Bezvārdis klusībā zūdījās, ka jau agrāk nebija padomājis, cik lielā mērā apģērbs izskaistina smadzeņotā kustības un visu izskatu. Atturīgo laoliešu acu priekšā bija noticis brīnums: viņi neviļus sajuta, ka Lilita ir vienāda ar viņiem.
Kaut gan Bezvārža ceļabiedriem vajadzēja īstenot lielu mērķi, viņi bija palikuši tādi paši kā agrāk: viņi domāja Laolas-Lialas mērogos. Tikai Bezvārdī sāka mosties vispasaules solidaritātes alkas. Tagad viņš bieži vien domāja kā dzejnieks: laikmetā, kad uz Laolas-Lialas bija sākušies ārpus- valodas sakari, tas šķita dīvaini, arhaiski. Tomēr tieši domāšanas tēlainība noveda viņu pie jaunu dzīves normu izpratnes sliekšņa, tāpat kā, piemēram, māksla vienmēr ir izziņas sākums un zinātnes pirmierosinātāja.
Kopā ar Lilitu Bezvārdī atdzīvojās runas instinkts, viņam gribējās izplūst atvieglojošā vārdu straumē. (Kādreiz to veltīgi gaidīja pacietīgā Elila …)
— Nabaga tukšās šūniņas! — runāja Bez« vārdis, viegli pieskardamies Lilitas pierei. — Klausies un nebrīnies ne par ko. Es zinu, ka tas viss nogulsies tavā apziņā kā sapnis. Lai tas arī paliek sapnis — kaut tikai paliktu!
Pārdomu klusums, klusums lidojumā … tu to nesapratīsi, Lilita. Tu gluži vienkārši nezini, kāda ir Visuma un kāda ir smadzeņu uzbūve. Tu taču esi pārliecināta, ka roka kustas pati no sevis …
Pēc kāda veca priekšstata doma ir ātrāka par visu. Tātad doma — mentālā lauka starojums — pārvietojas telpā ar kaut kādu savu ātrumu? Un ja nu tā pie tam nav pakļauta gravitācijai? Ja nu tieši tā ir pirmais vēstnesis no ultragalaktisko ātrumu pasaules! Ja tev kaut uz mirkli pavērtos šī iespēju bezgalība! Ķermeņu pārvietošanās telpā kļūst gandrīz nevajadzīga, arhaiska. Ceļo tikai doma. Tā ir saprāta acis un ausis, visu pārdzīvojumu sakopojums. Tā signalizē, dibina kontaktus un apmainās ar informāciju. Domu uztvers teleskopi, tāpat kā tagad tie uztver gaismu. Miljoniem reižu pastiprinātu, mēs to kā aicinājuma signālu sūtīsim uz visām galaktikām. Bet varbūt tas, kas man patlaban šķiet tik fantastisks, jau sen kļuvis par īstenību — vai vēl vairāk: varbūt tas vienmēr ir bijis likums Visuma viņā pusē, noslēpumainajā antivielas pasaulē? Ja nu
antipasauļu cilvēki nekad nav pazinuši citus sakaru uzturēšanas līdzekļus? Lilita, Lilita, es taču esmu tikai parasts smadzeņotais no violetās zonas vecās galaktikas, taču reizēm es jūtu, ka mana doma patiešām ir nemirstīga un visvarena!…
Viņš satvēra Lilitu aiz rokas. Viņa smaragdzaļās acis saviļņojumā plaši iepletās — un tūlīt atkal aizvērās: gaisma kā pātaga iesita pa redzokļiem. Piemiedzis acis, Bezvārdis pamanīja, ka pār Lilitas ādu pārskrien trīsas: sveš.a pieskāriena sabiedētas pirmatnējās būtnes muskuļu neapjausta kustība! Tomēr viņa neatrāva roku, viņa pārvarēja sevī seno norobežotības instinktu, un, kad Bezvārdis pavēra acis, tad sastapa Lilitas plato acu smago skatienu, kas mokoši pūlējās pārvarēt gadu tūkstošus …
Piepeši dīvaina, neskaidra doma pavīdēja, šķiet, nevis Bezvārža apziņā, bet pašā sirdī, dzeļoša doma, kas pauda žēlumu un labvēlību: vai beidzot nevajadzēja noslēgties viņa ceļojumam Laikā? Vai tagad pienākums pret Laolu-Lialu neatkāpsies, atdodot vietu pienākumam pret jauno, mežonīgo Zemi? Un ko vēl Laolai-Lialai var dot viņš, viens no tās lieliski noregulētās mašīnas skrūvīšu miljardiem? Savu gandrīz nemanāmo informācijas kripatu? Ak, to tik viegli var aizstāt! Vai tad viņš varēs ar savas valodas spēku vien pārliecināt bezkaislīgos, viszinošos lao- liešus, ka viņu ideālā civilizācija ir kropla? Vēlāk to izdarīs pati dzīve, lielā kultūru un jēdzienu sadursme Visumā. Viņš tik un tā nenodzīvos līdz tam laikam. Viņa laiks ir ierobežots, un uz Zemes viņš sadegs vēl ātrāk. Un tomēr viņš paspēs kaut ko izdarīt Zemes bērnu labā. Izskaidros vienkāršākos mehānikas principus, ierādīs, kā savaldīt uguni, galu galā, vismaz sameistaros ratus ar diviem riteņiem! Lai ko viņš paspētu — viņa dzīve nebūs veltīgi gājusi zudībā, tāpat kā veltīgi nebija dzīvojuši tie alpīnisti uz Zaļā Biķera: viņu meita bija Elila. Bet viņa lolojums būs Lilita.
Tikai tagad viņš saprata, ka bezgalīgi mīl viņu, ka dvēsele mūžsenis alkst ziedot sevi.
— Bet kāda atbildība! Par katru soli, pat par katru domu es būšu atbildīgs jūsu nākotnes priekšā, — Bezvārdis nočukstēja, skumīgi vērodams zāles zaļuma skartos rudos paugurus, kuru krāsas viņam šķita mazliet savādākas nekā Lilitai. — Pastāvīgi sajust laiku ķēdi, saistību ar daudzām dzīvēm. Kopš šā brīža manī nekas nemirs; pavediens vērpsies uz priekšu taču kurp?!
— Bet es negribu! — Lilita piepeši teica.
Dažreiz Bezvārdis piemirsa, ka viņa spīvi
un kāri ieklausās viņa pārdomās un šis tas sasniedz viņas tumšo apziņu.
— Es gribu būt brīva, — Lilita atkārtoja, — lai varētu iet, kurp man gribas, un nedomāt ne par ko. Es negribu baidīties dzīvot, tā kā tu baidies saraut nezin kādu saistību ķēdi! Es stāvēšu meža vidū un kliegšu visiem zvēriem: atņirdziet, atņirdziet savas sarkanās rīkles! Tik un tā es esmu stiprāka un gudrāka par jums. Es uzkāpšu kalnā un būšu lielāka par visiem kokiem!
— Kādēļ tā, Lilita? — Bezvārdis apjucis jautāja. Lilitas mežonīgais sauciens kā asi trīts asmens pāršķēla viņa pārdomu vienmērīgo plūdumu. — Kādēļ? — viņš jautāja.
— Tādēļ, ka es tā gribu, — viņa stūrgalvīgi atkārtoja, izplezdama rokas.
Viņš pašķielēja uz Lilitas pusi: dīvaini — cik daudzas pasaules viņš jau ir izstaigājis, bet viņa mācekļa laiks vēl arvien nav beidzies! Doma … tā izsēta izplatījumā kā zvaigžņu putekļi. Tā ir vispārēja. Ja kāds nespēj to atrisināt līdz galam, tā neizbēgami atdzimst cita smadzenēs. Laikam gan doma ir Brīvības iezīme? Tās baso kāju pēdas smiltīs? …
Saule jau bija zemu, un okeāna rietumu mala salti bangoja. Austrumu pusē stiepās zilganmelns ūdens klajš ar baltām, piekrastes kāpām līdzīgām krēpēm. Viļņu vāli nemitēdamies skarbi šalca. Svina krāsas apmale atdalīja ūdeni no pelēkajām debesīm.
Spilgtas ēnas krājās pēdu nospiedumos: smagie, gandrīz kvadrātveidīgie piederēja laoliešiem, šaurie, trauksmainie Lilitai. Zāles stiebri, no kuriem viņa tagad pina savas sandales, atstāja rakstainu nospiedumu gludajās smiltīs.
Bet, tuvojoties ūdens klajam un attālinoties no pazīstamās savannas, viņas soļi kļuva arvien lēnāki. Jūra baidīja Lilitu. Tai bija sava balss, tās elpa bija tik varena, ka pārspēja visas pārējās smaržas. Lilita gāja, muti pavērusi; viņa aizrijās ar sāļo vēju — tas reizē šausmināja un reibināja. Piepeši kāds manīgs vilnis šņākdams nolaizīja viņas kājas. Tās apsvilināja svaigums. Lilita atlēca atpakaļ.
Taču pēc mirkļa viņa jau plaukšķināja pa ūdeni, laida putas kā matu cirtas caur pirkstiem un smējās, pavērsusi pret laoliešiem šauro seju ar pelēkajām acīm, kas tagad izskatījās zilas.
Bezvārdim vajadzēja apsaukt Lilitu, jo viņa gāja aizvien dziļāk, ūdens putas pārklāja viņas plecus.
Bezvārža sirdī modās skaudība un skumjas: viņi, atnācēji, taču nevarēja kaili doties Zemes ūdeņos; viņiem vajadzēja palikt ieslēgtiem savos apģērbos ar gravitācijas oderi, kas sildīja vai atvēsināja atkarībā no Zemes temperatūras svārstībām. Viņš mēģināja atdzīvināt atmiņā Laolas-Lialas dzīvo vēju, bet āda atsacījās uztvert atmiņas, tās palika abstrakcija.
Mūžības mirklis — tā bija visa Bezvārža dzīve un viņa ceļš no Laolas-Lialas!