«Kibermentāliķi», kā Bezvārdis tos klusībā nievājoši dēvēja, viņam bija tā apnikuši, ka apmēram pēc gada viņš sadumpojās un nolēma mainīt darbu. Tagad viņš ar Lihē varēja redzēties tikai laiku pa laikam. Starp citu, uz Laolas-Lialas tāda situācija vairumam vīriešu un sieviešu bija parasta. Jau sen laulības nepiesaistīja viņus kopējai mājai. Lihē — aizrautīga, lietišķa, gatava izzobot jebkuru sentimenta izpausmi, bet allaž patiesa un uzticama, — joprojām bija viņa sieva, noslēpumaina būtne aiz septiņiem zieģeļiem!
Naktī, kad uz viņas aizvērtajiem plakstiem krita sudraboti mējā «viņu mēness» gaisma (tā Bezvārdis to dēvēja, protams, klusībā), viņš domās atkārtoja: «Mana mīļā Lihē, gudrā Lihē, lūdzu, nesaki nekā un nesmaidi. Lai man paliek jel mazākā ilūzija, ka esmu tev vajadzīgs. Cilvēki taču var būt ne tikai sarunu un domu biedri vien: viņiem vajadzīgs arī patvērums. Mans plecs ir tavs patvērums!»
Savu vēlēšanos laist pasaulē bērnu viņa paziņoja vienkārši: šajā aktā viņa nesaskatīja nekādu dzīves noslēpumu. Dzimumjau- tājumi tika apskatīti jau skolā, jaunekļi un meitenes zināja pietiekami daudz, lai nejustu ne īpašu ziņkāri, ne kaunu. Bezvārdis, būdams ārsts, pats varēja izmeklēt sevi un viņu. Iedzimtības nesēju pārbaude laboratorijā prasīja kādu nedēļu. Abi skaidri zināja ieņemšanas laiku. Tonakt neatlika vietas nekam, kas kaut daļēji atgādinātu mīlestību.
Lihē grūtniecības laikā visi apstākļi sagadījās ļoti labvēlīgi: mentālā centra meklējumi pakāpeniski tika sašaurināti, jo bija nepieciešams taupīt enerģiju starpgalaktiku ekspedīciju vajadzībām. Viņa atbrīvojās no darba un varēja iznēsāt bērnu, nepārkāpjot medicīnas noteikumus.
Bezvārdis bija cerējis nodzīvot visu šo laiku viņas tuvumā, bet negaidīti viņam piedāvāja vietu kārtējā maiņā, kas devās strādāt uz gravitācijas laukumiņu kosmosā. Tā bija it kā pārbaude pirms atlases Lielajiem lidojumiem.
Lihē nopriecājās par šo braucienu, iekams viņš bija paspējis izšķirties, vai ir ar mieru vai ne. Ja viņš atteiktos, viņa būtu ļoti pārsteigta. Bezvārdis vairījās sagādāt viņai pārsteigumus: viņam likās, ka pēc ikviena tāda gadījuma sievas skatienā vērojams aizvien lielāks jūtu atskurbums ..,
Tā nu iznāca, ka tieši no gravitācijas laukumiņa viņš tika ieskaitīts ekspedīcijas apkalpē, kuras maršruts bija Piena Ceļš. Sagatavošanās aizņēma tikai divus gadus. Meita vēl bija auklējama, kad viņi visi trīs kopā brauca uz kosmodromu. Visu ceļu Bez- vārdi plosīja doma, ka, iekāms kuģis sasniegs pirmo objektu, viņa meita būs izaugusi, novecojusi un varbūt jau mirusi. Bet viņam būs tikai divdesmit četri gadil
Bezvārdim šķita, ka sievai pēdējās stundas kosmodromā bija nomācošas, it kā viņa garā jau būtu no viņa atvadījusies. Gaisa kuģis vēl nebija pacēlies, bet viņi jau bija tālu viens no otra. Kaut gan viņam bija lemts nodzīvot neiedomājami ilgāk ne tikai par Lihē, bet arī par saviem attālajiem pēcnācējiem — tās mazās meitenītes mazmazbērniem, kura rosījās mātes rokās un kuras zīdaiņa smaržu viņš vēl juta uz lūpām, — tomēr Lihē gaidīja daudz pilnvērtīgāka dzīve nekā viņu. Bezvārdis nešaubījās, ka viņa drīz atradīs citu vīrieti un būs laimīga.
Bezvārdi gaidīja gandrīz nemirstīga mīlestība — atmiņas, kam sulīga augsne būs vientulība.
Kad viņš īsu laiku mīlēja citu sievieti — Elilu, ko sastapa uz vienas no tālajām svešajām planētām, viņam likās, ka tikai atdod viņai neiztērēto mīlestību pret Lihē. Šķita, ka arī meita, kas tur piedzima, bija mantojusi atstātā bērna vaibstus. Tikai tad, kad arī viņas bija atstātas un pazaudētas nenovēršamajā laika bezdibenī, viņš pamazām saprata, ka Elila un meitiņa tam bijušas dārgas pašas par sevi, ka viņš mīlējis tieši viņas, nevis tās, aizmirstās… Mocīdamies novēlotā nožēlā, jo izlīdzināt vainu un paraudzīties viņās vēlreiz citām, atvērtām acīm nebija iespējams, viņš no jauna atmiņās pārdzīvoja savu zudušo laimi.
Viņa ilgais mūžs ritēja klusā briešanā, kaislībās, kas krājās un krājās kā strāva spēka laukos.
Planēta Zaļais Biķeris ietilpa Ekvinokcijas galaktikā un bija sasniegusi pašu violetās novirzes robežu, bet vēl neizvirzījās ārpus tās. Zaļais Biķeris — skaists ezers, kas mirdzēja no kosmiskās tāles kā pulēts spo-, gūlis, — nebūt nebija labklājības kalngals. Visus tā cilvēces pūliņus saistīja planētas nosusināšana un atdzesēšana: pirms gadu tūkstoša klejojoša krītošā zvaigzne, domājams, no antivielas, bija sadūrusies ar planētu, izkausējusi polu ledus cepures, izraisījusi vispasaules plūdus, kas aptvēra visus kontinentus, un — galvenais — radījusi traucējumus biogenosfēras režīmā. Zem ūdens bija pazuduši meži, pārstājot izelpot skābekli. Ogļskābās gāzes pārpilnība kā vates oderējums karsēja planētas miesu, tā svīda un suta.
Spēcīgās radiācijas dēļ lielum liela daļa dzīvnieku bija gājusi bojā, bet dažus —gluži pretēji — tā bija stimulējusi attīstīties mil- zenīgās formās. Sēklēs izrāpās atdzīvojušies reptiļi; tritoni un ķirzakas pārvērtās par brontozauriem, kas bija stulbi kā zābaki, miegaini un labsirdīgi. Tos plosīja tiranozauri ar pusmetru gariem zobiem. No visām pusēm skanēja čāpstināšana, kas mijās ar viļņu šalkām.
Sī pusmirusī smokošā planēta saņēma ne tikai vietējās cilvēces atlieku enerģiju, bet arī divu citu saprātīgu galaktikas planētu palīdzību. Vairāku gadsimtu laikā kalnu nogāzes bija pārklājušās ar vareniem mežiem. Tie milzīgā ātrumā rija ogļskābi un auga nevis dienām, bet stundām. Okeānam un smacīgajai atmosfērai ar varu atņēma pārmērīgo siltumu, ko pārvērta enerģijā. Šīs enerģijas bija tik daudz, ka Zaļais Biķeris labprāt gribēja dalīties tajā ar nākamajiem pārceļotājiem; jau tagad rūpniecība sāka pārkārtoties, lai no gadsimta gadsimtā uzkrātu izejvielas, kas vajadzīgas anihilācijai. Šādas izejvielas ieguva, sadalot ūdeni.
Tādējādi nosusināšana deva papildu labumu.
Izrādījās, ka ari okeāna «rūdu lauks» ir ārkārtīgi bagāts: moluski uzkrāja varu, medūzas — cinku un alvu. Tā Zaļā Biķera «ūdens civilizācija», apvēršot visu līdzšinējo vēsturi, pavēra planētas iemītniekiem arī ārkārtējas perspektīvas, rosināja oriģinālu problēmu izstrādāšanu: ūdens bagātība pilnībā spēja aizstāt zemes dzīļu bagātību.
Augsni, ko agrāk barbariski izpostīja aršana, tagad atbrīvoja no «pārtikas nodokļa». Rūpes par cilvēces paēdināšanu tika uzliktas vienīgi ūdensaugu druvām.
Jūras ūdens, kas kā mātes piens baroja planktonu, saturēja visu, kas bija vajadzīgs arī dzīviem organismiem, to bruņu un kaulu, muskuļu un asiņu veidošanai. Ar fosforu, kalciju un olbaltumvielām piesātinātais ēdiens bagātināja planētas iemītnieku smadzenes, arī tikumiski pārvēršot viņus.
Tā bija apbrīnojama planēta, ko klāja bezgalīgas, bangojošas jūras. To sauca par Zaļo Biķeri. Vārds «zaļš» bija kļuvis par sinonīmu visam skaistajam.