Varbūt noteicošā ir paša ķermeņa «masa»? Izplatījumā mestam akmenim lidojuma trajektorija ir izliekta. Pat gaismas ātrums nevar pārvarēt Visuma gravitāciju… Visuma? Vai tikai savas Metagalaktikas gravitāciju vien? Varbūt starp Lielajām Zvaigžņu Salām jau valda citas fizikas citi likumi?
Tā radās ideja, ko nosacīti nosauca par «kustību pa hordu». Tika pierādīts, ka «kustība pa hordu» ir pretrunā ar laiktelpas nelineāro struktūru un izved kuģi citos plašumos, kur ātrums praktiski ir bezgalīgs.
Taču šāda «izvadīšana» kuģim varēja maksāt dārgi. Metagalaktikas ietvaros ātrums, kas pārsniedz gaismas stara ātrumu, iznīcina, anihilē matēriju. Bet… sirmā senatnē laolieši taču iemācījās vadīt ķēdes reakcijas un atomu sairšanas un sintēzes gaitu!
Tad viens no Laolas-Lialas zinātniekiem izvirzīja galvu reibinošu ķēdes anihilācijas teoriju.
Pat pie visa kā pieradušie laolieši izbrīnā noelsās. Notika kas neparasts: viņos pamodās atavistiskas bailes no jaunā. Uzskatu brīvība, kas sen bija kļuvusi par likumu, sašķobījās: visi uzklupa vienam.
Grandiozā pārceļošanas plāna īstenošana nebija pa spēkam normālai ekonomikai. Pie
pārpilnības pieradušajai planētai vajadzēja labprātīgi sākt badoties un gadu tūkstoša laikā atdot visus savas enerģētikas spēkus tālai nākotnei. Tas būtu ārkārtējs upuris! Laolieši svārstījās. Viņi bija sasnieguši tik daudz, bet līdz iespējamai civilizācijas bojā ejai bija gandrīz pusmiljona gadu!…
Un tomēr, ieaugot vairāku paaudžu apziņā, pārceļošanas ideja uzvarēja. «Kustība pa hordu» kļuva par visu laikmetu lielāko atklājumu, ko varēja kā stafeti nodot citām pasaulēm. Cik revolucionāri tā pārvērta apziņu! Cik lielā mērā tai vajadzēja tuvināt, apvienot dažādu zvaigžņu sistēmu saprātīgās būtnes!
Gandrīz visi Laolas-Lialas resursi bija paredzēti ekspedīciju sūtīšanai uz dažādām visuma malām, taču vektors bija obligāts — sarkanās novirzes jauno galaktiku zonā. Šis neiedomājami tālais ceļš — pagaidām uz labu laimi — varēja aizvest laoliešus uz planētām ar citādu saprātīgās dzīvības uzbūvi: kristālisku vai arī enerģijas sabiezinājumu veidā. Taču viņiem nebija ļauts tērēt laiku pētījumiem, viņu uzdevums bija meklēt tikai planētas ar koloidālu struktūru un piemērotu skābekļa režīmu, kuru ar laiku varētu daļēji pārveidot un piemērot.
Vajadzēja ne tikai sūtīt pētniekus kosmosa dzīlēs, bet arī savlaicīgi pārraidīt viņu informāciju atpakaļ uz planētu. Pretējā gadījumā, ievērojot milzīgo laika atstarpi, zustu meklējumu jēga: astronauts un planēta sāktu dzīvot nesaistītu, savstarpēji neauglīgu dzīvi.
Informāciju pārraidīja uz Laolu-Lialu ar īpašu automātisku nesējstaciju palīdzību. Tās attīstīja virsgaismas ātrumu, kad matērijas atomu struktūra pilnīgi mainās. Pēc laoliešu aplēsēm tādā ārkārtīgi saspiestā stāvoklī atradās arī Metagalaktikas centrs — mūžīgi dzemdējošais Visuma klēpis…
Tuvodamies Laolai-Lialai, — laiks bija iepriekš nosacīts un aprēķināts: ik pēc sešdesmit gadiem pēc planētas etalona, — kuģis samazināja ātrumu, kamēr sasniedza normālo — zemgaismas ātrumu. Atomu redukciju veicināja īpašs spēcīgs galaktisks ģenerators, ko bija izveidojuši laolieši.
Ap to laiku, kad piedzima Bezvārdis — laolietis, kurš kā otrais izkāpa no lidaparāta pie Sālsezera un kuru Lilita, skaitīdama uz pirkstiem, bija tā nosaukusi, — Laolas-Lia- las dzīve jau trīs gadsimtus bija pakļauta vajadzībām, kādas izvirzīja plāns «kustība pa hordu».
Pagaidām darba kārtībā bija tikai Lielais meklējums: starpgalaktiku izlūkošanas sērija. Veselas planētas iemītnieku pārceļošanu nevarēja paveikt ar Laolas-Lialas spēkiem vien. Tā varēja izdoties tikai tad, ja arī citu galaktiku apdzīvotās planētas sniegtu savu palīdzību. To uzdevums būtu nodrošināt astronautu kuģus ceļojuma laikā ar enerģētisko izejvielu.
Kad Bezvārdis nonāca uz Zemes, viņš vairs nebija jauns.
Kuģis ilgi ceļoja pa Visuma lokiem — pietiekami ilgi, lai būtu iespējams domās pārcilāt daudzu zvaigžņu pasauļu attīstības vēsturi.
Kad Bezvārdis sāka domāt pats par sevi?
Agrā jaunībā viņš kādu laiku bija dzīvojis uz mākslīga laukumiņa divisimttūkstoš kilometru attālumā no planētas.
Tur viņi bija četri, ik pēc pusgada viņi mainījās. Sakari ar planētu bija labi, un laiks aizritēja diezgan ātri. Katrs veica savus novērojumus. Pamazām ierasta, kaut arī ne patīkama kļuva atbaidoši melnā debess sfēra ar pinkaino sauli, kurai trūka rožainās nokrāsas, un neskaitāmajiem spīdekļiem, kas nekad nenorietēja un nenodzisa.
Bezvārdis bija izaudzis uz labi organizētas planētas tās civilizācijas uzplauksmes un varenības laikā. Viņa pasaulē valdīja mērķtiecība un zināšanu kāre. Cilvēks bija atbrīvots no visām ar ikdienas vajadzībām un personīgo drošību saistītām rūpēm. Kultūra vairs nebija tikai prasību palielināšanās: tās jau sen bija reducētas līdz minimumam; vienīgi iespēja attīstīt savas dotības palika neierobežota. Uz planētas valdīja vispilnīgākā disciplīna — izpratnes disciplīna. Tādi jēdzieni kā dumpīgums, individuālisms, personīgā vara gluži vienkārši vairs neeksistēja.
Tajā pašā laikā laolietis ikvieņā savas dzīves mirklī juta ciešu saistību ar pārējiem; viņš zināja savu stingri noteikto vietu sabiedrībā; viņš uzskatāmi redzēja, cik lietderīgs ir viņa darbs. Viņš bija pārliecināts, ka jebkurā brīdī visa Laola-Liala, visi tās varenie resursi nāks viņam palīgā.
Tas nebija nekāds upuris, jo ikviens bija aktīva sabiedrības daļa un neviens neeksistēja pats par sevi.
Ilgi pirms noteiktā termiņa Bezvārdis ar negaidītu starugrammu tika izsaukts uz planētu.
Biedri atdzīvojās, viņi Bezvārdi mazliet apskauda: viņš taču atgriezīsies dienas gaismas pasaulē! Tomēr viņu skaudība bija labvēlīga. Citām jūtām nebija nekāda pamata: katrs pildīja savu pienākumu un neviens netika īpaši izcelts.
Bezvārdis saņēma visprecīzākās laika koordinātes; viņš nedrīkstēja nokavēt pat sekundes daļu, jo tad nenolaistos tur, kur bija paredzēts.
Visa kolektīva darbs uz kosmiskā laukumiņa bija veltīts gravitācijas jautājumiem, tādēļ bija izraudzīts arī attiecīgs pārvietošanās veids — tas gan bija palēns, toties nodrošināja vielu pētniecības aparātu darbību.
Gravitolidotāja tualete sākās ilgi pirms izlidošanas. Biedri pārbaudīja visas sistēmas, pieslēdza sakaru un regulēšanas ierīcēm enerģijas avotus, un, paskat, — Bezvārdis, ietērpts izturīgā, masīvā skafandrā ar uzskrūvējamu galvas daļu, kas priekšpusē bija caurspīdīga, stāvēja laukumiņa malā, nolicis piepūstā cimdā tērpto roku uz margām. Viņam vajadzēja tikai palaist tās vaļā un spert soli kosmosā, melnajā bezgalībā.
Nevar teikt, ka tā būtu patīkama sajūta. Kādā apziņas šūniņā bija palikušas atavistiskas bailes no bezdibeņa. Taču Bezvārža uzmanības centrā bija laika signāls. Tikko saņēmis to, viņš atlaida margas un spēra soli tukšumā. Mākslīgais pievilkšanas spēks pārstāja darboties, un viņš nonāca pilnīgā planētas gravitācijas spēku varā.
Bezvārdis bija to labi izpētījis no šejienes — prāvais planētas disks taču aizsedza ievērojamu izplatījuma daļu. Tagad viņš lēni tuvojās Laolai-Lialai — tik lēni, ka pirmajās stundās biedriem šķita: viņš nekustīgi peld kosmosā. Viņi varēja labi saredzēt lidotāja seju aiz caurspīdīgās galvassegas. Viņš smaidīja.