Ceļojums Laikā nav pretrunā ar dzīvo, tas tikai pārslēdz sviru no «lēni» un «maz» uz «ļoti ātri» un «ļoti daudz». Vai cilvēks spēs tam piemēroties? Droši vien — jā, tāpat kā viņš spēja piemēroties, kad ugunskura liesmu aizstāja tvaiks, tvaiku — elektrība, bet pa vadiem plūstošu strāvu —atomreaktoru jauda. Tomēr cilvēki ne tikai
«pieslīpē» savu domāšanu, pielāgo to jauniem spēkiem, — domāšana pati neizbēgami kvalitatīvi mainās.
Mūžības mirklis
Es pateicīgs par nemierpilnām sāpēm, Kaut tajās sadegšu.
Par zāļu rūgtumu, par sūro zemes sāli — Par visu pateicīgs!
Maksimilians Vološins
Odams, protams, nenoticēja Lilitas stāstam par briesmoņiem no Sālsezera, tomēr nākamajā dienā pats devās uz turieni.
Viņš atgriezās domīgs un samulsis: neviens nebija aizticis skudru apgrauzto trusīti, pīteni ar kameņu šūnām un sakaltušos sāls gabalus, tomēr krastā bija palikušas pēdas…
Viņš, kas lieliski saprata, ko nozīmē aizlauzts stiebriņš, zāļu slotiņa, kurai no nejauša naga piesitiena izbirušas sēklas, viņš,kas bez pūlēm varēja noteikt zvēra augumu un svaru pēc viena pēdas nospieduma, tagad nevarēja ne izskaidrot, ne aptvert, par ko liecina šie iegrimumi, šīs smilšu kaudzītes un vagas apdegušajā zālē. Gaisā vēl vāri vējoja smarža, kas nebija līdzīga siltasiņu dzīvnieku smaržai.
Lilita nepacietīgi gaidīja Odamu. Bet viņam it nemaz negribējās runāt. Viņš tikai klusēdams pasniedza viņai pievāktos pārtikas krājumus, pat sāls viņa acīs bija zaudējusi vērtību.
Viņš aizgāja pie upes un apsēdās uz akmens. Ūdens un gaiss tinās sudrabotā tīmeklī kā neredzamas elpas dvesmā. Vietumis tajā pavērās plaisas, pa kurām neskaidri viedās tuvējo krūmāju zaļums. Virs katra viļņa šūpojās vēl viens tāds pats, no miglas izausts; saule, to pāršķeldama, neskaidri atvizēja ūdenī.
Visapkārt bija ierastā pasaule, kas neizraisīja bažas. Tomēr Odamam likās, ka tā zaudējusi stabilitāti. Kopš šīs dienas viņiem sākās dīvaina dzīve. Viņi nezināja vārdu «mīlestība», kaut gan tā bija aizvedusi viņus projām no cilts. Taču tagad tā sāka izsīkt kā upe pēc paliem: viņu abu tieksmes bija pārāk dažādas.
Odams instinktīvi baidījās pārmaiņu: tās sagādāja uztraukumus. Vislabāk drošību garantēja pierastais. Aizbēdzis no cilts, izdarījis grandiozu, revolucionāru soli, viņš, šķiet, mēģināja tūdaļ to pilnīgi aizmirst un dzīvot pēc iespējas tā, kā bija dzīvojis agrāk. Sākumā viņa prāts kļuva pat vēl kūtrāks nekā pirms tam. Tā lielgabals pēc izšaušanas slīd atpakaļ un dažreiz saspiež šāvējus.
Odams joprojām maksāja meslus aizliegumiem, bet Lilitai vienmēr bija piemitušas brīvības tieksmes. Viņai bija iedzimts īpašs talants — lai kā viņa pūlējās būt pazemīga, viņu nodeva pat nekustīgums. Valdonīgi modās dziņa pēc brīnišķā, kas līdz šim bija snaudis viņas tumšajā dvēselē.
Diendienā viņa pacietīgi, vērīgi meklēja noslēpumaino būtņu pēdas. Viņa riņķoja un riņķoja ap Sālsezeru kā pelēkie ērgļi, kas mita apkārtējās klintīs.
Dažkārt arī sapņi ir visai smagi: cilvēks burtiski salīkst zem to smaguma. Pārdzīvojot tos klusībā, citu pēc cita, šķiet, varētu šo nastu atvieglot? Tomēr ne! Iztēlē pārdzīvots sapnis nebūt nenobāl, neizgaist, neremdē slāpes. Tas neatlaidīgi tiecas iemiesoties dzīvē un tikai tad, kad ir tapis par īstenību, atkāpjas un dod vietu nākamajam.
Lilita atvērtu muti kampa gaisu; ar lielām pūlēm viņa savaldījās, lai pa galvu pa kaklu nemestos prom. Viņa jau vairākas reizes bija redzējusi briesmoņus, bet vienmēr iztālēm, aizslēpusies starp akmeņiem, pieplakusi zālei. Tagad tie bija viņu pamanījuši. Tur nebija nekādu šaubu.
Tas, kas pavērās viņas acīm, sniedzās pāri līdzšinējās pieredzes ietvariem. Viņas tumšais prāts darbojās ātri, sasaistot analogu gadījumu virkni, stiepjot vienojošus pavedienus starp svešiem priekšmetiem. Viņa sastinga, šajās gaidās reizē bija arī galvu reibinošs skrējiens: viņa tuvojās nezināmajam.
Un arī nezināmais tuvojās viņai. Tas spēra soli, vēl vienu. Apaļā acs, kas aizņēma pusi galvas, griezās uz viņas pusi. Tad Lilita ieraudzīja, ka acs ir caurspīdīga un aiz tās redzami svešādi vaibsti ar citādām, mazākām acīm, kas līdzīgas cilvēka redzokļiem, kaut arī to forma un šķēlums ir neparasts.
Lilitu neko daudz nemulsināja tas, ka svešinieka āriene atšķiras no ierastajiem ciltsbrāļu vaibstiem. Civilizācijas rītausmā cilvēks bija mazāk saindēts ar aizspriedumu indi. Viņš vēl ieņēma tik sīku vietu pasaulē, ka nejutās kā monopolists, viņam neienāca prātā piedēvēt savas tieksmes visam pastāvošajam, katru dienu viņš saskārās ar ko jaunu: zvēri un augi, cits par citu savādāki, aizslīdēja garām cilvēka vērīgajam skatienam kā pilntiesīgi Zemes iemītnieki.
Kādēļ lai Lilitu satrauktu tas, ka Bez- vārža acis sedza nevis plaksti ar skropstu ēnojumu, bet gan blīvas plēvītes, kas sa- kjāvās? Ka viņa piere bija kaulaina un plata, galva — liela un augums — drukns?"
Tāpat arī vēlāk Lilitu sevišķi nepārsteidza stāsts par to, ka zvaigznes ir apdzīvotas. Mežoņa lētticība spēj vienā rāvienā pārvarēt jebkādu bezdibeni. Kamēr apziņā sarežģītais un vienkāršais ir līdzvērtīgi, nekas to nespēj sevišķi satricināt.
Piesardzīgi, kaut arī bez sevišķas mulsas, Bezvārdis un Lilita tuvojās viens otram; viņš zināja par Visuma iemītniekiem ļoti daudz, viņa nezināja nekā, — tas viņus tuvināja. Viņi ieurbās viens otrā skatieniem, kas bija intereses pilni.
Lilita mazliet pasmaidīja: svešie bieži un labprāt smējās, to viņa bija noskatījusies no savām slēptuvēm. Taču viņa pirmo reizi juta uz sevi vērsto svešinieka skatienu — tajā bija kas saistošs, gandrīz vai paralizējošs. Vēl nesaprazdama, vai tas liecina par briesmām vai sola draudzību, viņa mēģināja no tā atbrīvoties. Viņas lūpas sakniebās kā spēcīgā sasprindzinājumā.
Bezvārža skatiens tūlīt palaida viņu vaļā. Atbrīvojusies no neredzamās cilpas, Lilita izslējās.
— Svešie! Kurp jūs ejat? — viņa skaļi teica, cenzdamās savaldīt neviļus trīcošos pirkstus. — Šeit nav jūsu medību vietas. Kalni un meži negrib jūs!
Bezvārdim Lilitas balss šķita tīra un dzidra. Viņš labi zināja, ka skaņa nav nekas cits kā gaisa viļņu svārstības noteiktā frekvencē. Magnētiskā lauka viļņus var uztvert kā gaismu vai radiostarojumu. Un tomēr viņš nebija dzirdējis šādas skaņas.
Viņš apjucis atskatījās — visapkārt bija vientulīgs klajums, kurā auga tikai meža puķes, — ne tās, kas cieši pārklāj noras, kāri un steidzīgi savijot stiebrus un saknēm grūstoties tumsā. Tās bija puķes, kas aug vienatā — katra saskatāma iztālēm. Vējš tās glāsta nevis vienaldzīgi, visu baru reizē, bet gan parotājas ar katru ziediņu atsevišķi. Ja milzīgais mēļais zvaniņš spētu skanēt, tad droši vien viņam būtu Lilitas balss. Tā nebija ne plūstoša, ne samtaina, tā tīri un skaidri skandēja katru zilbi — tāda šķita Lilitas balss Bezvārdim, laolietim, klausoties tajā pirmoreiz.
Vajadzēja gūt priekšstatu par Zemes iedzīvotāju valodas kodu. Ātrumā, bez speciālas iekārtas palīdzības, tas nebija iespējams. Kādreiz arī uz Laolas-Lialas valoda bija organizējošs faktors. Domāšanas ābeces posms pagāja: ar laiku radās uzskats, ka runa bremzē kontaktu, tāpēc radās citas sazināšanās formas, kas ļāva iztikt bez vārdiem. Bezvārdis saprata, ka sastaptās Zemes meitas valoda ir primitīva, taču viņš nezināja tās atslēgu. Vajadzēja viņai kaut kā atbildēt, lai neaizbaidītu viņu un iekarotu uzticību.