Bezvārdis ilgi nevarēja pierast pie tās mirdzuma, plašuma, kailuma un ari pie tās neparasti ciešās brālības, kas vienoja visas dzīvās būtnes klusējošo ūdeņu un debesu bezgalības priekšā.
Šķita, šeit, viņa acu priekšā, top Radības grāmata. — Lai aizpildās tukšums! — skan tās pirmais bauslis. — Lai ūdeņi atkāpjas,
lai rodas zeme un lai tā ir cieta. Līdzīga dūmakai, māko, im vai putekļiem bija zeme savas rašanās Lrīdi, sava ķermeniskuma sākumā. Pēc tam kalni, kalni un ielejas parādījās no ūdens, ciprešu un priežu birzis dzina atvases.
Nekad vairs Bezvārdi tik spēcīgi nepārņēma tāds miers un sajūta, ka ik mirklis ir piepildīts, kā toreiz, kad viņš dažus gadus dzīvoja uz Zaļā Biķera, blakus sievietei, kuras vārds bija Elila.
Vienmēr viņam bija jārod ciešāks kontakts ar citu pasauļu iedzīvotājiem un vairāk jāiedziļinās viņu dzīvē. Bezvārža biedri nodarbojās ar enerģētiku, spēka lauku matemātisko analīzi. Viņi kārtoja informācijas apmaiņu ar zinātniekiem un inženieriem — skaitļu valoda tiešām bija visuresoša! Bet Bezvārdis pētīja biogenosfēru atšķirības, etnogrāfiju un intelekta attīstības īpatnības vai veica izrakumus uz planētām, kur nebija dzīvības.
Sirds dziļumos viņš aizvien mazāk juta sevi kā tikai Laolas-Lialas dēlu vien. Viņa priekšā izplauka Visuma zvaigžņu koks: no ēras, kad okeāni kūpēja nokaitētā magmas gultnē, viņš nonāca klusajās, mirušajās porainā pumeka pasaulēs. Dzīvības atklāsmei bija visnegaidītākās izpausmes — no koloidālas skābekļa struktūras līdz kristāliskajai, kuru vēl nebija izzinājis neviens no sev līdzīgajiem. Un pēc tam — drīzāk uzminamas — bija formas, kas parādījās enerģijas ložu, spēka sabiezinājumu ve dā.
Tas viss bija tikai vienā bezgalības daļā! Otra — noslēpumainās antipasaules — pagaidām palika apslēpta.
…Ak alkatīgā dvēsele! Pārlēkusi pāri laiku bezdibenim, radījusi pati savu laiku, uzvarējusi telpu, vai tu beidzot sasniegsi to absolūto gudrību, par kuru sapņoja alķīmiķi un filozofi? Vai tiešām tu esi visvarens, smadzeņotais?!
Ārēji Elila nebija līdzīga Lihē, tāpat kā atšķirīgas bija arī viņu planētas. Ne uzreiz Bezvārdis aptvēra, ka Elila ir skaista.
Viņa bija vairāku zvaigžņu rasu meita. Pēc kosmiskas katastrofas, kas bija saistījusi citu Ekvinokcijas galaktikas iemītnieku uzmanību, panīkusi cilvēce labprāt radojās ar atnācējiem. Jaunas strāvas ieplūda ūdens uzvarētāju dzīslās. Pārvērtās viņu izskats, paplašinājās jaunumu uztveres spēja. Kultūra attīstījās pa iekšējās bagātināšanās ceļu.
Bezvārdim Elilā patika īpaša līniju un vaibstu muzikalitāte, viņa kustējās un runāja tā, kā citi dzied. Fantāzija guva pārsvaru pār saprātu: viņa un viņas ciltsbrāļi jutās izdomas pasaulē tikpat brīvi kā laolieši starp skaitļiem. Tas valdzināja un atbruņoja; pirmo reizi sapnis — vajātais un izzobotais saprāta bērns — bija atradis tēviju. Bezvārdi, kurš kādreiz tik rūpīgi slēpa maiguma uzplūdus no Lihē vērīgajām, nežēlīgajām acīm, blakus Elilai šausmināja paša nejīītīgums. Šķita, ka puse no vilinošās Zaļā Biķera pasaules viņam paliek apslēpta. Viņš manīja kontūras, skaņas… bet viss izplūda.
Elila bija pacietīga. Siltās, zvaigžņotās naktīs, kuras nebija melnas kā kosmosa tāles, bet dzīvas un siltas — zvaigznāju atspulgs mita ūdens dzīlē kā dīvainu zivju bars, bet galaktiku briljantu rasa apgaismoja sejas, — šajās naktīs Elilas balss klāstīja viņam planētas vēsturi.
Viņš lāga nevarēja saskatīt viņas vaibstus: varēja apjaust tikai augsto, sudraboto pieri un acu šautras, kas bija gandrīz sunis- kas savā iejūtībā un uzticībā. Viņa dzimtajā galaktikā taču nebija nevienas citas apdzīvotas planētas kā tikai Laola-Liala, tādēļ laolieši ilgi uzskatīja, ka saprātīgā dzīvība ir dižs brīnums, kas dāvāts tikai viņiem vien. Viņi neviļus meklēja kosmosā naidīgus spēkus.
Turpretim Elila bija labvēlības pilna. Viņas acis ar vērīgu laipnību ielūkojās apkārtējā. Viņa neuzskatīja, ka saprāts būtu tikai cilvēkveidīgo privilēģija vien.
— Kādēļ tev liekas, — viņa sacīja, — ka pasaule sastāv no atomiem, kam nav apziņas, un ka tikai tavā domā viss rod sākumu? Kamēr mēs nonācām pie skrūves principa, dažām puķēm jau bija šāda ierīce. To sēklas vieglās spirālēs gatavojās tāliem ceļojumiem. Cik varonīgi, cik pašaizliedzīgi
atraujas zemūdens augi, lai apaugļotu atvērtu zieda kausiņu gara kāta galā ūdens virspusē.
— Tāda «gudrība» piemīt visai sugai kopumā, — Bezvārdis nīgri iebilda. — Daba tikai nejauši sasniedz mērķi: tās uzvaras ķīla ir kvantitāte.
— Protams, — Elila maigi piekrita. — Taču smadzeņotie nav dabas sāncenši, bet gan sacensību biedri.
Jā, viņā nebija nekādas valdonības, tikai pašatdošanās — labsirdība, kurā jau sen vairs nebija skarbuma. Daudzas paaudzes bija auklējušas savu slimo planētu un pamazām to atdzīvinājušas. Cieņa pret jebkuru dzīvības izpausmi ikvienam bija kļuvusi par iekšēju likumu.
Bezvārdis apkaunots sajuta, ka viņi — violetās zonas gudrās planētas iedzīvotāji — gan ir bezgala daudz sasnieguši pasaules izzināšanā, sadalot to pēc svara un daudzuma, noliedzot, ka brīnumam vēl varētu būt kāda vara pār viņu apziņu, bet tai pašā laikā padarījuši nabadzīgu un atstājuši novārtā savu jūtu pasauli.
— Aizver acis un prātam ļauj dusēt, — Elila dziedošā balsī skaitīja senus burvju vārdus. — Es runāju tikai ar zemapziņu, to «es», kas valda pār mūsu miesu naktī. Radītājs nav vis griba, bet gan iztēle. Visa pasaule ir tāda, kādu mēs to izveidojam. Pietiek, ja tu iegalvo sev, ka tas ir pavisam viegli, — un tu bez piepūles radīsi pasaules un pārvietosi kalnus …
Viņš klausījās Elilas balsī, kā klausās senas rūnas, kas bijušas paglabātas vistālākajā apziņas nostūrī, bet tagad arvien skaidrāk un skaidrāk ataust atmiņā … Un viņš jau pazīst tās vaigu vaigā.
Elila stāstīja, ka pirms gadu tūkstoša Zaļo Biķeri plosīja kari un rasu antagonisms. Reiz planētu apciemoja viesi no kosmosa, taču sakaru formas vēl bija nepilnīgas. Atlidojušie nespēja startēt atpakaļ un pat nevarēja dzimtajai planētai nosūtīt kādu ziņu par sevi, tāpēc palika šeit uz visiem laikiem. Viņu pēcteči, kam bija plašas zināšanas, izlietoja tās ļauniem nolūkiem. Viņi kļuva par valdošās rases dibinātājiem, kaut gan pēc dažiem gadsimtiem pilnīgi sajaucās ar aborigēniem. Rasu atšķirība drīzāk bija simboliska.
Apspiestības laikmets ilga daudzus gadsimtus. Cilvēki piedzima un auga bailēs un verdziskā padevībā. Augstā tehnikas attīstība sagādāja tikai vilšanos.
Dumpji un kurnēšana pārauga revolūcijās, taču tikai pēdējā no tām vainagojās panākumiem. No varmācības sistēmas uzreiz atraisījās ceturtā daļa planētas. Jaundzimušajai pasaulei, kur vairs nebija vergu, vajadzēja cīnīties ar zobiem un nagiem — kā vilku mātei savā alā. Zaļais Biķeris — tolaik uz tā pārsvarā bija sauszeme un augsti, neapdzīvoti kalnu masīvi — aizvien vairāk līdzinājās bojā ejošai salai.
Zinātnieki atklāja, ka no pasaules telpas dzīlēm uz Zaļā Biķera saules sistēmu virzās klejojošs bolīds. Ilgi nebija iespējams konstatēt, kāda ir tā daba. Izvirzījās briesmīga hipotēze: tas ir kosmisks ķermenis no antivielas. Bojā eja apēnoja visu dzīvo kā akls zobens. Dzīve kļuva nepanesama. Pārbiedētā cilvēce meklēja glābiņu māņticībā, no dieva atbrīvotajā pasaulē atkal rada mitekli tumši spēki, kas neredzami draudēja no visām pusēm.