Desmit soļu attālumā melns, plankumains zvērs kāri laka ūdeni — vai nu tas bija tikko pienācis, vai arī viņa to nebija agrāk pamanījusi. Ķermenis gorījās, kaķa galva sprauslādama pagriezās — un reizē ar Lilitas kliedzienu zvērs pieleca kājās. Tās bija garas, taisnas, spēcīgas kā atsperes. Zvērs gatavojās lēcienam. Bet cits ķermenis, līdzīgs melnam zibenim, izspraucās no brik- snāja, nošvīkstēja lidojoša šķēpa svilpienam līdzīgs troksnis — un zvērs pazuda aiz zaļās sienas.
Tas viss notika ātrāk, nekā krītošs akmens paspēj atsisties pret zemi. Seklajā ūdenī joprojām šaudījās sarkangalvainas zivis, bet laiskie pelēkie gārņi tik tikko kustināja knābjus.
Pārsteigtā Lilita apjukusi raudzījās visapkārt: šis mežs nebija līdzīgs nekam, ko viņa līdz šim bija pazinusi! Vai tad viņa tikko nebija redzējusi slaiku, ar biezu spalvu klātu zvēru; melnie plankumi uz viņa muguras veidoja pārtrauktas svītras? Vai gan desmit so|u attālumā no viņas nestāvēja melnādains cilvēks, turēdams rokā saliektu, ar stiegru savilktu zaru — ieroci, kas tabundas ciltij nebija pazīstams? Viņam bija plata seja ar lieliem vaigu kauliem, apaļš zods un uz priekšu izvirzīta apakšlūpa. Uz platajām krūtīm karājās pusmēnessveida akmens, kam viens rags bija nogludināts. Izspiedušies uzacu kauli vienādā mērā sejā viesa skarbuma un augstsirdības izteiksmi.
Tas viss bija noslēpumaini, neparasti, — ne no zvēra, ne no cilvēka nebija palikušas ne mazākās pēdas!
Glābjoša instinkta skubināta, Lilita metās meklēt izeju no šīs noslēgtās zaļās paradīzes — vai elles! — atpakaļ uz līdzenumu, vientuļi augošo koku pavēnī, pie zāles stiebriem, kas vējā dzied kā saspriegtas vēršu cīpslas …
Ceļu aizšķēršļoja liānu stīgrie taustekļi, milzu papardes ar cietām, vaskainām lapām, sēnes, sūnas, orhidejas, koki — nebija neviena zemes gabaliņa, ko nebūtu pārņēmis
alkatīgs, bezcerīgi samudžināts zaļš tīkls!
Dažbrīd viņa pieplaka ar ausi pie zemes un saklausīja tālu dunoņu, kas līdzinājās zemestrīcei, — tuvojās ziloņi, tāpēc vajadzēja nogriezties sāņus, lai pelēkie milži nesabradātu. Taču dzirde uztyēra arī bifeļu bara nagu skrapšķus — savanna bija kaut kur tuvumā.
Daudzreiz Lilita nespēkā apstājās. Cilvēkam jau nevajag nemitīgi dižoties ar drosmi. Kamēr viss rit ierastajā gaitā, viņš var dzīvot ar pusi spēka. Bet tad uzbrūk kaut kas agrāk nebijis, un ir nepieciešama drosmīga sirds, lai neapjuktu un uzvarētu.
Kad Lilita izkļuva no biezokņa, gaisma, gaiss, zeme — viss bija iedzeltens. Saule gan vēl nebija pilnīgi norietējusi, bet, aizslēpusies aiz vientuļa koka, veidoja mirdzošu putekļu vainagu ap tā plakanajiem, kārtainajiem zariem. Mākoņi lēnām peldēja uz apvāršņa pusi, uzsūcot šo gaismu, un paši it kā sakarsdami sāka trīsuļot. Neciešama spīduma cauraustas zilganpelēkas plēnes aizsedza gaismekli — zeme kļuva vēl dzeltenāka. Plēnes pamazām atvēsa, kamēr beidzot vakaros stājās sardzē blīvs rieta mākonis ar nevienādi apgrieztu malu, kas pēdējo reizi iedzirkstījās kā asmens.
Zālēdāju bari steidza uzmeklēt drošu atdusas vietu; to ēnas aizziba krūmājos, nagu dipoņa skanēja visās malās kā sienāžu sisi- nāšana. Savanna pamazām noklusa, gatavodamās miegam un aizsardzībai.
Arī Lilita uzrāpās kokā un pamirusi sēdēja starp tā zariem. Tikai klusi, cik klusi vien varēja, pukstēja viņas sirds. Mežā taču kustības nodod! Visapkārt jau modās nakts dzīve. Sprauslāšana, ņaudēšana, rēkoņa, zaglīgi mīkstu ķepu soļi draudīgi ielenca Lilitu no visām pusēm.
Piepeši savannas tumsu pāršķēla tievs gaišzils stars. Tas kā milzu tausteklis klejoja pa zāli un kokiem, un zvēri šausmās bēga no tā.
Tad kaut kur debesīs nodārdēja pērkon- dimdoša skaņa, kurā gandrīz nevarēja pazīt Bezvārža balsi.
— Lilita! Kur tu esi? Es tevi meklēju. Nāc šurp gaismā, Lilita!
Balss riņķoja pār savannu kā putns, kam pazudis mazulis, te tuvodamās, te attālinādamās, un kopā ar to, saplosīdams tumsu, svaidījās mirdzošais gaišzilais stars.
Bet Lilita sēdēja nekustīgi, acis piemiegusi; viņai, tāpat kā zvēriem, naktī bija bailes no apgaismojuma.
Bezvārdis atrada viņu rītausmā. Viņa stāvēja zem koka pilnīgi kaila un kā apburta vērās uz ķirbi, kas bija pilns ar ūdeni, un uz saišķi augļu ar mīkstu mizu.
— Lilita! Beidzot! — priecīgi iesaucās Bezvārdis, pastiepdams viņai pretī roku.
Meitene apgriezās, taču tūlīt viņas skatiens atgriezās pie barības, kas tik noslēpumaini bija uzradusies.
Viņš redzēja, ka viņas lūpas no sasprindzinājuma puspavērtas, uzacis sarauktas kopā kā divi līkloču tekoši strauti. Šķiet, viņa pūlējās ieklausīties kādās tālās skaņās.
— Kas ar tevi notiek? — Bezvārdis bažīgi jautāja.
Lilita izklaidīgi un nepacietīgi pasmaidīja. Viņa patlaban nespēja runāt, tāpat kā to nespētu mežs, kurš tomēr nekad nepaliek mierā, tādēļ ka vējš laiku pa laikam pāršķirsta tā zaļās cirtas, bet pāri lidojošie mākoņi uz- vējo tam valgmi un vēsumu.
Lilita klusēja, kā klusē zāle, kaut gan arī zāle izslienas vienā ritmā ar zemes elpu, aug, kustas, atver un aizver savu vainadziņu. Un pavisam mēms, nenoteikts var likties ūdens, kas aizplūst caur pirkstiem. Bet kur gan vēl rodas vētraināki saviļņojumi? Tā jau ir: cilvēka sirds ir stihijas kopija miniatūrā.
Neko nesapratis, Bezvārdis nepacietīgi paņēma Lilitu pie rokas un veda uz lidaparātu. Viņa nepretojās, tikai visu laiku grieza galvu atpakaļ, lai pavērtos uz vientuļo koku ar pelēko, taisno stumbru. Pirmajos saulstaros tā miza šķita rožaina. Saule kāpa pār savannu, visas dzīvās būtnes bija laimīgas, Lilita klusībā smaidīja.
Krasas un skaņas! Atklājās, ka tā ir vesela pasaule, kuru Lilita līdz šim bija redzējusi nesaredzēdama un dzirdējusi neieklausīdamās. Līdz šim viņu saviļņoja tikai smaržas — sīvās un asās. Bet ko viņa zināja par krāsu? Par gaišzilo, kas miglā neizzuda? Par violeto, kas viņu tik ātri iemidzināja tajā vienīgajā naktī, ko viņa pavadīja uz lidaparāta — toreiz, kad Bezvārdis bija viņu uzmeklējis mežā? Par palso, kas padarīja laoliešu mājas tērpus tik tīkamus acij? Par nomācoši pelēko — krēslas krāsu, kas sedz glūnīgo slepkavības stundu mežā?
Skaņās Lilita parasti samanīja tikai vibrāciju, toņa paaugstināšanos un pazemināšanos, sitiena mehāniskā spēka pieaugumu. Jēgu viņa nemeklēja, protams, ja vien tas nebija kāds signāls.
Tā viņa tagad stāvēja, pamirusi, nepazīstamā skanējuma satricināta, pārakmeņoju- sies; viņas acu zīlītes bija izpletušās, iekšējie orgāni saspringuši. Smagums krūtīs nomāca un tai pašā laikā paplašināja asinsvadus; neredzamas asinis aizplūda no Lilitas kā viegls, spārnots mākonītis, ko viņa nenojauzdama bija nēsājusi sevī.
Mūzika plūda kā putnu koris, trillināja kā svilpīte, lika saspriegties cīnītāja muskuļiem, rībēja un smējās kā bungas. Melodijā mijās spēks un grācija.
Zeme zern Lilitas kājām aizvien vairāk zaudēja realitāti, smeldzoša sajūsma piepildīja viņas ķermeni, vaigi un lūpas nobālēja, un galu galā, viegli nopūtusies, viņa mīksti novēlās zālē.
Vēl izskanēja dažas taktis, Bezvārdis strauji izslēdza stereofona spoli. Pirmā mūzikas stunda bija beigusies.
… Tajā agrajā rītā, kad viņš atveda Lilitu pie lidaparāta, viņa diezgan ātri sāka orientēties sprādzēs un piedurknēs. Pēc brītiņa viņa parādījās sudrabotā kosmonauta kombinezonā ar augstu sarkanu apkakli, sarkanām aprocēm un kabatām — un mežones vairs nebija! Tur stāvēja kalsns zēns, viņa pelēkās, iegarenās acis šķielēja gudri un mulsi.