Bet laolieša sejas izteiksme palika laipna un uzticības pilna. Viņš joprojām gaidās uzlūkoja meiteni.
Piepeši Bezvārdis tvēra ar roku pie krūtīm. Seja nomelnēja, vaigi iekrita. Viņš dīvaini raustījās elpas trūkumā un tai pašā laikā ar plaukstu spieda ciet degunu un muti, it kā pats gribētu apgrūtināt elpošanu. Lilitas acu priekšā viņš slīga lejup kā zāle, kas nokalst spēcīgā svelmē. Tas izskatījās kā ļauna burvība. Meitene taču nevarēja zināt, ka gluži vienkārši pārstājis darboties ferments, kas ļāva laoliešiem bez kaitīgām sekām elpot Zemes atmosfēru, neuzģērbjot skafandru.
Cilvēkam dzīvības un nāves robeža vienmēr šķiet drausmīga. Jebkurā attīstības pakāpē ir nepanesami grūti apzināties, ka tey pašam līdzīgā kustīgā un siltā būtne acu priekšā kļūst auksta un nekustīga.
Sākumā Lilita pārbijās, tad pēkšņi iesvē- lās žēlumā. īsi iekliegušies, viņa pacēla Bezvārdi uz rokām. Milzīgās acis bija pārgrieztas, lūpas gluži pārogļojušās. Viņa skrēja palēkdamās, nesdama laolieti uz muguras kā zvēru mātīte ievainotu mazuli.
Lielā ola bija netālu. Lilita iegrūda Bezvārdi iekšā, ielīda pati un aizcirta vāku.
Taču ola palika nekustīga un nedūca, tricinot visu ķermeni, kā tas bija ik reizi, kad Lilita iekāpa tajā pēc Bežvārža. Tomēr vāks cieši aizvērās un pats vairākas reizes pagriezās. Tūlīt iedegās vāja, iepelēka gaisma, bija jūtams, ka kaut kas notiek ar gaisu: laolietis sāka elpot vienmērīgāk, viņa ādas melnā nokrāsa lēnām sāka izzust. Tomēr puspievērtajās acīs vēl neatspoguļojās saprāts. Toties Lilita sajuta rīklē kodīgu sausumu. Viņa elpoja aizvien ātrāk un ātrāk kā smiltīs izsviesta zivs. Acu priekšā virmoja dzelteni un violeti apļi.
Kā ikvienam mežonim, viņai bija paniskas bailes no jebkura nespēka. — Ja es tagad aiziešu uz pasaules viņu pusi, — Lilitas galvā pavīdēja neskaidra doma, — neviens nevarēs Bezvārdi glābt.
Lilita sasprindzināja — nē, ne jau atmiņu — tā viņai bija lieliska: viss, ko meitene reiz bija redzējusi, palika prātā uz visiem laikiem, — bet gribu — gribu, kas ir rīcības svira.
Ar drebošu roku Lilita pieskārās vadības pultij. Viņa, protams, nesaprata, ko īsti dara, bet precīzi atkārtoja svešas kustības tajā secībā, kādā tās bija iespiedušās viņas smadzenēs.
Ola nodrebēja, arī uz Lilitas stāvu pārgāja tās trīsas. Atskanēja vienmērīga dūkoņa: viņi pacēlās gaisā. Lilita grozīja rokturi tikmēr, kamēr šaudīgā bultiņa uz baltā diska nebija nostājusies tieši tādā stāvoklī, kādā bija nesen, kad Bezvārdis veda viņu pie «visas rokas» (tā viņa klusībā vēl arvien sauca piecus laoliešus).
Ola traucās ātri, bet Lilita jau ar nagiem plosīja vaigus un locījās elpas trūkumā, jo iekšā viņai kaut kas spieda. Pelēkā gaisma, kas kabīnē kļuva aizvien spilgtāka, šķita dziestam.
Tikai griba un apbrīnojamā dzīvnieciskā atmiņa neļāva kļūdīties: viņa aizvadīja olu līdz gaismas lidaparātam!
Laolieši — tolaik pie kuģa bija divi no viņiem — ieraudzīja, ka lidošanas kapsula met kūleņus, kā piedzērusi streipuļodama neredzamās grambās, un tūlīt ieslēdza tālvadības sistēmu. Pakļāvusies saprātīgai gribai, olas gaita izlīdzinājās, un tā laimīgi nolaidās. Atskrūvējuši vāku, laolieši izvilka abus nesamaņā esošos ārā. Lilitu viņi atstāja zemē, bet Bezvārdi steigšus ienesa kuģī: viņš tiešām bija stipri saindējies ar Zemes gaisu.
Ja Lilita nekavējoties nebūtu ienesusi viņu olā, kur bija Laolas-Lialas atmosfēra, Bezvārdis jau būtu miris.
Un otrādi — Lilita kabīnes gaisā, kas saturēja maz skābekļa, bija saindējusies ar tvanu, vēl mazliet — un arī viņa būtu varējusi nomirt elpas trūkuma dēļ.
Starp citu, laolieši ilgi nezināja, kas īstenībā bija noticis. Viņi domāja, ka olu vadījis pats Bezvārdis, un sākumā uzskatīja viņa stāstu par murgiem. Kā gan viņš varēja zaudēt samaņu uz Zemes, ja lidaparāts bija pacēlies gaisā un lidojis precīzi, nenovirzīdamies no kursa?
Kad viņi gribēja iztaujāt Lilitu, meitenes vairs nebija. Viņa bija atguvusies un aizgājusi — ar smagu galvu, neskaidru rūgtumu sirdī, nervu sasprindzinājuma izmocīta. Kurp? Vai tad viņa zināja — ola bija aiznesusi viņu uz citu pasaules daļu.
—1 Jūs Lilitu bezpalīdzīgu pamētāt zemē? — Bezvārdis iesaucās, tikko atģidies.
Pārējie neizpratnē skatījās viņā.
— Tavu dzīvi izšķīra minūtes. Mēs nevarējām domāt par citu.
Neapšaubāmi, viņi bija taisnīgi radījumi, pat pašaizliedzīgi, kad prasīja darbs, un, protams, bezbailīgi un uzticami līdz galam. Bet viņiem galīgi trūka līdzcietības. Bezvārdis, ielūkodamies viņu skaidrajās, stingrajās sejās, sajuta krūtīs saltumu.
Laolieši uz pirkstgaliem atkāpās, cenzdamies netrokšņot un saskatīdamies. Viņš vēl bija tik vārgs! Tā arī nevarēja saprast: kādēļ Bezvārdim ievajadzējās iebāzt lidaparātā šo iedzimto, kā viņš pabeidza lidojumu, atrazdamies gandrīz šoka stāvoklī, un kādēļ noliedza, ka sēdējis pie vadības pults?
Saule svilināja pārāk stipri. Lilita piecēlās no zāles. Tālumā balsnēja lidaparāta milzīgais ķermenis, neciešami spīdēdams vertikāli krītošajos saules staros. Otrā pusē vilinoši zaļoja mežs.
Viņa klimta pa pusdienas svelmē nokaitušo savannu, saule smagi kā svins spieda pakausi. Miesu pārklāja lipīgi sviedri, nāsis, šķiet, nespēja ievilkt ne malciņu gaisa. Noļukušās plaušu plēšas strādāja ar milzīgu piepūli.
Tālumā veseliem bariem skrēja dīvaini dzīvnieki — kupraini, ar sagrieztiem ragiem vai arī plankumaini, ar nesamērīgi izstieptiem kakliem un mazām galvām — tie meklēja patvērumu biezoknī.
Lilita uzdūrās takai, kas veda uz zvēru dzeršanas vietu, un, aizmirsusi piesardzību, gāja uz priekšu, jo slāpes bija negantākas nekā bailes. Viņa gandrīz nepamanīja, ka ir nonākusi meža dziļajā, zaļajā krēslā, ko rotā spilgti puķu dārgakmeņi; no tieviem, līkiem stiebriem kā zelta lietus krita lejup zied- pumpuru virknes, siltos iztvaikojumos dega koši sarkani orhideju kausiņi; tauriņi un putni, tāpat kā augi, šeit neatzina citas krāsas kā tikai purpursārtu, zeltītu un smaragdzaļu.
Upes līcis veidoja niedrēm aizaugušu lagūnu, un gurdā lapotne valgi virmoja ūdens atspulgā. Ūdens putni, kas izskatījās pēc saulē balojošām spožām sniega pikām, nekustīgi blenza lejup: sīkas zivteles, zivju mazuļi, ūdens dzīvnieciņi bezbailīgi šaudījās starp viņu koraļļkrāsas kājām. Pelēks gārnis ar puķainiem, gar sāniem nolaistiem spārniem slēpās ogulāju krūmā; ogas sārtojās, gārnis, laikam pārēdies, laiski bikstīja tās ar knābi, dažreiz bez ziņkāres pievērsa apaļo aci saules mirdzā vizuļojošā, ogām piebērtā krūma atspulgam, ūdenī.
Lilita pieplaka pie ūdens un dzēra, dzēra bezgalīgi, kā dzer izmocīti dzīvnieki, nejūtot garšu, tikai valgmē spirdzinot apkaltušās lūpas, rīkli un barības vadu. Nespēdama atrauties, viņa gāja ūdenī aizvien dziļāk, kamēr nodriskātie zāles svārciņi piepūtās kā bura un, vēja rauti, klusi aizpeldēja pa straumi.
Pēkšņi kaut kas it kā iebelza pa Lilitas miklo pakausi: cilvēka skatiena noslēpumainais spēks piespieda viņu pagriezties. Viņa vēl juta sev pievērstu neredzamo skatienu, tas bija pilnīgi taustāms, it kā viņa kaut ko turētu plaukstās — no viņas krūtīm tūliņ izlauzās šausmu kliedziens.