Bezvārža grupai vajadzēja pētīt izplatījumu triju zvaigžņu apvidū. Saule bija pēdējā no tām. Izrādījās, ka pirmajām divām zvaigznēm nav planētu sistēmas.
Viņu lidaparāts kādu laiciņu riņķoja virs Jupitera, bet nenolaidās: radiācijas josla ap to bija simts triljonus reižu spēcīgāka nekā ap Zemi. Viņus nesaistīja arī Saturna gredzena bluķis — zaļgarfdzeltena un pelēkvio- leta ledaina planēta, kas traucās pa izstieptu elipsi. Kādu laiku viņi pavadīja ar izkusušu vulkānisku stiklu klātajos Venēras līdzenumos. Viņi daudzreiz vēroja, kā kvēlo viltus saules virs Marsa: tā ledus kristāliņiem piesātinātā atmosfēra, laužot gaismu, radīja dīvainu, gandrīz baismu krāsu efektu.
Visos aprēķinos laolieši ievēroja «nezināšanas koeficientu» — zināmu nolaidi attiecībā uz tiem spēkiem, kas vēl nav iepazīti. Kā šāds «brīnumu koeficients» reiz viņu priekšā iznira Zeme ar vētraino dzīvi uz tās un blīvo atmosfēru tuksnesīgā kosmosa vidū. Tas bija triumfa brīdis.
Neparasti spēcīga smadzeņotajā ir tieksme sasniegt. Bauda, ko dod vara pār zvēru vai mašīnu, spēj sniegt atalgojumu par visām pārdzīvotajām briesmām un ilgajiem pūliņiem. Piepildījuma mirklis ietver sevī tik daudz, ka pats laika jēdziens paplašinās, sasniegums kļūst vienāds ar ilgumu.
Bezvārdi joprojām pārsteidza dzīvības sīkstums uz Zemes.
Tajos tālajos laikos, kad Saulei bija grūti izlauzties cauri smacīgajai atmosfērai, zili zaļie ūdensaugi varēja uztvert visus redzamos spektra starus. Sūnai, kas aug alās, piemīt spēja gandrīz pilnīgā tumsā savākt izkliedētas gaismas kripatas un ar šūnu lēcām vērst staru uz hlorofila graudu. Papardes vispār aug pustumsā, bet senie kukaiņi dziļi augsnē paši veidoja ap sevi mitru, ogļskābes piesātinātu atmosfēru — neviena no mūsdienu sugām nevarētu tajā dzīvot.
Bezvārdim šķita, ka dzīvība nekad nav bijusi akla. Protams, radusies uz Zemes, tā meklēja ceļus taustīdamās: ne kokiem, ne zivīm, ne cilvēkiem taču vēl nebija analoģijas.
Pētot apkārtējo, Bezvārdis sprieda, ka sākumā Zemes būtnēm skatījuma rakurss bijis ierobežots. Tomēr dažas no tām mēģinājušas it kā «pārraut» telpu: delfīni ienira dzijumā un uzpeldēja virspusē, pērtiķi ložņāja pa kokiem no saknēm līdz galotnei — tiem pasaule bija ieguvusi papildu dimensiju. Pēc tam dzīvā būtne pamēģināja «pārvietot» pašu telpu ap sevi: nevis tuvoties barībai, bet tuvināt to sev — noplūkt augli un pielikt pie mutes.
Lai šī bioloģiskā revolūcija varētu notikt, vajadzēja izveidoties īpašam orgānam.
Daba ilgi eksperimentēja, degunu izstiepa par snuķi, radīja rokastainus pērtiķus, kamēr apstājās pie priekšējām ekstremitātēm.
No kurienes tad sākās cilvēks? Vai tas notika tad, kad viņš paņēma rokās akmeni un ar to pārsita riekstu? Vai vēlāk — kad viņš pirmo reizi uzskrāpēja rotājuma greizās līnijas? Vai vēl daudz vēlāk, kad viņš tā kā Lilita neskaidri izjuta bailes no nāves, žēlumu pret dzīvo, mūžseno sevis iepazīšanas traģēdiju?
Un vai Zemes smadzeņotais bija ilgstošas evolūcijas kronis? Vai arī tikai senā pērtiķa laimīga mutācija, kurš reiz cīnījās ar kalnu lauvu un ieņēma tā alu ar paaugstinātu radiāciju Zemes vētraino pirmatnējo laiku atlieka? Varbūt šī radiācija izraisīja nejaušu ģenētisku lēcienu?
Bezvārdim bija pārāk maz laika pētījumiem. Tā bija lemts, ka Zeme viņam palika kā uz neilgu laiku dabūta grāmata. Tā viņu aizrāva ar pašu pirmo lappusi — viņš lasīja un lasīja, viņa priekšā pacēlās veseli uguns kontinenti… Tomēr viņš* šo grāmatu nepabeigs. Viņam paliks atmiņas un minējumi: viņš varēs domās šķirstīt lappuses, zīlējot, kas palicis neizlasīts. No kurienes, no kādas tumsas tu, Lilita, atnāci uz savu Zemi?…
— Vai tad tu neredzi un nejūti? — reiz jautāja Lilita, ar baudu ievilkdama nāsīs gaisu.
— Esmu aizmirsis, — Bezvārdis vainīgi atsaucās. — Es tik ilgi lidoju kosmosā. Bet tagad, kopā ar tevi, atceros visu no jauna.
Viņi stāvēja zem koka ar tumšsārtiem zariem, kas izplatīja agra rudens balzamisko smaržu. Tā bija sūra un izteiksmīga kā roku pieskāriens. Bezvārdis domīgi raudzījās uz Lilitu: viņai šķita, ka no visurienes plūst stari, kamēr viņš redzēja gaismu, bet nejuta prieka. Pārāk vecas planētas bērns, viņš neizjūta laimes trīsas — bērnišķas, kā paradīzē. Tās pārņēma Lilitu, Zemes iemītnieci, līdzko viņa saskārās ar visu esošo. Viņš skatījās un saprata, bet viņa baudīja prieku.
Laolietis dziļi ievilka elpu, aizmirsis, ka pats nav dzimis, lai baudītu šo smaržīgo, blīvo atmosfēru. Ja nelietotu dažus mākslīgus paņēmienus, viņa plaušas būtu sadedzinājis sabiezinātais skābeklis, kas svilināja kā uguns. Viņš allaž pa pusei pievēra savas milzīgās acis — uz Zemes bija pārāk daudz gaismas. Šķita, pat spektra stari šeit lūst spilgtāk.
Bet blakus stāvēja Lilita. Viņus šķīra veseli gadu tūkstoši, civilizāciju bezdibenis. Taču viņa nekā nezināja par to. Zināja vienīgi viņš.
Viņa basām kājām stāvēja uz savas jaunās planētas, un acis — pelēkas, iegarenas — vērīgi lūkojās apkārt. Viņas pasaule bija vienkārša. Tālumā pār rudiem pauguriem kūpēja zili mākoņi.
— Ak tu, spārnotā būtne! — Bezvārdis nočukstēja.
Šķiet, viņš bija aizmirsis, ka viņa priekšā ir mežone. Sajūsmināts, laimīgs viņš tīksmi izjuta savu nevilšo mazvērtību viņas priekšā. Arī laime ir dramatiska. Līdzīgi baltajai krāsai tā veidojas no veselas nesaderīgu spektra krāsu plūsmas.
Divu ceļš vienam pie otra nav vienkāršs. Tas ir gandrīz tikpat tāls un līkumains kā tukšumā lidojošām zvaigznēm.
Laolietis izdarīja kaut ko Lilitai nesaprotamu. Viņš tuvināja viņai savu seju. Tas nebija ne ar ko salīdzināms: Bezvārža lūpas piespiedās viņas lūpām! Kādu sekundes daļu Lilitai likās, ka viņš grib iekost: kādēļ gan citādi vajadzētu tuvināt muti? Tiesa, viņa bija paspējusi pamanīt, ka tajā
nav zobu, toties cietas plāksnītes, kas var saspiest ādu.
Viņa grasījās atkāpties un aizsargāties. Viņai rokas bija spēcīgākas nekā Bezvārdim — to nu viņa zināja] Ja vien viņš nelaidīs darbā kādu maģisku lietiņu, kas līdz šim būtu bijusi ļaunprātīgi noslēpta.
Taču viņš nebūt negribēja nodarīt viņai sāpes, tikai nekustīgi stāvēja tai pašā dīvainajā, nedabiskajā pozā, un, ja Lilita nejustu, cik strauji pukst Bezvārža sirds, viņa nodomātu, ka viņš ir aizmidzis.
Tiešām, likās, ka Bezvārdis guļ — viņa acis nevērās vajā. Šķita, ka galva viņam tūlīt noripos no pleciem — Lilita pieturēja viņa pakausi. Tā bija viņas pirmā kustība. Bezvārdim izlauzās neskaidra skaņa, līdzīga vaidam, taču viņš tūlīt atmeta galvu, un viņa ieraudzīja pārvērtušos seju. Sajā brīdī viss bija neparasts: silts vilnis applūdināja viņas sirdi.
— Tev nav bailes no manis? — viņš nočukstēja.
— Man ne 110 viena nav bailes, — Lilita atsaucās, viegli notrīcēdama.
Viņš kaut ko teica savā valodā. Lilita nesaprata. Viņas valodā tāda vārda laikam nebija. Taču viņš atkārtoja atkal un atkal un izskatījās lēnprātīgs kā cilvēks, kas nav piedalījies kopīgās medībās, bet tagad stāv pie ugunskura, veltīgi gaidīdams, ka viņam atmetīs paliekas.
Ciltī valdīja bargs likums: kas negāja medībās, tas nesaņēma savu daļu. Un tomēr Lilita reiz noslēpa dūmos apkvēpušu gaļas gabalu ar kaulu tādam atstumtajam. Bet viņa skatiens, kas bija līdzīgs notrenkta zvēra skatienam, piepeši pārvērtās: viņš izrāva kaulu meitenei no rokām un triumfēdams aizskrēja prom. Uz Lilitu viņš vairs nepaskatījās; tabundas ļaudis nezināja, kas ir pateicība.