Šajos juceklīgajos gadu desmitos izplatījās sensacionāla vēsts par jaunu — jau trešo — rasi, kas dzīvojot augstu kalnos. Tās attīstība atrodoties akmens laikmeta līmenī; līdz šim tā nebija saskārusies ar saprātīgo pasauli. Uzliesmoja vispārējs satraukums: visiem gribējās par katru cenu ieraudzīt noslēpumaino «ledus cilvēku».
Gandrīz vienlaikus uz augsto kalnu rajonu devās abu naidīgo pušu ekspedīcijas. Tās steidzināja ne vien zinātniskās intereses, bet arī konkurence. Ekspedīcijas satikās pie mūžīgajiem sniegiem — tas bija vienīgais ceļš augšup! — un, dažas dienas pavadījušas strīdos, tālāko ceļu turpināja diezgan miermīlīgi: abas vienības taču nebija lielas, bet alpīnistu dzīve ir skarba un prasa savstarpēju atbalstu.
Tomēr katrā atpūtas vietā uzliesmoja vētrainas diskusijas par morāles, socioloģijas un rasu problēmām. Šķita, ka patiesība kā putnēns jau šķiļas ārā no čaumalas. Arī fanātisms bija mazliet pierimis. Kad vakardienas ienaidnieki nostājās cits cita priekšā kā vienkārši puiši, kas spējīgi palīdzēt grūtā brīdī, cenšanos uzvarēt pamazām aizēnoja vēlēšanās pārliecināt.
Pirmā atkrišanas bumba eksplodēja negaidīti. Cienījams ekspedīcijas loceklis, aristokrāts un tiešs valdošās dinastijas pēctecis, strīdā nostājās savu pretinieku pusē. Apjuka kā vieni, tā otri. Ar loģiku un bagātu kultūras mantojumu bruņotais atkritējs it kā satrieca pats sevi. Visi klusēdami izklīda. Četrtūkstoš metru augstumā nav trimdā izraidīšanas. vai obstrukcijas iespēju. Viņi turpināja ceļu, jo vairāk tādēļ, ka parādījās nepārprotamas «ledus cilvēku» pēdas, viņu maltīšu atliekas — putnu un grauzēju ķidas (tās neatstāj neviens dzīvnieks!). Pieauga iespējamība sastapties ar «ledus cilvēku».
Reiz atkritējam tomēr pajautāja zem četrām acīm, ievērojot iespējamo piesardzību: Godājamais, nerunāsim par pārliecību, tomēr sakiet, kā jūs, būdams tik labi audzināts, varat atbalstīt mūsu ceļabiedrus, šos aprobežotos sektantus, neiecietīgos dumpiniekus, kuriem nav ne ēnas no iekšējā skaistuma?
Atkritējs satriekts papurināja galvu. Uz mirkli taisnu skropstu loks piesedza viņa rombveida redzokļus ar zilganām noguruma dzīsliņām. — Ak, jā, jā. Tādi viņi ir, jūs pilnīgi pareizi raksturojāt viņu sliktās puses: neglīti, neaptēsti, neizglītoti. Bet man nebija izvēles: attiecībā uz pārējo viņiem taču ir taisnība!
Kad aiz klints bluķa pazibēja gluži reāls pinkains stāvs, radās jaunas grūtības: kā rīkoties tālāk? Notvert un sasiet? Nošaut? Bet ja nu tiešām tā arī ir saprātīga būtne?
Viņi neizpratnē uzlūkoja cits citu; vajadzēja izstrādāt kopēju rīcības plānu, tātad arī kopēju morāles kodeksu, pie tam nekavējoties. Tagad gadsimtu naids varēja vai nu sabrukt, vai saasināties… Taču viss beidzās daudz baismīgāk.
Kādu rītu, tikko pamodušies, viņi ieraudzīja, ka debesis zem viņiem (viņi jau atradās ļoti augstu) kvēlo drausmīgā, klusā gaismā. Vēlāk senā episkā grāmatā šis notikums bija aprakstīts šādi: «Bieza darva lija no debesīm. Zemes vaigs satumsa, sāka līt melns lietus; gāza dienu un nakti…»
Pārbiedētie cilvēki metās lejup. Bet pēc puskilometra aparāti rādīja bīstamu atmosfēras retinājumu. Acīmredzot bija noticis negaidītais: bolīdam ietriecoties atmosfēras joslā, gaiss nevis «nosēdies», bet gan pacēlies augšup un zināms tā daudzums aizķēries tikai augsto kalnu rajonā. Vai uz ilgu laiku? Atlika cerēt, ka, bolīdam attālinoties, beigsies arī perturbācijas.
Viņi atkal pakāpās augstāk un drudžaini sāka meklēt apkārtcejus. Apejot apledojušu virsotni, viņu pārdrošība robežojās ar brīnumu. Bet arī tur aparāti liecināja par briesmām. Iebaidīti kā peles plūdu laikā, viņi saspiedās nožēlojamā kaudzītē. Kāds, neizturējis sasprindzinājumu, nošāvās. Vairāki cilvēki nogāzās bezdibenī. Visi bija demoralizēti. Apkārt klejoja «ledus cilvēku» bariņi, bet tie vairs neizraisīja nekādu interesi.
Droši vien neganta sniega auka būtu aprakusi arī šīs nožēlojamās cilvēces paliekas, ja kāda līdzcietīga ledus sieva, mātes instinkta vadīta, nebūtu viņus kā kucēnus ievilkusi savā alā. Tur viņi gulēja, slimi un truli, līdz ugunskura liesmas un ādu siltums pamazām palīdzēja viņiem atgūt apziņu.
Un šeit, senās labdarīgās uguns dūmos un tvanā, viņi pirmoreiz atrada sevī spēku vaļējām acīm uzlūkot notikušo. Pasaule bija gājusi bojā — viņu nelaimīgā, neprātīgu nesaskaņu plosītā pasaule, viņu skaistā pasaule ar dāsno augsni, augiem un dziedošajiem putniem, visa civilizācija, visa zinātne, visas viņu sievietes un bērni!…
Likās, vairs nebija nekādas dzīvības, tikai viņi paši un «ledus cilvēku» cilts. Viņi gulēja pie ugunskura mokošās pārdomās. Nekādu strīdu nebija. Pats par sevi bija atklājies, ka vienai pusei nav taisnība, bet otras puses patiesībai vairs nebija vajadzīgs apstiprinājums: katastrofa visus bija pilnīgi pārliecinājusi. Cilvēce nebija spējusi savlaicīgi apvienoties un atvairīt briesmas. Turpmāk vajadzēja dzīvot citādi.
Tieši tad kā prickšausmas mirdzums aklajā izmisuma tumsā sāka raisīties pirmie nākamās iekārtas un nākamās morāles apveidi.
Tika izstrādāti četri principi, četri likumi, ko pieņēma brīvprātīgi.
Pirmais likums aizliedza pašnāvību kā smagāko noziegumu pret nākotni. Otraja bija ieteikts atsaukt atmiņā un uzrakstīt visu, ko katrs zināja, sākot ar reizrēķinu. Trešais skanēja — pievienoties «ledus cilvēku» ciltij un savus nākamos pēctečus audzināt tā, lai viņi spētu pārvarēt visu vēsturisko attālumu, kas šķir viņu vecākus, un kļūt par tēvu kultūras mantiniekiem. Visbeidzot, pēdējais likums bija šāds: likt pamatus sabiedrībai, kurā kopš tās pirmajiem soļiem valdītu taisnība un līdztiesīgums. To viņi zvērēja izpildīt un izpildīja.
Vecākie jaunās sabiedrības dibinātāji vēl bija dzīvi, kad uz Zaļā Biķera nolaidās kaimiņi no tās pašas Galaktikas. Uztvēris katastrofas pazīmes, to zvaigžņu kuģis bija nolēmis apmest līkumu un apmeklēt izpostīto planētu. Laimīga nejaušība — kaimiņu aktīvā palīdzība — izglāba cilvēces atliekas, citādi varēja gadīties, ka viņu vēlā atmoda kļūtu par pašnāvnieku testamentu. Sugai ir savi statistikas likumi: sīkas vienības neizdzīvo. Tikai viesu ierašanās palīdzēja «ledus cilvēku» ciltij pārvērsties par tās saprātīgās cilvēces senčiem, ko sastapa Bezvārdis un citi Laolas-Lialas argonauti.
Bezvārdis prātoja, vai tagadējā harmoniskā Zaļā Biķera pasaule nav visu sma- dzeņoto nākotnes etalons. Jaunā, gandrīz pirmatnējā «ledus cilvēku» rase bija pārlē- kusi pāri mokošiem attīstības posmiem, savai spirgtajai pasaules uztverei tā bija pievienojusi augstu kultūru un sociālo iekārtu, kurā bija izslēgta varmācība. Tehniskā doma nebija paspējusi nomākt iztēli. Šīs divas strāvas nebija izstūmušas viena otru, bet it kā saplūdušas. Tā bija leģendu un skaitļu sadraudzība! Vai tad katrā ziņā brālim jānogalina brālis?!
Laolas-Lialas mentogrāfi jau sen koriģēja ne tikai valodu, bet arī domas — tie atrada visprecīzākos, visekonomiskākos domu izteikšanas paņēmienus. Taču Elilai vārdi raisījās un pildījās ar dzīvu gaismu atkarībā no acumirkļa. Vārds radīja jēdzienu, kļuva par jūtām. Dažreiz tas bija daudznozīmīgāks nekā pati doma …
Bezvārdis daudz laika pavadīja kopā ar Elilu. Pirms izlidošanas uz neapdzīvotajiem Zaļā Biķera pavadoņiem viņš lauza kāju, un pārtrūkušā nerva vietā vajadzēja ieaudzēt elektrodus. Viņu atstāja veseļoties.
Kopā ar laoliešiem aizlidoja vairāki izcili Zaļā Biķera speciālisti. Tieši tur, uz viena no tuksnesīgajiem asteroīdiem, vajadzēja.