«Tad zini, ak, Olo, ka niecīgs ir gods, ja nogalina vīru, kurš zemāks par tevi. Arvien nokauj vīru, kas ir augstāks, un tad tavs gods būs tikpat augsts kā viņa stāvoklis. Bet, ja tu no diviem pretiniekiem nonāvēsi zemāko, tava daļa būs kauns un pat sievas nicīgi vīpsnās par tevi. Kā jau teicu, miers ir vislabākais. Taču liec vērā, ak, Olo, ja reiz tev vajadzēs nokaut, tad dari to pēc Likuma.»
Tāds ir tlinketu cilts paradums, — Palitlums kā taisnodamies piemetināja.
Es atcerējos savas Rietumu zemes karotājus un slepkavas un nemaz nebrīnījos par tlinketu cilts paradumu.
— Tā nu mēs nonācām skutu ciltī pie virsaiša Nib- laka, — Palitlums turpināja. — Dzīres bija gandrīz tikpat varenas kā Liguna potlačs. Tur bija ieradušies gan mūsējie — čilkuti, gan sitkas, gan stikīni — skutu kaimiņi, gan vrangeli un hūnas. Tur bija Saulrieta cilts indiāņi un takosi no Hautonas līča un to kaimiņi oki no Duglasa šauruma, bija ciltis no Nāsas upes un tongas, kas mitinās ziemeļos no Diksonas, un keiki, kas atbraukuši no salas, kuru sauc par Kupreanova salu. Tad vēl bija sivaši no Vankuveras, kasiari no Zelta Kalniem, tes- linu cilts ļaudis un pat stiksi no Jukonas novada.
Tā bija varena sanāksme. Bet vispirms bija paredzēta virsaišu sapulce pie Niblaka, lai visu ienaidu noslīcinātu kvasā. Krievi esot mums iemācījuši brūvēt kvasu, tā stāstīja mans tēvs, kurš to savukārt dzirdējis no sava tēva. Bet savam kvasam Niblaks bija pielicis daudz labu mantu — cukuru, miltus, žāvētus ābolus un apīņus, un tad ar bija izrūdzis vīru dzēriens, stiprs un labs. Ne jau gluži tik labs kā «Trīs zvaigznītes», ak, Bārdainais, bet labs gan.
Sīs kvasa dzīres tika rīkotas virsaišiem, vienīgi virsaišiem, un tadu salasījās ap divdesmit. Bet, tā kā Liguns bija tik ļoti vecs un tik ļoti slavens, tad man atjāva iet viņam līdzi, lai vecais virsaitis varētu balstīties pret manu plecu, lai es palīdzētu viņam apsēsties, kad viņš ieņems vietu dzīru lokā, un piecelties, kad viņš gribēs celties. Pie Niblaka mājas durvīm — tā bija celta no baļķiem un ļoti liela — katrs virsaitis, kā to prasīja paraža, nolika zemē savu šķēpu vai šauteni, kā arī dunci. Jo, kā tev zināms, ak, Bārdainais, stipri dzērieni karsē asinis, tad uzliesmo senas nesaskaņas, galvas un rokas gatavas darboties strauji. Taču es ievēroju, ka Liguns bija paņēmis divus dunčus, vienu tas atstāja ārpusē pie durvīm, bet otru paslēpa zem plecu segas tā, ka viegli var aizsniegt. Citi virsaiši rīkojās gluži tāpat, un es raizējos par to, kas tagad notiks.
Virsaiši pēc sava stāvokļa tika sasēdināti lielā lokā ap istabu. Es stāvēju Ligunam pie elkoņa. Istabas vidū bija novietota kvasa muciņa un pie tās norīkots vergs, lai iznēsā dzērienu. Vispirms Niblaks teica runu, ar daudziem jaukiem vārdiem lieliski slavēdams draudzību. Pēc tam viņš deva zīmi, vergs piesmēla ķirbja kausu pilnu ar kvasu un pasniedza to Ligunam, kā jau piederējās, jo viņa stāvoklis bija visaugstākais.
Liguns kvasu izdzēra līdz pēdējai pilītei, un es viņam palīdzēju piecelties, lai arī viņš varētu teikt runu. Liguns prata atrast laipnus vārdus it visām daudzajām ciltīm, paslavēja Niblaka dāsnumu par šādu dzīru sarīkošanu, slu- dinaja mieru, ka jau bija paradis, un pēdīgi sacīja, ka kvass esot ļoti labs.
Tad dzēra Niblaks, kurš stāvokļa ziņā nāca tūlīt aiz Liguna, un tad cits pēc cita dzēra arī citi virsaiši saskaņā ar saviem nopelniem un stāvokli. Un visi runāja laipnus vārdus, galā piebilzdami, ka kvass bijis labs, līdz pēdīgi visi bija padzēruši. Vai es teicu, ka visi? Nē, ak,
Bārdainais, ne visi. Jo pats pēdējais bija kliens vīrelis runča paskatā, jauns vēl pēc vaiga, ar šaudīgām un nekaunīgām acīm; tas dzēra saviebies, pēc tam nospļāvās uz grīdas, bet neteica ne vārda.
Nepasacīt, ka kvass bijis labs, ir apvainojums, bet spļaut uz grīdas — tas ir ļaunāk nekā apvainot. Un tieši to viņš izdarīja. Bija zināms, ka tas ir stiksu virsaitis no Jukonas, bet vairāk par viņu nekas nebija zināms.
Kā jau teicu, tas bija apvainojums. Taču liec vērā, ak, Bārdainais: šis apvainojums skāra nevis Nibļaku, dzīru rīkotāju, bet gan visaugstāko virsaiti no tiem, kas sēdēja lokā. Un tas bija Liguns. Istabā nedzirdēja ne skaņas. Visu acis vērsās pret Ligunu, lai redzētu, ko viņš pasāks. Viņš pat nepakustējās. Viņa sažuvušās lūpas nepavērās valodai, nāsis neiedrebējās, ne plakstiņš nenoraustījās. Bet es ievēroju, ka viņa seja pelēcīgi nobālēja, — esmu redzējis, tā nobāluši raugās veci viri drūmos rītos, kad ir bada laiks, kad sievietes vaimanā un bērni činkst, kad trūkst gaļas un nav nekādu izredžu to iegūt. Un tā, kā raugās šie vecie vīri, tā tagad raudzījās Liguns.
Nedzirdēja ne skaņas. Virsaiši sēdēja lokā kā nedzīvi, tikai ikviens drošības pēc pataustīja sev zem segas un pameta ašu, vērtējošu skatienu uz kaimiņu pa labi un pa kreisi. Es biju pusaudzis, maz ko dzīvē biju pieredzējis, tomēr zināju, ka šādu mirkli mūžā piedzīvo tikai reizi.
Stiksu virsaitis piecēlās un, visu acu skatienu pavadīts, pārgāja pār istabu un apstājās pretī Ligunam.
«Es esmu Opica — Duncis,» viņš sacīja.
Tomēr Liguns nebilda ne vārda, pat nepavērās viņā, tikai, acis nemirkšķinādams, raudzījās grīdā.
«Tu esi Liguns,» Opica turpināja. «Tu esi nonāvējis daudzus vīrus. Bet es vēl esmu dzīvs.»
Vēl arvien Liguns neko neteica, tikai padeva man zīmi, ar manu palīdzību piecēlās un nu stāvēja, balstīdamies uz abām kājām. Viņš bija kā veca priede, bezzaraina un nopelēksnējusi, tomēr vēl spējīga pretoties salam un negaisam. Acis vērās nemirkšķot, un, tāpat kā viņš nebija licies Opicu dzirdam, tā tagad nelikās viņu redzam.
Opica kļuva vai traks aiz dusmām, viņš stīvām kājām lēkāja Ligunam priekšā, kā mēdz darīt vīri, gribēdami otru apkaunot. Bez tam Opica dziedāja dziesmu par to, cik varens esot šis pats un cik varena šā cilts, un dziesmā bija daudz ļaunu vārdu par čilkutiem un Ligunu. Tā lēkādams un dziedādams, Opica nosvieda savu plecu segu un ar dunci grieza spožus apļus gar Liguna seju. Un dziesma, ko viņš dziedāja, — tā bija Dunča Dziesma.
Nekādu citu skaņu nedzirdēja, vienīgi Opicas dziedāšanu, un virsaiši lokā sēdēja kā nedzīvi, tikai dunča asmens zibēšana šķita izvilinām gailošas dzirkstis no viņu acīm. Arī Liguns bija pavisam kluss. Viņš zināja, ka nāve pienākusi, bet nebaidījās. Duncis žvīkstēja arvien tuvāk un tuvāk gar viņa seju, bet viņš nepakustināja ne skropstu un nepasvēras ne pa kreisi, ne pa labi, ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Tad Opica divreiz šņāpa ar dunci, rau, tā, pār Liguna pieri, tā ka asinis izšļācās no brūcēm. Tikai tad Liguns deva man zīmi, lai es ar savu jaunības spēku balstu viņa augumu un viņš varētu staigāt. Skaudri nievīgi viņš pasmējās tieši sejā Opicam — Duncim, pastūma viņu sānis, kā atbīda zaru, kas zemu nokāries pār taku, un devās uz priekšu.
Es visu aptvēru un sapratu — nogalināt Opicu divdesmit lielu virsaišu acu priekšā būtu tikai negods. Es atcerējos Likumu un zināju, ka Liguns nolēmis nonāvēt pēc Likuma. Un kurš gan te bija augstāks par viņu, ja ne vienīgi Niblaks? Tādēļ, balstīdamies pret manu plecu, viņš gāja tieši uz Niblaku. Bet Ligunam pie otras rokas sizdams un durstīdams līdzas lēkāja Opica, pārāk niecīgs cilvēciņš, lai dižs vīrs aptraipītu savas rokas ar viņa asinīm. Un, kaut gan Opicas duncis dzēla Ligunu atkal un atkal, viņš par to nelikās ne zinis, pat nesaviebās. Tā mēs trijatā gājām pār istabu pie Niblaka, kurš pārbijies gaidīja uz mums, tīstīdamies segā.
Tagad nu uzliesmoja seni ienaidi, un senaizmirsti apvainojumi tika vilkti gaismā. Lamukam, keiku virsaitim, brālis bija noslīcis stikīnu cilts negantajos ūdeņos, bet stikīni nebija ar segām samaksājuši par savu neganto ūdeņu nodarījumu, kā to prasīja paraža. Tāpēc Lamuks iedūra savu garo dunci tieši sirdī stikīnu virsaitim Kjok- Kucam. Kačahuks atcerējās kādu ķildu, kas Nāsas upes ciltij bijusi ar tangām, kuri dzīvo ziemeļos no Diksonas, un viņš nošāva tangu virsaiti ar pistoli, kas taisīja blīkšķi. Asinskāre sagrāba visus vīrus, kuri sēdēja lokā, un ik virsaitis centās nokaut citu virsaiti vai tika nogalināts pats — kā nu laimējās. Un ikviens tiecās iedurt Ligunam vai šāva uz viņu, jo tas, kam izdotos nonāvēt Ligunu, iegūtu lielu godu un iemantotu nevīstošu slavu. Virsaiši sadrūzmējās ap Ligunu kā vilku bars ap briedi, bet, tā kā viņu bija daudz, viņi traucēja cits citu, un tāpēc, lai atbrīvotu sev vietu, katrs nogalēja to, kurš gadījās priekšā. Tas bija negants juceklis.