Bet Liguns soļoja lēnām un nesteigdamies, domāt — viņam priekšā vēl daudzi mūža gadi. Viņš šķita pārliecināts, ka pagūs pieveikt savu upuri, pirms pārējie viņu nonāvēs. Kā jau teicu, viņš soļoja lēnām, dunči viņu nepārtraukti durstīja, un vecais vīrs bija viscaur noplūdis asinīm. Un, kaut gan neviens netēmēja tieši man, jo es taču biju tikai pusaudzis, tomēr asmeņi skāra arī manu miesu un lodes to apsvilināja. Vēl arvien Liguns ar visu svaru balstījās uz mana jaunā auguma, Opica viņu bakstīja ar dunci, un tā mēs trijatā turpinājām ceļu. Kad pēdīgi nonācām pie Niblaka, tas pārbīlī apsedza galvu ar segu. Skutu cilts ļaudis arvien ir bijuši gļēvuļi.
Gulzugs un Kadišans — viens no zivju ēdājiem, otrs no medniekiem — saķērās divcīņā, aizstāvēdami katrs savas cilts godu. Viņi plosījās kā traki, cīņas karstumā triecās Opicam pret ceļiem, nogāza viņu gar zemi un sāka bradāt ar kājām. Kāds duncis, kas švīkstēdams lidoja pa gaisu, ieurbās rīklē Skulpinam no sitku cilts; tas sagrīļojās un, rokām plātīdamies, nogāzās, noraudams mani sev līdzi.
Gulēdams zemē, es redzēju, ka Liguns noliecas pār Niblaku, norauj tam segu no galvas un pagriež tā seju pret gaismu. Liguns nesteidzās. Paša asinis, kas plūda no pieres, darīja viņu aklu, tāpēc viņš izberzēja acis ar rokas virspusi, lai varētu skaidrāk saredzēt un nekļūdītos. Kad nu Liguns bija pārliecinājies, ka paceltā seja tiešām ir Niblaka seja, viņš ar dunci grieza tam šķērsām pār rīkli, kā mednieks pārgriež dreboša brieža kaklu. Tad Liguns atslējās taisni un, viegli šūpodamies uz priekšu un atpakaļ, sāka dziedāt savu nāves dziesmu. Skulpins, tas pats, kas mani bija norāvis zemē, gulēdams izšāva ar pistoli, Liguns sazvāļojās un nogāzās, kā zvāļojas un gāžas veca, vēja lauzta priede.
Palitlums apklusa. Viņa acis, drūmi kvēlodamas, vērās lejup ugunskurā, bet vaigi bija tumši pietvīkuši.
— Un tu, Palitlum? — es ievaicājos. — Un tu?
— Es? Es atcerējos Likumu un nokāvu Opicu — Dunci, un tas bija labi darīts. Tad es izvilku Liguna dunci no Niblaka rīkles un nogalināju Skulpinu, to pašu, kas mani bija norāvis gar zemi. Jo es taču biju pusaudzis, es drīkstēju nonāvēt jebkuru — viss man skaitījās gods. Tagad, kad Uguns bija miris un mans spēcīgais atbalsts vairs nebija vajadzīgs, es ar viņa dunci dūru, kam tikai varēju, izvēlēdamies visaugstāk stāvošos no tiem, kas bija vēl dzīvi.
Palitlums pataustīja sev aiz krekla, izvilka krellītēm izšūtu maksti, bet no maksts — dunci. Tas bija paštaisīts duncis, rupji izveidots no rokas zāģīša, duncis, kādi mēdz piederēt sirmgalvjiem simtos Aļaskas ciematu.
— Vai tas ir Liguna duncis? — es vaicāju, un Palitlums pamāja ar galvu.
— Par šo Liguna dunci, — es teicu, — došu tev desmit «Trīs zvaigznīšu» pudeles.
Palitlums gausi pavērās manī.
— Bārdainais, es esmu pakļāvīgs kā ūdens un viegli pierunājams kā sieviete. Esmu piegānījis savu kuņģi gan ar kvasu, gan paštecināto, gan «Trim zvaigznītēm». Manas acis ir notrulušas, manas ausis zaudējušas modrību, un mans spēks sagājis speķī. Mūsu dienās mani neviens vairs neciena, un mani sauc par Palitlumu — Dzērāju. Tomēr potlačā pie Niblaka, skutu cilts vadoņa, es izpelnījos godu; šo dzīru piemiņa un Liguna piemiņa man ir dārga. Nē, pat ja tu pārvērstu jūru «Trīs zvaigznīšu» dzērienā un piedāvātu man to visu par šo dunci — es paturētu dunci. Es esmu Palitlums, Dzērājs, bet kādreiz es biju Olo, Allaž Izsalkušais, kas ar sava jaunā auguma spēku atbalstīja Ligunu.
— Tu esi liels cilvēks', Palitlum, — es teicu, — un es tevi cienu.
Palitlums pastiepa roku.
— Par šo stāstu dod man to pudeli ar «Triju zvaigznīšu» dzērienu, ko tu slēp starp ceļiem, — viņš sacīja.
Paskatījies uz rievoto klintssienu mums aizmugurē, es redzēju ķēmīgu cilvēka ēnu zem lejup noliektas milzu pudeles.