Lilita līda uz priekšu.
Bet tabunda dunēja un dunēja, un ceptas gaļas smarža mierīgi vēdījās pār pļavu — pieaugušie ieturēja maltīti pēc labām medībām.
Kad Lilita bija sasniegusi to vecumu, pēc kura ieiet pieaugušu cilvēku kārtā, ikvienu viņas soli ierobežoja visapgrūtinošākie aizliegumi. Viņa vairs negulēja kopā ar bērniem aiz mietu žoga. Zināmā attālumā no apmetnes it kā bija novilkts neredzams loks, kuru viņa nedrīkstēja pārkāpt. Tiesa, ar katru pārgājienu šis loks kļuva aizvien plašāks un plašāks.
Tabundas ļaudis atradās ceļā jau tik ilgi, ka viņu āda no nepārtrauktas uzturēšanās miklajā krēslā bija kļuvusi bāla. Toties viņi jau no mazotnes labi pazina mežacūku un meža antilopju pēdas, nekļūdīgi atšķīra kokus ar mīkstu un metamajiem šķēpiem derīgo cieto koksni; viņi aplauzīja jaunos dzinumus, izveicīgi ķēra ēdamos kukaiņus un prata atrast putnu olas. Viņi dzīvoja tāpat kā visi cilvēki tajos tālajos laikos: meklēja barību un vienaldzīgi gāja garām dzelzsrūdai.
Vasaras sākumā cilts sievietes devās uz tālu, niedrēm aizaugušu upes līci. Viņām vajadzēja izrakņāt veselus staignu dūņu laukus, meklējot ēdamās saknes un sīpolus. Viņu prombūtnes laikā par bērniem rūpējās pusaudži. Lilita, visvecākā no viņiem, rītausmā sāka klaiņāt pa apkārtni un atgriezās ap pusdienas laiku. Viņas pītais maiss gandrīz vienmēr bija piebāzts ar sīkiem, gaišu miziņu klātiem augļiem; tos cepa uz oglēm, apliekot ar koka mizu. Viņa nesa arī melnas, šķiedrainas saknes, kuras tūlīt izcepa, un bērni, tās pamatīgi sakošļājuši, sūca lipīgo sulu. Dažreiz viņai veicās: viņa nosita kādu ķirzaku vai atrada lielus, baltus kāpurus. Kamēr nebija atgriezušās sakņu vācējas un izcepušas plāceņus un kamēr vīriešu šķēpi nebija sasnieguši mērķi, viņi nevarēja būt izvēlīgi.
Kaut gan dienā mežam cauri audās saules dzīpari, Lilita negāja dziļi biezoknī. Viņa zināja, ka mežs līdzīgi ūdens spogulim ir gatavs bez žēlastības aprīt to, kas nav piesardzīgs. Cilvēks vēl nebija sauszemes valdnieks, tāpat kā vēl līdz šim viņam svešas ir jūras un okeāni: pat parastā stāvošā dīķī dzīve rit pēc saviem likumiem.
Lilita gāja, atsperdamās uz visas pēdas, un tomēr viņas soļi bija klusi, šķita, kājas ir saprātīgas un pašas izvēlas ceļu, kamēr meitene piesardzīgi raugās apkārt.
Pēkšņi viņas priekšā pavīdēja cilvēka ēna. Viens mirklis bija vajadzīgs, lai viņas skatiens no slaidajiem stilbiem un šaurajiem gurniem pārslīdētu uz platajām krūtīm, muskuļoto kaklu, uz kura balstījās galva ar cieši pieglaustām ausīm, — tādēļ viss pienācēja izskats pauda gan kaut ko no zvēra piesardzības, gan tai pašā laikā cilvēcisku cēlumu. Uz pieres krita izbalējušas brūngan- rudas matu šķipsnas, kas bija saņemtas kopā ar lūku stīpiņu.
Ena vēl skāra Lilitas basās pēdas, bet saspringums atlaidās. Viņa atviegloti nopūtās: tas taču Odams, ar kuru viņi bija kopā auguši, tikai pēdējais gads bija viņus izšķīris — Odams bija uzņemts mednieku kopā, bet Lilita palikusi māšu uzraudzībā.
Kādu brīdi viņi samulsuši stāvēja viens otram pretī. Lilitas zāļu maisā uz savāktās barības gulēja divi apaļi augļi ar spīdīgu mizu. Tie vēl nebija ienākušies, šaurais mīkstuma slānis koda mēlē, tomēr derēja ēšanai. Lilita bija pamanījusies notriekt tos no pašas koka galotnes. Saules plankums caur biezajām lapām skāra mizu, kas iedzirkstījās kā uguns atspulgs.
— Dod man tos, — teica Odams, — tava seja ir tīkama un skaista.
Tā bija parastā pieklājības formula. Brītiņu vilcinājies, viņš piebilda: — Tu esi izaugusi pavisam liela.
Viņš pastiepa roku uz maisa pusi, Lilita dusmīgi atvirzījās. Vai tiešām viņš aizmirsis, ka meitenēm viņas vecumā jāklusē?
Odams joprojām smaidīdams uzlūkoja viņu, bet viņa atsprāga atpakaļ kā noliekts kociņš, kas iztaisnojas, un devās prom, ejot aizvilkdama maisa galu ciet ar kārkla klūgu, tad uzmeta maisu sev uz galvas un gāja tālāk, ar paceltajām un saliektajām rokām izskatīdamās pēc krūzes.
— Heo! — viņš neizpratnē uzsauca. Un nepacietīgāk atkārtoja: — Heo?!
Lilita, nepagriezdamās atpakaļ, aizvainoti atkliedza:
— Es neesmu pilngadīga, vai tad tu to nezini? Mēs nedrīkstam sarunāties!
Aiz muguras iestājās mulss klusums. Odams arī pats tikai nesen bija kļuvis par pieaugušu mednieku; cilts parašas viņam bija svētas, un nu viņš bija pārkāpis vienu no tām. Viņš bija galīgi apjucis, tomēr, galvu nodūris, sekoja meitenei.
— Mēs taču varam iet blakus klusēdami, — viņš nomurmināja, raudzīdamies sāņus.
Viņa nepavēra lūpas. Vienmēr izvairīgais, pamežonīgais skatiens tagad bija stūrgalvīgi vērsts uz priekšu. Odams gāja, pussoli at- palikdarns, kā jau pieklājas vīrietim, kam jāraugās, lai sievietei no aizmugures neuzbruktu negaidītas briesmas.
Mežs pašķīrās viņu priekšā un atkal sa- kļāvās. Efeju un liānu stingrās vītnes, tīda- mās starp koku stumbriem, veidoja rakstainas sienas. Zaļajās sūnās dzirkstīja saules vizuļi. Ikviens kritušais koks deva pajumti neskaitāmām kukaiņu ciltīm, tekalēdami pa atmirušās mizas virsmu, tie spīdināja savas metāliskās bruņas, sanēja un dūca neremdināmā kārē ātrāk nodzīvot savu īso mūžiņu. Bāli asinskāru puķu čemuri plātīja lipīgās rīkles. Zaļās celtnes augšstāvā sasaucās putni:
— Goral-korl
— Varr!
— Vik-vik!
To balsis bija tik skaļas, ka uz brīdi abi gājēji apstājās, bērnišķā ziņkārē paslējuši galvas augšup. Putni turpināja neganti klabināt knābjus. Odams noklakšķināja mēli, atdarinādams putnu balsis. Lilita atzinīgi pašķielēja uz viņu.
— Ņem, — Odams piepeši teica, tverdams šo skatienu un noraudams no pleca sīka medījuma saišķi. — Ēd.
— Tava roka ir devīga un laipna, — viņa nočukstēja, nolaižot acis.
Piepeši abus pārņēma tik spēcīga jaunības izsalkuma sajūta, ka viņi tūlīt apstājās un pietupušies iekūra uguni. Odams mīksta koka gabala iedobumā virpināja nūjiņu ar noasinātu galu, bet Lilita aplika tam apkārt sausas sūnas kušķīti, kas izskatījās pēc bāli zaļas zvērādas.
Gaidīdami, kamēr ugunskurs izdegs un uz karstajām oglēm varēs likt nodīrāto medījumu, Odams un Lilita sēdēja abpus ugunij. Viņi visiem spēkiem sargāja to klusēšanas mazumiņu, kas vēl bija atlicis.
Lai liesma neapsvilinātu matus, Lilita sasēja tos ar zāļu saitīti, ko uz ātru roku nopina; tāpat kā visiem cilts ļaudīm, arī viņai bija slaiki, lokani pirksti, kas spēja iemācīties jebkuru amatu.
No gaļas, kas bija aplikta ar smiltīm, plūda gardi garaiņi.
Odams valdīja savu nepacietību; viņš negribēja darīt tā, kā darīja citi vīrieši, kad bija izsalkuši: nogrieza un apēda gabalu jēlas gaļas, tikko tas bija apsvilis ugunī. Viņam gribējās sagaidīt un saņemt savu tiesu no Lilitas rokām.
Pēkšņi viņš atcerējās, kā viņi, pavisam mazi būdami, reiz lasīja gliemežus mežezera sēklī un, kad pārsita pirmo gliemež
nīcu, rūgts šķidrums apsvilināja aukslējas: viņiem bija gadījies neēdams molusks.'
Iegrimis atmiņās, Odams jautri iespurdzās, bet tūlīt nīgri noklakšķināja mēli: Lilita taču varēja nodomāt, ka viņš uzjautrinās par viņu! Paskaidrodams viņš attēloja indes simbolu — ar rādītāja pirkstu novilka svītru no mutes uz leju. Lilita steidzīgi atskatījās, domādama, ka viņš brīdina par čūskas tuvošanos. Odams mierinādams purināja galvu.