meklēt vietu nākamajam enerģētiskās vielas ražošanas centram.
Sākumā, kad Bezvārdis palika pavisam viens un viņam vajadzēja gulēt nekustīgi, viņš droši vien šai svešajā pasaulē būtu juties nomākts, ja neatnāktu Elila.
Uz visiem laikiem viņa atmiņā bija iespiedušās šīs garās dienas starp jūru un debesīm — lielā plosta šūpošanās, uz kura viņš dzīvoja, un saules ņirboņa uz audekla sienām. Kaut gan ik rītus pie viņa ieradās jauneklis ar aparātu, kas pierakstīja viņa stāstījumu par Laolas-Lialas vēsturi un tās kos- mogoniskajiem uzskatiem, visvairāk atmiņā bija iespiedusies vientulība.
Visapkārt bija tik daudz gaismas un saules, ka viņš burtiski bija tās pārpilns. Mākslīgā apstarošana kosmosa kuģī gan nodrošināja šūniņu barošanos, taču nespēja glāstīt un priecēt tā, kā dzīvais siltums. Stars ir daudznozīmīga parādība. Ada ir skafandrs, kas ne tikai aizsargā no kosmosa iedarbības, bet kam ir ari sarežģīta sakarība ar to. Šķiet, ādas virskārta sāk «kūsāt», saskaroties ar staru, tā laiž cauri tikai nepieciešamos viļņus.
Sākumā Bezvārdis domāja, ka Elila ir ārste vai kopēja tajā peldošajā slimnīcā,kur viņš bija nonācis. Viņa ieradās, saņēma viņa roku, ar pirkstiem pieskārās pierei. Viņš zināja, ka tā ir ārstēšana ar hipnozi, un labprāt pakļāvās tai.
Elila pārbaudīja viņa muskuļu radiostaro- juma pierakstus; ieelpošanas brīdī krūšu kurvja sīko muskuļu starojums bija spēcīgāks nekā lielo. Galvas muskuļi vispār neraidīja signālus.
Viņi mēdza ilgi sarunāties par medicīnu. Tā viņš uzzināja, ka uz Zaļā Biķera nākamā planētas iedzīvotāja programmu nepakļauj pārmaiņām, neiejaucas evolūcijā, atļaujoties tikai nelielu korektīvu. Kā apmierināt mūžsenās nemirstības alkas? Esamība ir vienota. Vienlaicīgi pastāv gan pagātne, gan tagadne, gan nākotne. Smadzeņotais ir programmēts tā, ka pārredz tikai savu dzīves posmu. Viņa psiholoģiskais laiks ir ierobežots. Kaut gan šeit valdīja uzskats, ka laika vispār nav — laiks ir pašas telpas struktūra.
Zaļā Biķera ģenētiķi bija pratuši atrast un atmodinājuši emocionālās atmiņas šūniņas. Tagad katrs zināja, ka viņa bērni skatīs pasauli ne tikai savām, bet it kā arī viņa acīm, juta, ka ir milzīgas laikmetu virknes posms.
Uz Laolas-Lialas viss bija pakļauts matemātiskai programmai: bērns gluži vienkārši nevarētu piedzimt citāds.
Uz Zaļā Biķera bija izveidojusies īpaša saudzība pret personību: nesaraut ķēdi! Planētas iemītnieki cienīja paši sevi kā pagātnes zinību glabātājus un nākamības nesējus.
Laolieši saskatīja attīstības jēgu absolūta ideāla — veselības, prāta, skaistuma ideāla sasniegšanā un tā rezultātā bija nonākuši pie vienveidības, turpretim uz Zaļa Biķera pilnības jēdziens nozīmēja individuālo iezīmju bagātību, spēju izjust neparasto un nodot šo spēju tālāk. Sakarā ar augsti attīstīto kolektīvismu katram cilvēkam kā domāšanas iespēja bija nepieciešama iekšēja neatkarība un savrupība. Planētas iedzīvotāji nebūt nenostājās pret mašīnām, bet gan pret visu to, kas cilvēku pazemo un ierobežo tehniskā ziņā augsti attīstītos civilizācijas apstākļos. Nav taču tādas idejas, kas hiper- trofizēta nenonāktu pie sava pretpola.
Bezvārdis sajuta sāpju uzplūdu un brītiņu iesvēlās nepatikā pret Elilu: tā taču bija viņa planēta, viņa laiks! Kaut arī tai bija vēsa sirds, taču viņš bija atdevis tai savu jaunību! Un jaunība nedrīkstēja liesmot veltīgi, citādi nav vērts dzīvot. Un tā jau arī nekad nav. Nākotne izkristalizējas no daudziem slāņiem.
Viņš uzzināja, ka Elila veikusi izmēģinājumus ar planētas otru saprātīgo rasi — jūras dzīvniekiem, kam piemīt valodas un domāšanas iedīgļi. Rūpes par Bezvārdi viņa uzņēmusies tādēļ, ka …
Viņš pārstāja klausīties. Viņa piepeši ieguva nozīmi pati par sevi, it kā atdaloties no pārējiem Zaļā Biķera iemītniekiem, kas viņam tik ilgi bija šķituši pilnīgi vienādi.
Sis mirklis — iekšējās būtības atklāsme ārējā izpausmē — vienmēr nozīmē pirmo soli cilvēku tuvināšanās procesā. Bezvārdi vairs neatbaidīja ārējā izskata dažādība.
Viņš zināja: Elilas dīvaini veidotas acis, maigas un sirsnīgas kā gudra zvēra redzokļi, pievēršas viņam ne tikai ar ziņkāri, bet arī ar siltumu. Tās mirdzēja viņam vēl ilgi pēc Elilas aiziešanas.
Ar laiku viņš iemācījās atšķirt viņas laivas šļakstus, lai cik tālu arī Elila piestāja. Tur nebija nekā dīvaina: starp viņiem bija izveidojies vārs biostrāvu pavediens. Tomēr tas nebija parastais kontakts. Var jau būt, ka viņam gribējās, lai tas nebūtu parasts…
Aizvien vairāk Bezvārdi ieinteresēja tas, ko viņš Elilā vēl nepazina; ko viņa varētu teikt vai darīt, kāda atskaņa raisīsies viņas būtnes dziļumos, ja viņš noskūpstīs viņu, kaut vai vienu vienīgu reizi?
Un tomēr tā nebija mīlestība. Tās bija ilgas, kas kā gaismas kūlis izklīst uz visām pusēm.
Mīlestība ir tad, kad abu iekšējā pasaule stingri noskaņota uz tuvības vilni, kad var saprasties gandrīz bez vārdiem, kad aizkustina vienādas lietas; tas, ko jūt viens, jau atskan otra krūtīs.
Taču daba vērīgi seko, lai nebūtu identitātes. Lai cik tuvas būtu divas dvēseles, aizvien katrā paliek kāda vietiņa noslēpumiem. Dabai netīk asinsgrēks …
… Bezvārdis vērās sev priekšā stingu skatienu. Uz ekrāna vāji mirguļoja sarkanas un violeti baltas uguntiņas: ātrums bija sajaucis visas krāsas, zvaigznes gandrīz nebija redzamas. Pasaules, pasaules …
Paldies tev, Elila, ka tu biji ar savu maigo smaidu un uzticības pilnajām acīm, kuras šķiršanās brīdī bija asaru pilnas!
Paldies tev, Elila, kas glabājas tikai manos sapņos, kamēr īstenībā tevis sen vairs nav, nežēlīgajos Laika staros tu esi izgaisusi ka lāsteka …
Ikvienai dzīvai būtnei eksistence noteiktā laika posmā ir tāda pati laime kā tiesības uz barību un gaisu. Varam iedomāties dinozaura traģēdiju, kurš pēkšņi nokļuvis sniegotā līdzenumā! Laiks pārvietojās, un pasaule tūliņ kļuva naidīga un nesaprotama.
Apkārtējā pasaule balstās uz mūsu pašreizējām zināšanām, aizspriedumiem, ticējumiem. Rītdienas ideāls iet pussoli pa priekšu. Mēs tikai velti pūlamies to panākt …
Bezvārdis — ceļinieks Laikā — gribot negribot bija spiests tiekties pēc ideāla, kas aptvēra patiešām grandiozu morālisko iezīmju kopumu. Tajā bija sakopotas daždažādu cilvēces attīstības pakāpju labākās īpašības: mežoņa fetišs taču nemaz nav līdzīgs izglītota cilvēka ideālam. Nežēlīga drosme — un iecietība; sīksta pieķeršanās dzīvei — un žēlsirdība!
Ceļojot pa pasaulēm, vajadzēja atraisīties no savas personīgās pasaules aprobežotības, lai cik pilnīga tā liktos paša apziņā. Pat visattīstītākā civilizācija nav tik augstu attīstīta, ka tai vairs nevajadzētu neko mācīties no citām, — nu, kaut vai izpratni!
Taču, aizejot no sava laika, mēs nolemjam sevi mokām. Tikai lidojošā kuģa šaurajā čaumalā cilvēks var palikt viņš pats, paturēt savu pasauli sev blakus.
Jebkura saskarsme ar svešatnējo ir eksplozija, katastrofa. Nekad nevar zināt, kāds tu iznāksi no tās — ar apsvilušu seju vai pārvērstu dvēseli.
Tomēr cilvēka daba ir elastīga. Tik tiešām, tā var būt gan putns gaisā, gan salamandra ugunī. Atraisīties pašam no sevis, lai atrastu sevi tādu, kāds tu būsi rīt! Vai mikroskopiskos mērogos mēs to nedarām ik dienas? Pēc noteikta laika posma organisma šūniņas pilnīgi atjaunojas; neviens asins piliens vairs nav tāds kā iepriekš. Grāmata, tikšanās ar svešinieku, politisks notikums — vai tad tas nepārvērš mūs, nespēj pārveidot?