Lilitas seja saviebās un nodrebēja. Viņa iekliegdamās nogāzās zemē; mati izrisa zālē, it kā koks būtu uzreiz nometis visas lapas.
Bezvārdis skumji raudzījās uz viņu. Cik skaļi bēdājas jaunība! Nelaime tai šķiet nepanesama. Tomēr tikai nobriedis cilvēks zina, kas ir patiess izmisums, — asaru ne- atmaidzināts, tas spiež kā kapakmens. Nākotne bez cerībām …
—• Nē, — Lilita piepeši iesaucās, apņēmīgi atmezdama galvu un noslaucīdama asaras. — Es te nepalikšu! Ja tu negribi mani ņemt līdzi, tad aizved uz Smaragda zemi, uz tā zaļā meža malu, kur tu mani atradi no rīta, kad pie koka bija nolikts ķirbis ar ūdeni. Es atkal gribu redzēt plankumainos zvērus. Smaragds man iemācīs palaist gaisā lidojošu šķēpu no saliekta zara. Es vairs nebaidīšos sāļās jūras! Un mācēšu dzīvot zem saules, kas izkausē iekšas.
— Labi, — Bezvārdis laipni piekrita. — Notiks tā, kā tu vēlies. Ej, atvadies no Odama!
Lilita novērsās.
— Es vairs nenakšņoju alā, — viņa nočukstēja. — Odams pats iekur savu ugunskuru.
Bezvārdis juta nepatiku un mulsumu. Tātad viņš, būdams visu šo laiku pārāk aizņemts ar personīgajiem pārdzīvojumiem, Lilitas dzīvē daudz ko bija palaidis garām. Viņš zināja, cik ļoti Odamu bija satriekusi viņu ierašanās. Odams, kas nebaidījās no visstiprākā zvēra, atkāpās nezināmā priekšā: mēģināja iežēlināt, pat upurējot. Laolieši nekā nevarēja iesākt ar viņu. Viņu acu priekšā dzima māņticība, gandrīz reliģija, bet viņi bija bezspēcīgi.
Pamazām Odams savu baiļpilno neizpratni daļēji pārnesa arī uz Lilitu. Viņam tā sāka likties briesmīga. Odams vairs nepie- skārās sievai.
— Labi, — Bezvārdis īsi noteica, pārlaizdams atvadu skatienu pauguriem, tālajam kalnam, dzeltējošiem kokiem — tas bija ozolzīļu ievākšanas mēnesis. — Iesim, pirms aizlidošanas es vēl gribu tev šo to parādīt. Mums nav daudz laika.
Visu dienu viņš skaidroja viņai sviras tehniku, meistaroja vienkāršus darba rīkus. Kociņa vietā, ko atspieda pret krūtīm un tad krusteniski berzēja ar nūju, lai iegūtu uguni, Bezvārdis izgatavoja ierīci ar vidū izurbtu bedrīti. Mazliet saraucis pieri, viņš nolauza zaru un saliecis savilka to ar savu auklu no sintētiskām šķiedrām. Kad zars bija notīts ar auklu un nostiprināts vertikāli, to varēja griezt — tas vairs nebija grūti. Jau agrāk viņš bija parādījis Lilitai, kā plostam var piebūvēt malas un ķīli — tādējādi laivas pirrnparaugs ūdenī kļuva daudz stabilaks.
… Pēc tam gaismas lidaparāts vienmērīgi pacēlās un apmeta atvadu loku ap Zemi. Uz brīdi tas apstājās tikai virs Āfrikas savannas, tur, kur tā aizsniedz okeāna piekrasti.
Lilita kā sudrabots zirneklītis neilona diegā bezbailīgi nolaidās no augstuma un pēdējoreiz sveicinot pacēla roku — tas bija no laoliešiem pārņemts žests. Tūlīt viņai blakus kā no zemes izauga Smaragds — lunkana, muskujaina būtne, kurai joprojām vīrišķības mēraukla bija veiksmīgs lēciens.
Viņi šķērsoja saules pielijušo pļavu.
Bezvārdis nopūtās, kaut gan sajuta arī atvieglojumu. Lilitas, sudrabpelēkais kombinezons izgaisa starp koku stumbriem.
Laolieša acis aizklāja plēve.
Pēc tam Bezvārdis vēroja, kā uz ekrāna parādījās miglains piepildīta biķera apveids, tajā mirdzēja sirdsveida pile, kas izskatījās kā kaķa acs tumsā. Dežurējošā kosmonauta milzīgā roka pārslīdēja pāri ekrānam. Kad tas noskaidrojās, piliens bija pazudis, iejucis starp daudziem citiem.
Laoliešu kuģis bija pacēlies ierastajās izliektās telpas robežās. Lilita un Smaragds bija palikuši uz plakanās zemes. Gadu tūkstošiem planēta cilvēku priekšstatā būs tieši tāda: plakana, nekustīga, neelpojoša.
Bet viena no cilvēces jau bija redzējusi zilo atmosfēras apvalku ap zemeslodi. Savā klēpī viņa nesa neiznīcināmo meklējumu graudu. Nākotnes ciltsmāte! Viņas bērnu bērni gribēs izplest pasaules robežas. Un mēs vislabāk zinām, vai viņiem tas ir izdevies.
Odams sapiens
… Un sāka viņš kā bērns
Ar pirkstiem aptaustīt un izsvērt dabu.
Maksimilians Vološins
Tabundas cilts ilgi dzīvoja bagātīgajās priekškalnēs, kamēr reizi naktī ziemeļaustrumos sāka ducināt pērkons. Tā grāvieni kļuva aizvien skaļāki, un tai pašā pusē apvārsni iekrāsoja bāls blāzmojums. Tumsā tūkstošiem putnu traucās prom no savām ligzdām un kliegdami šaudījās virs zemes. Vējš, kas sākumā tikai maigi glauda zāli, sāka dūkt, nesdams līdzi deguma smaku.
Cilts atstāja apmetni un metās koku aizsegā. Stepes ugunsgrēks sasniedza mežmalu. Veselu nedēļu debesis bija aizvilku- šās ar dūmiem un tik tikko laida cauri savādas brūnas gaismas starus. Virpujvētra trenca liesmu, un putekļainajā pusgaismā, kas atgādināja saules aptumsumu, skanēja patāli sprakšķi. Smiltis lidoja kopā ar dūmiem un degošu zāli. Vējš bija tik spēcīgs, ka zāle sadega gaisā un uguns nepaspēja iemesties valgajā lapotnē, tikai uz koku stumbriem palika zīmes, miza pārogjojās kā apdegusi āda.
Piecas dienas tabundas ļaudis bēga no uguns, tomēr tā rēkdama panāca viņus un, apsvilinājusi matus un apģērbu, aizdrāzās tālāk, atstājot nule ziedošās ielejas vietā dīvainu, pelniem klātu lauku.
Sievietes klimta pa siltajiem pelniem, lasīdamas izcepušās ķirzakas, peles un putnus. Bērni mielojās ar ceptām saknēm. Taču vīrieši bija drūmi.
Bagātie medību lauki bija zuduši. Vajadzēja meklēt citu mājvietu.
Tad neatdzisušajai zemei uzbruka postošas lietus gāzes. Veseli iežu slāņi slīdēja lejup no kalniem; strautus pildīja māli un akmeņi.
Cilts sāka rāpties kalnā, lai paglābtos no plūdiem. Aizelsušies, pārbijušies, viņi beidzot aizsniedza no magmatiskiem iežiem veidotu masīvu, ko tik viegli nevarēja sagraut. Pamazām apvārsnis sāka skaidroties, saule zaudēja baismo brūngano nokrāsu. Lauku špata prizmās zvīļoja mierīgas zilas dzirkstis. Dažkārt akmens plākšņu gludajā virsmā uzliesmoja sārta granāta graudiņi. Tomēr tas viss nesaistīja cilvēkus; viņi bija izsalkuši, izmocītie bērni slimoja. Tur, kur satikās smilšainā zeme un ledus, auga tikai plankumaina sūna, veidojot daudzkrāsainus rakstus.
Cilts tagad' laidās lejup, šķērsojot kalnu aizas, kur allaž auroja vējš. Tabundas ļaužu ceļš gāja netālu no Sālsezera. Šeit jaunava Geva, kas vēl nebija iesvētīta pieaugušo kārtā, uzdūrās Odama pēdām …
Viņa noklusēja savu atklājumu, neviens taču vairs nepieminēja pazudušos. Visi domāja, ka Odams jau sen kopā ar Lilitu aizgājis uz pasaules viņu pusi. Bet pusaudzei Gevai viņš vēl arvien bija dzīvs. Domās viņa pastāvīgi atgriezās pie Odama tēla, starp cilts jaunekļiem viņa nevarēja saskatīt viņam līdzīgu.
Gevai bija apaļi, saulē nosārtuši vaigi; tā vien likās, ka tie izdveš tādu pašu saldu, medainu smaržu kā nobrieduša augļa miza. Viņa neko neizcēlās starp savas cilts meitenēm: bija vientiesīga un viltīga, tomēr ne tik vientiesīga, lai savas domas izklāstītu katram, un pietiekami viltīga, lai to, ko gribēja, noslēptu no citiem.
Neviens nebija pamanījis pārmaiņas viņā, taču ar katru dienu viņa aizgāja tālāk no cilts, pazuda aiz akmeņiem, meklēdama tikai viņai vien saredzamas zīmes. Katrs aizlauzts zariņš, piemīta zāle, pazaudēts šķēpa uzgalis, — viss stāstīja, kādā virzienā jāmeklē Odams. Geva atgriezās atpūtas vietā, slēpdama līdz asinīm apdauzītās kājas. Reiz viņa vispār neatgriezās. Viņu izmeklējās tuvākajā apkārtnē, bet no rīta vajadzēja iet tālāk.