Biedri vēl pastāvēja laukumiņa malā, pamāja viņam un izklīda: katram bija darbs, bet Bezvārdis, saņēmis savu, atšķirīgu uzdevumu, vairs nebija grupas sastāvdaļa.
Apmēram pēc divām stundām kāds atkal parādījās pie margām, kas iežogoja laukumiņu, un laikam bija mazliet izbrīnījies, jo likās, ka Bezvārdis vēl ir tik tuvu. Biedri vēlreiz pamāja, un arī viņš atbildēja.
Stacijā iestājās nosacītā nakts. Arī Bezvārdis savā čaulā iesnaudās. Aparāti rādīja, ka gravitācijas spēki aizvien paātrina viņa kustību — viņš ticēja aparātiem, bet pats nekā nemanīja. Var jau būt, ka planētas milzīgais disks diennakts laikā bija izaudzis, — viņam tā šķita tāda pati. Viņš tikai mazliet skaidrāk varēja saredzēt kontinentus; dažādās pusēs mainījās mākoņu sega, un plaknes vērtās reljefas — tas bija viss. īstenībā viņš lidoja diezgan ātri. Bija aprēķināts, ka visam ceļojumam jāilgst astoņas planētas diennaktis. Protams, gaismas lidaparāts būtu veicis šo ceļu vienā minūtē, taču šis paņēmiens deva iespēju iegūt dažādus datus: gravitācijas lidojumiem patlaban bija sevišķi liela nozīme. Diemžēl tikai pats gravitolidotājs it kā palika malā — darbojās automāti; viņš pats kļuva par skafandra pildījumu.
Nebija labi tā domāt, bet tukšums un melnā tumsa kaitināja. Bez tam pirmoreiz mūžā kaut kas palika apslēpts: viņam nebija paziņots izsaukuma iemesls.
Visu, ko darīja Laolas-Lialas cilvēki, viņi darīja apzinīgi un labprātīgi. Jēdziena «paklausība» nemaz nebija. Tāpēc izsaukums bez paskaidrojuma gluži neviļus aizvainoja.
Tam, kas lido kosmosā, šķiet, ka tieši viņš ir Visuma centrs; no visām pusēm vienādi attālināta ap viņu plūsmo debess sfēra, it kā viņš atrastos milzīgas melnas lodes vidū.
Tā viņš lidoja tukšumā, dažbrīd pievērdams sejas aizsegu, lai atpūstos no kosmosa uguņu ņirbas, vai, nekā nedomādams, raudzījās uz savu planētu, sapņodams par tikšanos ar sievieti, kurai tieši ap viņa atgriešanās laiku vajadzēja kļūt par viņa bērna māti.
Bet nu Bezvārdis atgriezīsies daudz agrāk. Interesanti, vai viņa to jau zina? Viņai nepatika pārsteigumi.
No trim sievietēm, kuras Bezvārdis bija mīlējis, vissvešākā viņam bija palikusi pirmā — laoliete Lihē. Tomēr dažreiz viņam šķita, ka nāves stundā gribētos turēt tieši viņas uzticamo roku, kas nekad neietrīcē- jās.
Viņa nekad nebija piederejusi viņam pilnīgi, viņa nepiederēja nevienam. Mīlestībai viņas dzīvē bija tik maza vieta, ka Bezvārdis brīžiem jutās neērti, domādams, ka atrauj Lihē no kaut kā daudz svarīgāka. Viņa nebija sarūgtināta par to, ka viņiem bija bieži jāšķiras, un ne visai dedzīgi alka tikšanās. Viņa nolēma dzemdēt bērnu saskaņā ar lietišķiem apsvērumiem, kad embriologa ģenētiķa pētījumi bija apstiprinājuši, ka viņas fiziskajai attīstībai visbeidzot nepieciešams šāds stimuls.
Viņa bija labi trenēta, absolūti vesela un nosvērta. Mierīga kā ceļš, uz kura negadās nedz avārijas, nedz nejaušas tikšanās.
Un tomēr viņš mīlēja Lihē kautri un izmisīgi. Viņam visu laiku vajadzēja kontrolēt sevi, lai nejauši neizlauztos apslēptais maigums, — viņš negribēja izpelnīties viņas izsmieklu. Lihē lūpās smiekli — dieva dāvana — pārvērtās par šaustošu pātagu. Viņa visur saskatīja tikai smieklīgo un nekad — skumjo. Vai viņa bija gudra? — Jā, ļoti! — Laba? — Kas tas ir?
Viņi iepazinās agrā pavasarī studentu salidojumā. Seminārus rīkoja paši jaunieši bez vecāko biedru līdzdalības. Tā bija it kā pēdējā spēku pārbaude pirms došanās dzīvē un vienlaikus arī klubs, kur satikties un izklaidēties.
Jau toreiz Lihē aizrāvās ar kibernētiskās nemirstības teoriju. Lai cik dīvaini tas izklausītos, viņa bija ideāliste, ļoti lietišķa, ļoti apdomīga, tomēr ideāliste.
Praktiski samērā senu atklājumu mentālo lauku — ikvienas saprātīgas būtnes psihiskās darbības izstarojumu lauku vajadzēja teorētiski pamatot. Kas notiek ar cilvēka psihes enerģiju pēc nāves, matērijai sairstot? Smadzenes, informācijas glabātājas, ir pilnīgi materiālas. Arī smadzeņu izstarojumos nav nekādas mistikas: tie ir zināmas frekvences viļņi. Kā ikvieniem viļņiem, tiem piemīt spēja pārvietoties telpā neatkarīgi no avota, kas tos raidījis. Tātad tiem piemīt neatkarīgas eksistēšanas spēja?
— Vai tad nevar iztēloties, — Lihē runāja, un viņas balss skanēja hipnotizējoši vienmuļi, — ka Visums… nē, ne mūsu Galaktika, bet visa pasaule, kas pagaidām nav pieejama mūsu pētniecības ierīcēm, — ka tā ir veidota pēc vienota saprātīga plāna? Tad domājošu būtņu esamībai būtu zināms mērķis: viņas būtu Visuma perifēriju izlūki, viņu dzīves jēga būtu informācijas uzkrāšana par apkārtējo pasauli. Bet kam jānāk tālāk? Vai tiešām tikai jārada pēcnācējs un jāmirst? Ievēro: pēcnācējs, kas tikai bioloģiski ir līdzīgs savam radītājam, intelektu manto nepietiekamā pakāpē, bet uzkrātais zināšanu potenciāls vispār iet zudumā! Vai tev neliekas, ka tā ir neracionāla dabas spēku izšķiešana?
Bezvārdim tā nelikās. Viņš bija cita novirziena piekritējs, kas dabu uzskatīja par nejaušību arēnu. Tikai daudzu izmēģinājumu rezultātā — tie var notikt, bet var arī nenotikt — kā mazas saliņas izkristalizējas dzīvība.
Taču viņš nepārtrauca Lihē — ka aiz smalkjūtības, tā arī aiz vēlēšanās klausīties viņas balsī.
Viņi sēdēja zālē, tālā rezervāta nostūrītī. Diena slīdēja uz vakara pusi. Caur kokveida krūmāju biezo lapotni bija saskatāmas debesis. Blāzma zaigoja zilgā purpurā. Zilās krāsas tajā bija vairāk nekā sārtās. Varenu enerģiju liesma plauka un ziedēja kā milzu puķe.
Lihē zvilnēja, atspiedusi galvu rokā. Viņas plaukstu pamati bija kalsni, kustības straujas un aprautas, acis dīvainas — tajās bija kaut kas dzeļošs kā lode: tās durstīja un caururba, nebūt nevēloties nodarīt sāpes. Skatiens kā signāls no citas planētas, kas pārvar milzīgus attālumus. Tas lido. To gandrīz var sataustīt… Bet tas vēl nav sasniedzis mērķi.
Bezvārdim Lihē aizvien palika neatminēta būtne, kaut gan tovakar viņš kļuva par viņas vīru.
Kad sabiezēja īslaicīgā krēsla un cits pēc cita uzlēca mēneši — katrs savā fāzē, — viņi neviļus pievirzījās viens otram tuvāk. Varbūt tādēļ, ka kļuva vēsāks. Sākumā viņš nejuta nekādu saviļņojumu. Viņas galva paļāvīgi piekļāvās Bezvārža plecam. Viens no mēnešiem iemeta sudraboti mēļu gaismas kūli Lihē sejā, pievērtajos plakstos, un abos uzliesmoja senie spēki.
Viņi pamira, it kā ieklausīdamies paši sevī. Tas bija burvības pilns mirklis, kad raisās papardes pumpuri…
Mežā kļuva aizvien gaišāks. Krāsaino mēnešu stari krustojās kā starmešu kūļi. Pagāja stunda. Abi nekustējās. Varbūt viņi bija samulsuši vai laimīgi? Grūti pateikt.
Beidzot viņš, ar pūlēm pavēris lūpas, teica:
— Es tevi tik ļoti mīlu, Lihē!
Viņa atsaucās:
— Es arī.
Visnegaidītākais sākās pēc tam. Pretēji parašām un veselam saprātam viņi negribēja šķirties. Tādēļ viņiem vajadzēja šo to upurēt, lai gan upura smagākā daļa bija jānes Bezvārdim — viņš palika pie Lihē. No savām divām profesijām viņam vajadzēja pagaidām izvēlēties mazāk iemīļoto — ārsta profesiju, jo vairāk tādēļ, ka tad viņš varēja strādāt vienā laboratorijā ar Lihē.
Viņam vēl arvien nebija nekādas cieņas pret pētījumiem, kuru objekts bija vienotais mentālais lauks, kurp it kā plūstot cilvēku smadzeņu izstarojumi pēc viņu nāves. Priekšstats par nemirstību kā par milzīgu informācijas krātuvi, kurā tikai viena vienīga šūniņa esi tu pats, pareizāk sakot, tas, ko pasaules kibernētiskais zirneklis ir izsūcis, izzīdis no tevis, Bezvārdim šķita pretīgs. Protestu izraisīja arī tas, kam tiešām varēja būt objektīva vērtība Lielajā kibernētikā. Protams, ne jau viņa šaubas, ne jau nemierpilnā mīlestība pret Lihē, ne jau tā neparastā smeldzošā radniecības sajūta ar augsni, augiem un nedaudzajiem uz Laolas-Lialas palikušajiem zvēriem. Tieši zemapziņā mītošais viņam bija vērtīgākā paša «es» daļa. Tajā viņš smēlās iekšējo pārliecību par savu turpmāko attīstību.