Viņš ilgi sēdēja klusēdams. Smiltis vēl glabāja Lilitas baso pēdu nospiedumus.
«Bet, ja nu tā Visuma daļa, ko mēs pazīstam,» viņš prātoja, «ir tikai zvaigžņotais Visums, kāda vieta tad tajā paredzēta cilvēkam? Kādēļ tālās, nošķirtās saliņās iedegas reta dzīvības dzirkstele? Ko tā sniedz pasaulei? Matērija ir izšķērdīga, — lai radītu kādu nieciņu, tiek patērēts milzīgs enerģijas daudzums. Lai cik plašs būtu zvaigžņu pulks un lai cik satricinoši liela liktos to masa, tās noasiņo fotonu plūsmās! Visumā zvaigžņu viela mūžīgi pārveidojas. Saraujoties zvaigznes turpina izstarot dažādas frekvences viļņus, it kā spīdeklis joprojām nevarētu nomest savu tērpu … Vai domāšanu nav radījis pašaizsardzības instinkts? Ja nu matērija aizsargā sevi ar domas palīdzību? Varbūt smadzeņotie ir tikai viena forma organizētās vielas cīņā ar entropiju? Neapšaubāmi, saprāts pilnveidosies aizvien vairāk un vairāk. Vai nav iespējams apturēt zvaigžņu vielas izkliedēšanos, veltīgu siltumenerģijas aizplūšanu Visumā? Pagaidām nav iespējams! Bet mēs atradīsim šādas iespējas. Vajadzīgs tikai otrs Visums — cilvēku un viņu radīto mašīnu Visums — karaspēks, kas aizsargā zvaigznes, patiešām, debesu karaspēks! …»
— Atpakaļ! Bezvārdis pēkšņi iekliedzās.
Lilitas galva pazuda zem ūdens. Balts putu kalns izauga tur, kur bija atradušās viņas starojošās acis un melnie mati, ko ūdens plūsma bija izsvaidījusi kā medūzas taustekļus.
Kliedziena iztraucēti, laolieši tikai mirkli vienaldzīgi uzlūkoja bangojošo okeānu un drosmīgo peldētāju. Ja Bezvārdis gribētu, arī viņš varētu iesaistīties viņu klusajā, bet dzīvajā domu apmaiņā par piemaisījumiem baltajās kāpu smiltīs un sāļu koncentrāciju.
Laolieši steidzās: viņu uzturēšanās uz Zemes bija ierobežota. Ārkārtīgi precīzs kvantu pulkstenis rādīja Atgriešanās punktu, un rādītājs nepielūdzami tuvojās tam. Piena Ceļa dzīlēs, dubultzvaigznes sistēmā, kas ietilpa galaktikas kodola kopā, viņus gaidīja milzīgais starpgalaktiku kuģis, kurā viņi pirms tūkstoš gadiem bija atstājuši Laolu-Lialu. Visiem manevrējošajiem gaismas lidaparātiem, kas jau trešo gadsimtu klejoja pa planētu sistēmām, tagad vajadzēja atgriezties ar savu informāciju. Tā tiks kodēta un pārraidīta uz violeto zonu ar ultraātro «telpas caurtveres» paņēmienu. Tā nonāks uz Laolas-Lialas, iekāms kuģis būs devies atpakaļceļā.
Ko viņi atradīs un uzzinās, kad atkal visi būs sapulcējušies? Kā trūks? …
Bezvārdis bezpalīdzīgi stāvēja pašā ūdens malā; Lilitu nesa aizvien tālāk. Okeāna viļņu rēkoņā viņa nebija sadzirdējusi brīdinošo, kliedzienu. Meitenei draudēja nāve — bezjēdzīga, muļķīga; visa Laolas-Lialas varenība šeit bija bezspēcīga!
Un piepeši — tāpat kā Lilita džungļos — viņš ieraudzīja melnu ķermeni, kas metās no kāpas virsotnes putojošās bangās. Vai tas bija cilvēks? Pārsteidza tā locekļu proporcionalitāte un smuidrums viņš atgādināja lidojošu putnu. Uz mirkli viņš pilnīgi pazuda baltajās piekrastes bangās un iznira nākamā viļņa galotnē, krietni tālāk. Jūra brāzās viņam pakaļ kā ārprātīga; visa tās virsma ņirbēja saules spozmē.
Bezvārdis neskaidri, kā caur zilu kristālu, redzēja, ka divi ķermeņi slīd kā divas zivis, lidinās ūdens masā, paceļas pār to, atkal iegrimst saulē un sālī un pazūd pavisam. Tas vilkās bezgala ilgi. Tūkstošiem reižu viņi gāja bojā Bezvārža acu priekšā un atkal iznira, kamēr paisums izmeta abus krastā un aiztraucās atpakaļ, atstājot aiz sevis mitrajās smiltīs trakojošas, šņācošas putas …
Vīrietis atģidās sekundi ātrāk nekā Lilita. Viņš paslējās uz ceļiem un ieskatījās viņai sejā, cieši aptvēris meiteni abām rokām. Šajā mirklī Lilitas plaksti nodrebēja: viņa to pazina.
… Kad viena seja piespiesta pie otras, kad četras acis saplūst vienā, tad dziļa un melna raugās šī noslēpumainā acs ar dimanta dzirksti baltumā …
Bezvārdis berzēja Lilitas aukstās rokas, kaut ko dedzīgi čukstēja viņas glābējam lao- Iiešu valodā. Beidzot abi paskatījās uz svešo. Bezvārdis ieslēdza automātisko tulku: cilvēks atbildēja. No viņa platajām krūtīm balss plūda skaņi un brīvi.
īsie, sprogainie mati gandrīz aizsniedza krunku, kas šķērsoja pieri — tā bija gudra un negaidīta krunka skaidrajā, jauneklīgajā pierē. Viņš pieliecās, lai paceltu smiltīs nomesto kreklu — tas bija darināts no plānas ādiņas, gandrīz vai švītīgs, mīksts un lieliski izstrādāts, — un savilka kakla apmalē ievērto cīpslu auklu.
— Ko viņš teica? — Lilita kāri prasīja.
— Viņu sauc par Smaragdu. Viņš ir no šīs zemes. Viņš jautā, vai tu neesi atnākusi no Mēness.
— Lai viņa sapņi piepildās un vēlēšanās gūst apmierinājumu, — steidzīgi ieteicās Lilita, piespiezdama rokas pie krūtīm. — Nē, no Mēness gan ne.
Griezīga signāla skaņa atbalsojās kāpās: laolieši bija beiguši darbu un atgriezās lidojošajās kapsulās. Smaragds bažīgi pameta galvu atpaka], meklēdams debesīs dziedošo bultu. Taču Lilita pat nepagriezās.
—< Es esmu Lilita, tabundas meita. Pasaki viņam.
— Mums jāiet prom, Lilita, — Bezvārdis teica, vilkdams viņu aiz piedurknes. — Atceries, tava dzimtene ir tālu.
Signāla skaņa uzstājīgi atkārtojās, un Lilitas tievais kakls, ko neaptvēra amuleti, noliecās. Viņas nāsis drebēja raudās. Pēdējo reizi pagriezusies, viņa skumji, kā no dziļas aizas, paskatījās uz cilvēku, ko apspīdēja slīpie saules stari.
Smaragds joprojām nekustīgi stāvēja kāpās.
— Atgriezies! — iztālēm atskanēja viņa balss.
… Jā, Bezvārdis vairs nejutās kā Laolas-Lialas atoms: viņš bija ieguvis pats savu esamību, viņā pašā ietilpa vesels Visums. Kur viņš to tagad liks?
Lēmums palikt uz Zemes prasīja vīrišķību, viņš to saprata un labprāt būtu aizņēmies kādu daļiņu tās no Zemes iemītniekiem.
Kaut gan — vīrišķību var saprast dažadi. Odams un Smaragds to izprata pilnīgi reāli: būt vīrišķīgam nozīmēja rīkoties pretēji baiļu sajūtai.
Bezvārdim šis jautājums vairs nebija risināms tik vienkārši — ar vienu dūres sitienu. Viņš zināja, cik relatīva ir rīcības redzamā puse: var jau arī nekustoties virzīties uz priekšu galvu reibinošā ātrumā. Odamam jebkāda divdabība bija neizprotama: viņam skrējiens bija skrējiens. Kad atpūšas muskuļi, arī prāts var dusēt; tāda ir lietu dabiskā kārtība, tāpat kā dienas un nakts maiņa.
Bet Lilita? … Bezvārdim kaismi gribējās, pārlecot pāri gadu tūkstošiem, novirzīt viņas domāšanu no ierastās orbītas, kā gaismas kūlis novirza elektronu. Viņš vēroja tabundas meitas mežonīgo, noslēpumaino, saistošo gara dzīvi ar īgnumu un maigumu. Dažbrīd viņam gribējās pasmieties par savu neatlaidību: viņš taču sen vairs nebija jauneklis! Nu jau būtu laiks kā vecam, stiegrām kokam, kas dzīvo klusuma pasaulē, sniegt citiem pacietīgas vienaldzības mācību. Tomēr koka stumbrā dzimst skaņas — spalgas, jauneklī- •v gas, līdzīgas jēlmateriāla raudzei, — viņš ar izbrīnu ieklausījās pats sevī. Tagad viņam šķita, ka ikviens viņa līdzšinējais solis kosmosā bijis tikai kādā āķīgā spēlē izkaisīto riņķu savienošana. Zaļā Biķera harmoniskajā pasaulē un Saturna gredzena bluķu virpulī — visur viņš salīdzināja un pētīja. Vīrišķības vektors bija noteikts pietiekami skaidri: tiekties uz priekšu bez cerības uz atgriešanos! Spēles riņķi nu ir savienoti cits ar citu. Atrast tam visam jēgu — jā, tas prasīja desmitkārt lielāku vīrišķību salīdzinājumā ar iepriekšējiem pūliņiem un upuriem. Jo viņa pienākums bija nesalīdzināmi palielinājies salīdzinājumā ar šauro, kā viņam tagad šķita, laoliešu pienākumu.