Выбрать главу

Bezvārdis ilgi nevarēja pierast pie tās mirdzuma, plašuma, kailuma un ari pie tās neparasti ciešās brālības, kas vienoja visas dzīvās būtnes klusējošo ūdeņu un debesu bezgalības priekšā.

Šķita, šeit, viņa acu priekšā, top Radības grāmata. — Lai aizpildās tukšums! — skan tās pirmais bauslis. — Lai ūdeņi atkāpjas,

lai rodas zeme un lai tā ir cieta. Līdzīga dūmakai, māko, im vai putekļiem bija zeme savas rašanās Lrīdi, sava ķermeniskuma sā­kumā. Pēc tam kalni, kalni un ielejas parā­dījās no ūdens, ciprešu un priežu birzis dzina atvases.

Nekad vairs Bezvārdi tik spēcīgi nepār­ņēma tāds miers un sajūta, ka ik mirklis ir piepildīts, kā toreiz, kad viņš dažus gadus dzīvoja uz Zaļā Biķera, blakus sievietei, ku­ras vārds bija Elila.

Vienmēr viņam bija jārod ciešāks kon­takts ar citu pasauļu iedzīvotājiem un vai­rāk jāiedziļinās viņu dzīvē. Bezvārža biedri nodarbojās ar enerģētiku, spēka lauku mate­mātisko analīzi. Viņi kārtoja informācijas apmaiņu ar zinātniekiem un inženieriem — skaitļu valoda tiešām bija visuresoša! Bet Bezvārdis pētīja biogenosfēru atšķirības, etnogrāfiju un intelekta attīstības īpatnības vai veica izrakumus uz planētām, kur nebija dzīvības.

Sirds dziļumos viņš aizvien mazāk juta sevi kā tikai Laolas-Lialas dēlu vien. Viņa priekšā izplauka Visuma zvaigžņu koks: no ēras, kad okeāni kūpēja nokaitētā magmas gultnē, viņš nonāca klusajās, mirušajās po­rainā pumeka pasaulēs. Dzīvības atklāsmei bija visnegaidītākās izpausmes — no koloi­dālas skābekļa struktūras līdz kristāliska­jai, kuru vēl nebija izzinājis neviens no sev līdzīgajiem. Un pēc tam — drīzāk uzminamas — bija formas, kas parādījās enerģijas ložu, spēka sabiezinājumu ve dā.

Tas viss bija tikai vienā bezgalības daļā! Otra — noslēpumainās antipasaules — pa­gaidām palika apslēpta.

…Ak alkatīgā dvēsele! Pārlēkusi pāri lai­ku bezdibenim, radījusi pati savu laiku, uz­varējusi telpu, vai tu beidzot sasniegsi to absolūto gudrību, par kuru sapņoja alķī­miķi un filozofi? Vai tiešām tu esi visva­rens, smadzeņotais?!

Ārēji Elila nebija līdzīga Lihē, tāpat kā at­šķirīgas bija arī viņu planētas. Ne uzreiz Bezvārdis aptvēra, ka Elila ir skaista.

Viņa bija vairāku zvaigžņu rasu meita. Pēc kosmiskas katastrofas, kas bija saistī­jusi citu Ekvinokcijas galaktikas iemītnieku uzmanību, panīkusi cilvēce labprāt radojās ar atnācējiem. Jaunas strāvas ieplūda ūdens uzvarētāju dzīslās. Pārvērtās viņu izskats, paplašinājās jaunumu uztveres spēja. Kul­tūra attīstījās pa iekšējās bagātināšanās ceļu.

Bezvārdim Elilā patika īpaša līniju un vaibstu muzikalitāte, viņa kustējās un ru­nāja tā, kā citi dzied. Fantāzija guva pār­svaru pār saprātu: viņa un viņas ciltsbrāļi jutās izdomas pasaulē tikpat brīvi kā lao­lieši starp skaitļiem. Tas valdzināja un at­bruņoja; pirmo reizi sapnis — vajātais un izzobotais saprāta bērns — bija atradis tē­viju. Bezvārdi, kurš kādreiz tik rūpīgi slēpa maiguma uzplūdus no Lihē vērīgajām, ne­žēlīgajām acīm, blakus Elilai šausmināja paša nejīītīgums. Šķita, ka puse no vilino­šās Zaļā Biķera pasaules viņam paliek ap­slēpta. Viņš manīja kontūras, skaņas… bet viss izplūda.

Elila bija pacietīga. Siltās, zvaigžņotās naktīs, kuras nebija melnas kā kosmosa tā­les, bet dzīvas un siltas — zvaigznāju at­spulgs mita ūdens dzīlē kā dīvainu zivju bars, bet galaktiku briljantu rasa apgais­moja sejas, — šajās naktīs Elilas balss klās­tīja viņam planētas vēsturi.

Viņš lāga nevarēja saskatīt viņas vaib­stus: varēja apjaust tikai augsto, sudraboto pieri un acu šautras, kas bija gandrīz sunis- kas savā iejūtībā un uzticībā. Viņa dzimtajā galaktikā taču nebija nevienas citas apdzī­votas planētas kā tikai Laola-Liala, tādēļ laolieši ilgi uzskatīja, ka saprātīgā dzīvība ir dižs brīnums, kas dāvāts tikai viņiem vien. Viņi neviļus meklēja kosmosā naidīgus spē­kus.

Turpretim Elila bija labvēlības pilna. Vi­ņas acis ar vērīgu laipnību ielūkojās apkār­tējā. Viņa neuzskatīja, ka saprāts būtu tikai cilvēkveidīgo privilēģija vien.

— Kādēļ tev liekas, — viņa sacīja, — ka pasaule sastāv no atomiem, kam nav apzi­ņas, un ka tikai tavā domā viss rod sā­kumu? Kamēr mēs nonācām pie skrūves principa, dažām puķēm jau bija šāda ierīce. To sēklas vieglās spirālēs gatavojās tāliem ceļojumiem. Cik varonīgi, cik pašaizliedzīgi

atraujas zemūdens augi, lai apaugļotu at­vērtu zieda kausiņu gara kāta galā ūdens virspusē.

—   Tāda «gudrība» piemīt visai sugai ko­pumā, — Bezvārdis nīgri iebilda. — Daba tikai nejauši sasniedz mērķi: tās uzvaras ķīla ir kvantitāte.

—    Protams, — Elila maigi piekrita. — Taču smadzeņotie nav dabas sāncenši, bet gan sacensību biedri.

Jā, viņā nebija nekādas valdonības, tikai pašatdošanās — labsirdība, kurā jau sen vairs nebija skarbuma. Daudzas paaudzes bija auklējušas savu slimo planētu un pa­mazām to atdzīvinājušas. Cieņa pret jebkuru dzīvības izpausmi ikvienam bija kļuvusi par iekšēju likumu.

Bezvārdis apkaunots sajuta, ka viņi — violetās zonas gudrās planētas iedzīvotāji — gan ir bezgala daudz sasnieguši pasaules izzināšanā, sadalot to pēc svara un dau­dzuma, noliedzot, ka brīnumam vēl varētu būt kāda vara pār viņu apziņu, bet tai pašā laikā padarījuši nabadzīgu un atstājuši novārtā savu jūtu pasauli.

—   Aizver acis un prātam ļauj dusēt, — Elila dziedošā balsī skaitīja senus burvju vārdus. — Es runāju tikai ar zemapziņu, to «es», kas valda pār mūsu miesu naktī. Ra­dītājs nav vis griba, bet gan iztēle. Visa pasaule ir tāda, kādu mēs to izveidojam. Pietiek, ja tu iegalvo sev, ka tas ir pavisam viegli, — un tu bez piepūles radīsi pasaules un pārvietosi kalnus …

Viņš klausījās Elilas balsī, kā klausās senas rūnas, kas bijušas paglabātas vistālā­kajā apziņas nostūrī, bet tagad arvien skaid­rāk un skaidrāk ataust atmiņā … Un viņš jau pazīst tās vaigu vaigā.

Elila stāstīja, ka pirms gadu tūkstoša Zaļo Biķeri plosīja kari un rasu antagonisms. Reiz planētu apciemoja viesi no kosmosa, taču sakaru formas vēl bija nepilnīgas. At­lidojušie nespēja startēt atpakaļ un pat ne­varēja dzimtajai planētai nosūtīt kādu ziņu par sevi, tāpēc palika šeit uz visiem laikiem. Viņu pēcteči, kam bija plašas zināšanas, iz­lietoja tās ļauniem nolūkiem. Viņi kļuva par valdošās rases dibinātājiem, kaut gan pēc dažiem gadsimtiem pilnīgi sajaucās ar abo­rigēniem. Rasu atšķirība drīzāk bija simbo­liska.

Apspiestības laikmets ilga daudzus gad­simtus. Cilvēki piedzima un auga bailēs un verdziskā padevībā. Augstā tehnikas attīstība sagādāja tikai vilšanos.

Dumpji un kurnēšana pārauga revolūci­jās, taču tikai pēdējā no tām vainagojās pa­nākumiem. No varmācības sistēmas uzreiz atraisījās ceturtā daļa planētas. Jaundzimu­šajai pasaulei, kur vairs nebija vergu, vaja­dzēja cīnīties ar zobiem un nagiem — kā vilku mātei savā alā. Zaļais Biķeris — tolaik uz tā pārsvarā bija sauszeme un aug­sti, neapdzīvoti kalnu masīvi — aizvien vai­rāk līdzinājās bojā ejošai salai.

Zinātnieki atklāja, ka no pasaules telpas dzīlēm uz Zaļā Biķera saules sistēmu vir­zās klejojošs bolīds. Ilgi nebija iespējams konstatēt, kāda ir tā daba. Izvirzījās bries­mīga hipotēze: tas ir kosmisks ķermenis no antivielas. Bojā eja apēnoja visu dzīvo kā akls zobens. Dzīve kļuva nepanesama. Pār­biedētā cilvēce meklēja glābiņu māņticībā, no dieva atbrīvotajā pasaulē atkal rada mi­tekli tumši spēki, kas neredzami draudēja no visām pusēm.