Pirms izlidošanas viņš paziņoja savu lēmumu. Likās, ka pārējie to bija gaidījuši, jo vienprātīgi protestēja.
—- Tas nav iespējams! — atbildēja visi četri.
— Kas var man aizliegt? Es esmu brīvs laolietis.
— Jā, — viņi teica, — bet tikai uz savas planētas. Ārpus tās tu esi bezpalīdzīgs. Elpošanas ferments ir nestabils, mēs varam atstāt tikai pavisam niecīgu rezervi. Lai to papildinātu, būtu vajadzīga vesela laboratorija ar fotonu enerģiju. Tu esi Laolas-Lialas daļa un nevari eksistēt bez tās, tāpat kā mēs visi.
Bezvārdis stūrgalvīgi klusēja. Laolieši saskatījās.
— Padomā, cik ilgi tu varēsi izturēt, kad mēs būsim aizlidojuši? Tu nosmaksi, skābekļa pārpilnība sadedzinās tevi.
— Droši vien. Bet es vismaz kaut ko paspēšu izdarīt Zemes labā!
— Cilvēku tumšās smadzenes nespēj daudz uztvert. Viss būs velti, vai tad tu to neredzi? Un Lilita? Pazaudējusi tevi tik briesmīgā veidā, viņa būs vēl nelaimīgāka, zinādama, ka tas noticis viņas dēļ.
•— Varbūt viņa neiedomāsies.
— Viņa jau zina. Mēs viņai pateicām.
Bezvārdis atmeta galvu, viņa acīs nozibsnīja niknums. Viņš gribēja asi attraukt, ka nevienam nav tiesības ierobežot otra brīvību vai izvēlēties viņa vietā, taču tikai smagi nopūtās. Tālās planētas jaukajai sabiedrībai bija savas važas, varbūt vēl spēcīgākas nekā mežonīgajai tabundas ciltij: tās bija nevis ārpus laolieša, bet gan viņā pašā.
— Mēs visi piederam Lielajam mērķim, — atkārtoja kosmonauti. — Kas mūs var atbrīvot no tā? Tu pats esi sev iedzinis galvā pasaciņu par galaktiešu vienlīdzību, — viņi pacietīgi turpināja, — un tikai tādēļ, ka nejauši atklājās — Zaļā Biķera sievietes hromosomu aparāts ir savienojams ar mūsu hromosomām. Iespēja dot dzīvību bērnam nav nopietni ņemams pamats veselai filozofijai. Laolas-Lialas saprāts jau sen ir ticis pāri patvaļīgu secinājumu slieksnim.
>— Ja mēs esam tik viszinoši, — Bezvārdis nomurmināja, — kādēļ tad visos aprēķinos tiek saglabāts «nezināšanas koeficients», atlaide sakarā ar tiem spēkiem, kas vel nav izzināti?
— Lai izsargātos no tehniskām kļūmēm. Struktūras dabā ir iepriekšējo kustību pēdas. Lai varētu valdīt, jāzina pirmsākums. Novērošana arī ir tas process, ar kura palīdzību tiek saistīta telpa un laiks. Visuma mehānisms ir sarežģīts.
— Bet dvēseles mehānisms?! — Bezvārdis iesaucās.
Viņi neatbildēja. Bezvārdis jutās kā tukšumā.
— Forma ir interesanta tikai kā kustības rezultāts, -— pēc ilgstošas klusēšanas teica viens no Iaoliešiem.
— Katra novērotāja asociāciju loks var būt citāds, — gurdi iebilda Bezvārdis. Dusmas bija rimušas; strīdoties ar viņiem, Bezvārdim vairs nevajadzēja valdīties. — Viss ir atkarīgs no paša novērotāja potenciāla, no viņa uzkrātās informācijas. Vai tad jūs nepieļaujat, ka citi smadzeņotie no tiem pašiem faktiem varētu izdarīt nopietnākus secinājumus nekā mēs?
— Mēs neesam sastapuši tādus smadze- ņotos, — augstprātīgi atsaucās laolieši.
Protams, arī mūsu maņu orgāni ir aprobežoti, taču tā ir saprātīga, atlases ceļā noteikta aprobežotība — tā ir barjera, kas pasargā no skaņu un krāsu lavīnas, kura citādi draudētu mūs aprakt.
— Nu, labi, — Bezvārdis pārtrauca, — apskatīsim jautājuma otru pusi. Ņemsim visvienkāršāko: ēdiena sagremošanas laiku. Kurš, pēc jūsu domām, uzvarēs, ja intelekta līmenis ir vienāds? Tas, kuram laiks rit lēnāk, vai tas, kuram ātrāk? Vai jūs nejūtat, cik nepamatots ir pats jautājums? Jo lielāka atšķirība starp civflizācijām, jo dziļākai jābūt to mijiedarbībai!
Laolieši pašūpoja galvas.
— Kā lai mēs to zinām? Mums ir Laola- Liala, pēc kuras mēs ilgojamies. Tās labad mēs esam gatavi upurēt visu — bet tikai tās labad! Mēs devāmies kosmosā nepieciešamības spiesti.
— Nē taču! — Bezvārdis gandrīz sāka kliegt. — Dzīvās, domājošās dabas pienākums ir pakļaut inerto un nedzīvo! Tas ir tās vienīgais uzdevums. Mēs neizbēgami ar laiku sāksim izprast jēdzienu «dzimtene» nevis kā globālu, bet gan kā galaktisku. Civilizāciju difūzijai jāattīstās visas saprātīgās dzīvības robežās. Esmu dziļi pārliecināts, ka morāles principi Visumā ir vienādi un nevar būt ne runas par naidu vai pakļaušanos. Jautājums ir tāds: kādu vietu ieņemsim mēs? Dodamies kosmosā, mēs taču domājām tikai par vienu: ko varēsim gūt sev? Taču problēma ir citāda: ko Laolas-Lialas domājošā pasaule var dot citiem? Tas, ka galaktikas ir reti apdzīvotas, pamazām nostiprināja mūsu -galvās ideju par savu izņēmuma stāvokli, savu iedomāto pārākumu. Vienaldzība pret citām dzīvības izpausmēm kļuva par iedzimtu. Mēs jau sen vairs neesam zinātkāri un ziņkārīgi, bet tikai uzpūtīgi. Un neviens to nemana! Es baidos izdomāt šo domu līdz galam, bet mūsu lieliskā civilizācija ir noslēgusies pati sevī un varbūt draud izvērsties par kaut ko briesmīgu! Pakļaušanās lietderībai un noteiktām normām pamazām ir izspiedusi drosmi un risku. Vai tikai tā nav sācies ceļš uz norietu, no kā mēs tik ļoti baidījāmies? Nē, ja Laola-Liala grib dzīvot, tai jāiemācās domāt citādi. Šeit noteicošais būs nevis tas, ka es nejauši atguvu redzi, bet gan pats ceļš pa kosmosu.
— To lai izšķir Laola-Liala, — kosmonauti viņam nepacietīgi atbildēja. — Mūsu lidaparātu gaida orbitālajā kosmodromā. Pašlaik mūsu galvenais uzdevums — startēt no Zemes un pārvarēt spēka laukus, lai bez traucējumiem varētu dzēst ātrumu starpību sakabināšanas laikā. Pēc trim dienām mēs lidosim prom.
— Es aizeju, Lilita, — Bezvārdis teica. — Es nekad vairs neredzēšu tevi, un tu neredzēsi mani. Jau tūkstoš gadu pagājis, kopš mēs atstājām savu zemi, un vēl tūkstoti mēs pavadīsim atpakaļceļā. Tos, kas būs palikuši dzīvi, uz Laolas-Lialas sagaidīs tās stingrā, disciplinētā tauta. Visi vienādi veseli, spēcīgi, gudri, skaisti… Nē, tu nekā nesapratīsi, mana nabaga Lilita, tā ir tava laime, ka cilvēci gaida miljons meklējumu gadu. Ja tu zinātu, kā es mīlu tevi un tavu Zemi!
Vārdu «mīlu» viņš izrunāja nevis tabundas cilts valodā, kur tam bija vienpusīga un primitīva nozīme, un pat ne savā valodā, kā to kādreiz teica mūžam šrnaidošā Lihē, bet Elilas valodā, kur šim vārdam bija dziļa jēga, tas bija izteiksmīgs, iekšēja mirdzuma apgaismots.
— Jā, es tevi mīlu, — viņš atkārtoja vienkārši un brīvi, tā, kā izelpo gaisu. — Esmu bezgala pateicīgs, tu man palīdzēji saprast, ka mana sirds nav mirusi. Sis atklājums nav mazāk svarīgs kā jauna zvaigzne. Varbūt es vēl kaut ko paspēšu izdarīt savā mūžā, jo cilvēks, kurš pārtraucis darboties, īstenībā jau ir miris.
— Kā — nekad neredzēšu? — Lilita plaši iepleta acis. — Vai tad es neiešu prom kopā ar tevi?
Bezvārdis pakratīja galvu.
— Atceries, lidojošā olā tev trūka elpas. Un pie mums ir tikai tāds gaiss.
— Tātad es palikšu viena? Mēs vairs nekad nenolaidīsimies pie Lielā ūdens? Tu man nerādīsi Baltā sniega laukus? Nestāstīsi par debesīm? Jūsu lidaparāts pacelsies gaisā, un tu aiziesi arvien tālāk? Uz visiem laikiem?
— Jā. Mēs lidosim pa melno izplatījumu nedz ilgi, nedz arī īsu laiku, bet īstenībā bezgalīgi! Varbūt man paies tikai divas trīs dežūras, bet tu, Lilita, jau būsi mirusi. Man pat nebūs par ko sapņot. Ilgi pirms tam, kad mēs sasniegsim savu planētu, uz Zemes cita citu būs nomainījušas neskaitāmas paaudzes. Bet mēs dzīvosim un dzīvosim, lidosim un lidosim …