Viņš jocīgā rīkles balsī izrunāja pirmo vārdkopu, kas neviļus bija iespiedusies atmiņā:
— Svešie kurp …
Sākumā Lilita uzmanīgi raudzījās viņam mutē, Tad nopūtās un neizpratnē palieca galvu sānis. Gurzguļojošā rīkles skaņa atkārtojās.
— Svešie kurp, — vēl centīgāk sacīja laolietis.
Beidzot viņa pazina izkropļotas tabundas valodas skaņas. Vai, cik tie briesmoņi jocīgi! Viņi neprot runāt?! Lilita piemiedza acis un uzmeta gudrajai Visuma būtnei iecietīgu, aizbildniecisku skatienu…
Patiešām, no viņas viedokļa laolieši vēl ilgu laiku bija tālu no pilnības: viņi neprata visvienkāršākās lietas. Viņi taču, piemēram, nesaprata tabundas valodu: vārdus iemācījās ar grūtībām. Bet Lilitai ne prātā neienāca, ka pastāv arī citas valodas, ne tikai tā vien, ko zināja viņa.
Laoliešiem jau sen nevajadzēja rēķināt: viņu vietā visu darīja mašīnas. Uguni viņi pazina tikai teorētiski. Reiz viens no viņiem iebāza roku ugunskurā. Lilita smējās, bet tad pielika pie apdegušās vietas mīkstu lapu, vēsu un miklu — sāpes norima. Laolietis gandrīz vai bērnišķā ziņkārē uzlūkoja savu izdziedināto ādu.
Kā gan tabundas meita varēja zināt, ka viņai nepazīstamā Laola-Liala jau dzīvo fotonu laikmeta beigu posmā, ar kuru salīdzinot, kodoltermiskais posms varētu likties kā akmens laikmets? Savā augstprātībā laolieši arī kustību pa gaismas staru uzskatīja tikai par verdzisku pakļaušanos laiktelpas liekumam. «Bet kur ir eksplozija?» viņi nepacietīgi sauca. «Kur dumpis, kur smadzeņoto meklējums?» — «Straume palīdz kuģim, būtu nesaprātīgi atteikties no tās,» sprieda pieredzējuši debesu stūrmaņi. «Tomēr,» citi iebilda, «nevar taču peldēt ar fotonu plūsmu, kas paklausīgi apliec gravitācijas laukus. Vai nebūtu laiks savaldīt arī noteiktā virzienā plūstošo laika straumi?» … Tā laoliešu priekšā pavērās vēl viens bezdibenis: abpusējs makro- un mikropasaules bezdibenis…
Lilita to visu nevarēja zināt. Viņa to uztvēra visai pavirši. Un tomēr viņa ne tikai uzkrāja zināšanas, bet arī pati mācīja lao- liešus. Viņi sen bija pieraduši pie mehānismu paklausīgā spēka un pirmoreiz apbrīnoja kailu cilvēka roku veiklību un visvarenību. Viņus aizrāva muskuļu darba pirmatnējais prieks. Viņi, kas spēja ar zibeņātru stara triecienu iznīcināt mērķi jebkurā attālumā, tagad meta akmentiņus kokā vai mēģināja trāpīt lidojošu putnu. Jāatzīst: viņi bija sevišķi neveikli — un tik skaļi smējās paši par sevi!
Pārākuma sajūta, kaut vai sīkumā, atbrīvoja Lilitu no bailēm; spēle starp viņu un laoliešiem bija godīga: viņi mainījās lomām! Viņa jutās līdztiesīga, un tas taču ir pirmais solis uz uzticēšanos.
Lilita neskaidri jauta, ka Bezvārža valoda atšķiras no viņas pašas un Odama valodas, kaut gan tagad viņi lietoja vienus un tos pašus vārdus. Starp citu, Bezvārdis ar katru reizi vērta savu valodu sarežģītāku, priekšmetu nosaukumi virknējās neparastos savienojumos. Lilitas bezrūpīgā piere sarau- cās — tik ļoti viņai gribējās visu saprast.
Neuzticība gaisa ar katru dienu. Nemanot pienāca laiks, kad viņa pilnīgi atvēra Bezvārdim savu dvēseli ar to vienīgo uzticēšanos, ko bērns jūt pret māti, kad vēl nav atņemts no krūts …
Sajuzdama, ka aizvien vieglāk un vilino- šāk ir klausīties Bezvārdī, viņa ar īgnumu atskārta, ka Odamam, gluži otrādi — aizvien grūtāk ir aptvert, par ko runā viņa pati, Lilita, kaut gan viņi vienmēr lietoja vienādus vārdus …
Kad viņa pirmoreiz atveda Bezvārdi pie alas, Odams tā nobālēja, ka izskatījās gluži pelēks.
— Viņi nav mums līdzīgi, — viņš čukstēja, — vai viņi ir atnākuši no pasaules viņas puses?
Lilita sāka smieties. Bet Odams kļuva aizvien drūmāks. Viņi vēl dzīvoja kopā un laiku pa laikam bija tuvi viens otram, kaut gan tai pašā laikā strauji attālinājās kā divas no kopējā avota iztecējušas upes, kuras šķir kalnu grēda.
Bezvārdis strādāja kā vīndaris — viņš it kā vēra vaļā tukšas krūkas un pildīja tās. Tas bija darbs ar Lilitas smadzenēm.
Viņš tās piepildīja ar jēdzieniem. Tadpār- vērtās par audēju un drēbnieku; savienoja jēdzienus ar pavedieniem: ciešāk, biežāk… Savija kopā — radās audums. Viņš drosmīgi graizīja to, veidoja tēlus, izdomu, pieļāvumus, — radīja veselu domas Visumu.
Bezvārdis it kā stāvēja pie saprāta šūpuļa. Tomēr viņš vairs nebija tikai labsirdīgs novērotājs: viņā pašā brieda pārmaiņas. Aizvien vairāk viņam derdzās laoliešu garīgā augstprātība.
Bezvārža sfēriskās acis, kas laistījās dzeltenos un smaragdzaļos toņos, uzmanīgi vēroja Zemes dzīvi. Viņa acis redzēja «ātrāk» nekā Lilitas acis; tas, kas Lilitai šķita nepārtraukts stars, Bezvārdim likās sarežģīta pulsācija. Lai viņš ieraudzītu nepārtrauktu gaismas staru, bija nepieciešama simtreiz lielāka uzliesmojuma frekvence — it kā noteiktā laika vienībā viņam būtu vairāk mirkļu. Bet viņš atcerējās, ka uz Zaļā Biķera bija baidījies no ūdens, kamēr Elilai piemita «virsējā» un «apakšējā» redze: viena bija piemērota gaisam, otra — ūdenim. Viņa skaidri saskatīja to, kas Bezvārdim šķita tikai miglaina ēna.
Tomēr klusībā Bezvārdis bija lepns: viņš, svešinieks Zemes virsū, varēja krēslā saskatīt smalkas krāsu nianses, kamēr Lilita kļuva kā akla: viņas acu priekšā viss saplūda pelēkā miglā. Tikai saules spozme atdeva viņai redzes asumu — saule, kas no rītiem apžilbināja Bezvārdi ne tikai ar to staru plūsmu, ko redzēja Lilita, bet arī ar ultravioleto staru griezīgo gaismu. Sveša saule, sveši stari!
Cik daudz to viņš bija skatījis savos klejojumos! Viņam tikai vajadzēja pievērt acis, un viena aina sekoja otrai. Pār robotām, nedz lietus, nedz atmosfēras strāvojumu ne- noslīpētām klintīm nolaidās zaļganbalti sabiezējušu gāzu mirguļi: galaktikas spirāle, kas likās tik tuva, it kā tā būtu planētas apgaismojuma galvenais avots. Bet zem tās — stiklains tuksnesis ar caurspīdīgām zaļganām lodēm — kristāliskā pasaule. Ar baltu liesmu deg zvaigzne, kas tuvumā izdveš neciešamu karstumu, bet no šejienes šķiet tāla un auksta.
Vai arī tumša saule ar aveņkrāsas apmali, kas apkārtējās debesis krāso sārti violetas. Gaismas lidaparāts paceldamies atstāj virs planētas dzeltenu caurspīdīgu gāzes strūklu. Mežonīga, nederīga pasaule!
Citām planētām gaismas lidaparāts tuvojās strāvas spēklauka aizsarggredzenā. Lokveidā, kā pa neredzamas lodes virspusi, virs tām klejoja zaraini zibeņi. Dažbrīd tie saplūda vienlaidu straumēs, veselās izlādējušos lādiņu upēs. Sīs nāvējošās varavīksnes, mānīgi zilas, vilinošas, plūda un plūda gar kuģa bruņām, nedzirdami uzliesmodamas un izdzisdamas.
Arī hermētiski noslēgtajā skafandra galvas daļā bija aizbīdnis. Kopš vairāki laolieši bija zaudējuši redzi, neuzmanīgi pagriezdamies pret spīdošu ķermeni, aizbīdnis piederēja pie kosmonauta obligātā tērpa. Pat lidojot prom no gaišzilās saules, viņi tagad piesardzīgi pētīja tās vainaga ceriņ- krāsas rakstus un starus, kas kā izsmidzi- nāta ūdens šalts atspoguļojās gaitu paātrinošā gaismas lidaparāta rēgainajā astē. Bet pašas oldzeltenās, nokaitētās, mirdzošās zvaigznes dzīlēs peldēja violeti sabiezinājumi, ko no divām pusēm apspīdēja drūma gaisma. Gāzes burbuļi plīsa un piepūtās — milzīgi kā veselas planētas! Tie šķita ārkārtīgi viegli.
Kad Laolas-Lialas milzīgais starpgalak- tiku kuģis, iedziļinoties Piena Ceļā, sasniedza mērķi, galaktikas spirāļu skaits kļuva par vietas apzīmējumu: vairāki gaismas lidaparāti atstāja kuģa bortu piektās spirāles plaknē, citi — trešās spirāles vertikālē.