Gaisā atskanēja dīvaina vienmērīga tarkšķēšana, savāda dūkoņa. Lilita pacēla galvu. Debesīs bija sabiruši balti gliemežvāki: sīki mākonīši šūpojās kā atspīdums viļņu ņirbā, taisni no debesīm krita zemē lielas, pelēkas olas. Tuvodamās zemei, tās kļuva milzīgas.
Lilita metās krūmu un akmeņu aizsegā; maiss, sāls gabali, grozs ar kameņu šūnām palika krastmalā. Izšķirošā brīdī instinkts darbojas ātrāk par prātu — instinktam jāpalīdz cilvēkam par katru cenu palikt dzīvam.
Pelēkie milži mīksti nolaidās ūdenī un cieši pievirzījās krastam. Viena milža gludā čaumala nevis saplīsa, kā tas mēdz būt ar īstām putnu olām, bet it kā pavērās un izlaida no sava klēpja dīvainu būtni…
Ar otro un trešo olu notika tas pats.
Lilita mehāniski skaitīja iznākošos pēc divdesmitpieczīmju sistēmas, kas bija pieņemta tabundā: mazais pirkstiņš, tas, ko viņi dēvēja par bezvārdi, vidējais, rādītājs, īkšķis… Ja viņa būtu turpinājusi, tad sekotu plaukstas pamats, plecs, atslēgas kauls, auss ļipiņa, deniņi, galvvidus un no jauna: deniņi, auss ļipiņa, atslēgas kauls… Ciltī pieņemtā sistēma ļāva sasniegt visai lielus skaitļus.
Taču olas bija tikai piecas, tāpat kā pieci izkāpa ārā no tām. Lilita ne mirkli nešaubījās, ka viņas priekšā jr dzīvas būtnes. Tās taču nolaidās no augšas, nevis iznāca no biezokņa, kurp pa ūdeni aizpeld mirušo dvēseles. Tiesa, viņa nekad nebija domājusi par to, bet kādēļ gan ari tur starp zvaigznēm un mākoņiem nevarētu dzīvot cilvēki un zvēri?
Tomēr viņai bija baisi, viņa baidījās atklāt sevi ar visniecīgāko kustību un kā ķirzaka pamirusi gulēja starp akmeņiem.
Lilitas vērīgās acis nebija visredzīgas. Viņas skatiens bezrūpīgi slīdēja garām zemes virspusē esošajām rūdām; ūdens kritums nerosināja domu par kustību; graudzāles velti vārpoja mežlejās. Cilvēks vēl staigāja tik vieglu un piesardzīgu soli, ka daba nemanīja viņa esamību.
Cilvēki nekā nezināja par gluži reāliem spēkiem — gravitācijas spēku, atomu sairšanu, elektrību. Cilvēka plaši ieplesto acu skatiens spēja ilgi kavēties pie lietām, tik tikko skarot to virspusi. Un piepeši uzliesmoja dzirkstele: skatiens uzdūrās kaut kam tādam, kas modināja domu.
Lilita pa galvu pa kaklu skrēja tikmēr, kamēr izdzirdēja skaņus sitienus, ko tūkstoškārtīgi atkārtoja atbalss: Odams vaiga sviedros strādāja ar cirvi.
Plīstoša koka skaņa šķita ļoti ikdienišķa, cilvēciska, un Lilita atvilka elpu. Savādā tarkšķēšana, žvadzoņa un šķindoņa, kas pie ezera viņu bija pārsteigusi ne mazāk kā dīvainās būtnes, kuras kustējās varbūt pat saprātīgi, pavērsdamas uz viņas pusi briesmīgas sejas ar izvalbītām acīm — tas viss pamazām izbālēja pazīstamā meža mierīgajā ainavā un Odama lieliskā akmens cirvja skaņās, kura izgatavošana bija aizņēmusi piecas rītausmas.
Lilitai dega vaigi, viņa smagi elsa. Pirms tuvoties Odamam, kura salīkušo stāvu jau varēja saredzēt aiz kokiem, viņa apstājās, lai sakopotu spēkus. Meitene nezināja, kā pastāstīt par redzēto. Šīs būtnes nebija ne putni, ne zvēri. Tās nelikās līdzīgas viņai un Odamam, kaut gan zemapziņā Lilitai tās šķita tuvākas pašai nekā dzīvniekiem.
Sasprindzinājums lika viņai apjēgt notikušo ar tēlu palīdzību, salīdzinot ar parādībām, kas būtu līdzīgas pēc izskata vai būtības. Dzeja ir pirmais mēģinājums atbrīvot mēmo domu. Taču Lilita bija saskārusies ar neattēlojamo.
— Odam, — viņa teica, — aiz kalna nolaidās lielas olas ar debess cilvēkiem. Viņu ķermenis tērpts tādās kā bruņurupuču bruņās, tikai vēl cietākās. Viņiem ir spīdīga, apaļa galva līdzīgi zivij, galvvidū ūsas kā skudrām, un viņi lido kā putni.
Odamam vajadzēja daudz laika, lai aptvertu viņas vārdu jēgu. Tad viņš izslējās un pavirzījās uz to pusi, kurp Lilita rādīja. Viņa roka nevilšus sniedzas pēc lingas.
Bet kalni bija tālu, un meži bezrūpīgi dusēja. Viņš atviegloti nopūtās un noteica: — Zivis nelido.
No Laolas- Lialas
Katras izziņas nozares pakāpienam Atbilst gluži tāds pats Pašatteikšanās pakāpiens.
Maksimllians Vološins
Planēta Laola-Liala atradās nelielas galaktikas piektā ārējā loka astotajā vertikālē, violetās novirzes zonā. Pa gaismas staru ne ar vienu Zemes mēru nevarētu noteikt šo attālumu — tik liels tas ir!
Violetās novirzes zonā gravitācijas spēki ir varenāki: galaktikas «saplūst kopā»; noteiktā izplatījuma daļā koncentrējas vairāk matērijas, un tās iekšējās saites ir stabilākas; jauno, attālinošos galaktiku zonā — tieši otrādi. Tas arī bija pirmais gaismas signālu vēstījums, ko Laolas-Lialas zinātnieki saņēma no kosmosa un atšifrēja. Pēc turpmākajiem atšifrējumiem vajadzēja pārskatīt visus nākotnes aprēķinus …
Izrādījās, ka galaktiku, kurā ietilpa planēta Laola-Liala, bija mākslīgi radījusi cita, izmirstoša civilizācija. Beidzot savu eksistences ciklu, šī civilizācija bija izpildījusi ikvienas dzīvības pienākumu — radījusi sev līdzīgu. Lai to pašu pienākumu nodotu mantojumā nākamajai saprātīgajai dzīvībai, kurai neizbēgami vajadzēja attīstīties jaundzimušajā galaktikā, tika palaists sarežģīts pavadonis — signāls. Tā orbīta bija aprēķināta tā, lai tieši tajā laikā, kad jaunā galaktika iekļūs violetās novirzes zonā, pavadonis — signāls nonāktu tās pievilkšanas sfērā un sāktu riņķot, piesaistot saprātīgo būtņu uzmanību.
Gaismas impulsiem, kas dibinājās uz skaitļu sistēmu, vajadzēja izskaidrot, kā šīs galaktikas izcelšanās noslēpumu, tā arī tās drīzā gala neizbēgamību, tātad arī iespēju atkārtot eksperimentu — palaist nākamās mākslīgās sistēmas enerģētisko kodolu.
Bojā gājušās svešplanētas zinātnieki bija atklājuši, ka viņu galaktika jau sen ir iegājusi violetās novirzes zonā, t. i., kompresijas zonā un nenovēršami virzās uz savu bojā eju — uz to milzīgo koncentrētās primārās matērijas centru, kura kā grandiozs katls vienlaicīgi izšauj izplatījumā jaundzimušās galaktikas un ierauj sevī pārkausēšanai galaktikas, kas ir nogājušas savu trajektoriju.
Tāds ir riņķojums vienā zvaigžņotā Visuma nostūrī.
To visu atšifrēja vairākas Laolas-Lialas zinātnieku paaudzes. Un tad dzima pārdroša, fantastiska doma: ne tikai atstāt nākamībai mantojumā mākslīgās galaktikas dīgli, bet arī izglābt visu savu civilizāciju, evakuēt to uz piemērotām sarkanās novirzes zonas, jaunības zonas planētām. Ne tikai atkārtot mūžseno attīstības loku, bet arī mēģināt pacelties par vienu pakāpi augstāk. Pārvietota uz jaunu planētu, Laolas-Lialas civilizācija turpinātos laika plūdumā — un varbūt tieši tad beidzot izdotos pārmest tiltu uz antipasauli?
Laolieši varētu iemācīt sarkanās gaismas galaktiku apdzīvojošajai jaunajai cilvēcei to, ko paši bija sasnieguši, un saīsināt tās izziņas ceļus. Kādas jaunas perspektīvas tad varētu pavērties smadzeņoto apvienotajam saprātam, būtnēm, kuru domāšanas attīstības avots ir kopīgs neatkarīgi no tā ārējā veidola!
Taču apmēram simt gadu šī ideja palika tikai skaists sapnis, jo nebija reālu līdzekļu; gaismas stara ātrums pārceļošanai acīmredzot bija nepietiekams — visi ātrumi, tāpat kā gaismas ātrums, ir pakļauti laiktelpas liekumam. Tā izpausmē — sarežģītu gravitācijas spēku pasaulē — starp diviem punktiem nevar novilkt taisni;, tā neizbēgami izliecas. Uz Laolas-Lialas, tāpat kā uz Zemes, augšup mests akmens krīt atpakaļ. Taču, lai pārvarētu Zemes pievilkšanas spēku, nepieciešams vienīgi pirmais kosmiskais ātrums: tikai astoņi kilometri sekundē. Jādomā, ka uz milzīgā Jupitera tas būs lielāks, bet uz Mer- kurija — mazāks.