Tā Geva, atpalikusi no cilts, nonāca ar augstu, retu zāli aizaugušā kalnu pļavā un no tās aizas dibenā, pelēkbrūnā, satrūdējušām lapām klātā mežā; cieši saaugušos stumbrus, kuriem trūka gaismas, sedza slimīgi puni un bālgani uzburbumi.
Apakšējie, nokaltušie zari, kam vairs nebija lapu ietērpa, staipījās pār viņas galvu kā melnas skeletu rokas, bet lapotnes, tiekdamās augšup, aizsedza šauro debess sprau- dziņu. Sajā mežā bija mikli un auksti, un tikai augstumā neredzami putni trillināja cerību vēstošās balsīs.
Gevas apaļā seja ar stirnas acīm, kuras, šķiet, tikai kā spogulis atspulgoja apkārtējo pasauli, bija sakritusies, jautrā mute stūrgalvīgi sakniebta. Viņa gāja neapstādamās, pārtika no saknēm un kāpuriem, kurus atrada, izrakņājot zemi ap veciem sakārņiem; tie apslāpēti dūca kā tāli negaisa padebeši.
Tālumā sadzirdēdama zvēra rūkšanu, Geva māņticīgi pieskārās trim uz vērša cīpslas uzvērtiem vilka ilkņiem. Kopš agras bērnības viņa tos valkāja ap kaklu, kas bija spēcīgs un īsāks nekā Lilitai. Mati, kas priekšā bija apgriezti lodziņā, nesedza pieri: sviedri bija tos salipinājuši gredzenos. Geva smagi elpoja, kā aizelsusies pēc ilga skrējiena — tā viņa reiz nostājās pārsteigtā Odama priekšā.
— Es tevi redzu, — viņa izteica parasto tabundas cilts sveicienu droši un reizē kautri.
īsie, no augu šķiedrām darinātie svārciņi liecināja, ka viņa vēl nav pārsniegusi pusaudzes vecumu, kaut arī bija nolaidusi jostu mazliet zem vidukja, lai izskatītos vairāk pieaugusi. Kailā vēdera āda bija maigi zeltota.
— Es esmu Geva, tavas cilts sieviete, un atnesu zarus pavardam.
Tā kā Odams klusēja, viņa turpināja.
— Cilts aizgāja tālāk. Es piemīdīju zāli un atstāju matu šķipsnu, visi domā, ka mani aprijusi pantera. Es nejautāju, kur ir Lilita, kuru tu aizvedi no cilts. Vīrietis dara, kā viņam patīk. Es atnācu, lai paliktu kopā ar tevi, ja tu atjausi. Ja ne — steigšos pakaļ tabundas jaudīm. Tikai lūdzu, dod man nedaudz gaļas ceļam un metamo šķēpu, lai es varētu aizsargāties no zvēriem.
Viņa apklusa un stāvēja, padevīgi nolaidusi skropstas, it kā ļaudama Odamam netraucēti apskatīt sevi.
Palēnām viņš sāka atcerēties: viņu ciltī Geva bija pirmais bērns ar dzelteniem matiem. Visi to uzskatīja par brīnumu. Tagad viņas mati bija gari, viņa tos bija sasējusi ar zāles saiti. Tie sedza lāpstiņas; pleci un krūtis palika kailas.
Geva izskatījās spēcīgāka un vairāk pieaugusi nekā Lilita, kaut gan bija jaunāka par viņu. Spēcīgas bija viņas rokas, kuras viņa bija lēnprātīgi piespiedusi pie sāniem, un kājas, kas līdz potītēm grima kumelītēs un meža dillēs — tās pēc lietus tik reibinoši smaržoja!
Gevas apaļās lūpas tikko manāmi smaidīja, un, kad viņa pacēla acis, Odams ieraudzīja, ka tās nav pelēkas un iegarenas kā Lilitai, bet gan apaļas un zilas.
— Tu liec man iet prom! — Geva žēli ieteicās.
— Vari palikt, — Odams novērsās. Viņam kaut kas bija iestrēdzis- kaklā. Tikai tagad viņš skaidri saprata: pagātne ir zudusi. Dēmoni, kas Lilitā bija ielikuši citu, pārdrošu sirdi, nekad vairs neatdos viņam šo sievieti.
Tomēr arī viņš nebūs vientuļš. Viņa priekšā stāvēja īskājīte Geva, dzimtās cilts meita, caurcaurēm paklausīga tās likumiem.
Odams strupi, kā vīrietim klājas, ar galvas mājienu pavēlēja viņai nākt līdzi alā.
Palicis viens, sākumā Odams juta tikai atvieglojumu. Viņa prāts, ko bija uztraukušas daudzās neizprotamās parādības, tagad varēja atpūsties.
Laolieši bija pazuduši; bija izvēdinājusies arī metāla smarža, ko viņi atstāja uz lietām, pieskardamies tām. Jauna zālīte pārklāja iedobumus, ko bija iespiedušas uz visiem laikiem aizlidojušās pelēkās milzu olas. Dzīve ievirzījās agrākajās sliedēs: dienu neizbēgami nomainīja nakts tumsa.
Odams drāza savus šķēpus un centīgi iešvīkāja tajos lauzītas svītriņas — veiksmīgu medību simbolu, kaut ari šīs svītriņas nelīdzinājās tiem varenajiem, skaistajiem dzīvniekiem ar sarkaniem ragiem, ko veidoja Lilitas pirksti. Odams dzīvoja klusēdams; gāja medībās, kūra ugunskuru, ar akmens cirvi cirta kokus.
Meklēdams medījumu, viņš aizklīda arvien tālāk un tālāk. Tur nebija nekā savāda; ja jāpārtiek tikai no medībām vien, tad medību nogabalam jābūt milzīgam. Pie tam Odamu alā taču neviens negaidīja, tāpēc viņam negribējās ātrāk atgriezties. Un varēja neatgriezties, cik ilgi vien gribējās …
Vienu laiku viņš bija pasācis dzert driģeņu sulu. Kādēļ cilvēkus aizvien ir saistījis reibums? Tādēļ, ka viņiem vajadzēja izklaidēties, aizbēgt pašiem no sevis? Taču biežāk Odams sēdēja ar makšķeri, raudzījās ūdenī un ļāvās sapņiem. Tie bija saistīti nevis ar nākotni, bet ar pagātni; tas, kas cilvēkam palicis aiz muguras, vai tas, kas gaidāms, vienādā mērā pieder mūžībai. Upe bija pašaura, koki tajā spoguļojās viscaur — no viena krasta līdz otram. Dienvidus klusumā uz ūdens virsmas ritēja sava dzīve; ap daf- nijām veidojās vilnīšu loki, ūdens blaktis apskraidīja savas zvejas vietas. Tur, kur peldēja tāss pludiņš, uzspīdēja saule, kas rnā- konu aizsegā šķita sudrabota. Odens aplis iemirdzējās, sāka starot, pludiņš pazuda — vai nu gaisma bija vainīga, vai arī zivs bija piekodusies. Atģidies Odams parāva makšķeres kātu. Iztālēm viņu sauca Gevas dziedošā balss, kurai nepiemita pazaudētās Lilitas balss tīrais, skaidrais skanējums.
Gevas ierašanās maz ko pārvērta Odama dzīvē. Protams, viņš redzēja, ka Geva ir saimnieciska, neatlaidīga, mīloša. Tagad no rītiem pie pavarda vienmēr bija salikti sausi kļavu un lazdu zari: tie deg vienmērīgi, nemet dzirksteles; bet vakaros Geva atgaiņāja knišļu barus ar dūmainajām priedes saknēm. Viņa veikli — kā amatnieks papildinstru- mentu — lika lietā savus spēcīgos zobus — sašķēla kaulus, pārkoda klūgas. Zvaigznes viņu nebaidīja un nepievilka kā Lilitu; kad pie debess velves parādījās pazīstamais zvaigznājs, viņa zināja, ka laiks iet meklēt skudru kāpurus.
Geva bija uzcītīga sieva. Tas, kas Lilitā bija skaistums un godprātība, viņā bija šķelmība un kārdinājums. Odams to redzēja. Cik daudz viņš saredzēja tagad!
Pat gaiss virmoja ap Gevu; viņa kustējās izveicīgi un lēmumus pieņēma steigā. Kopš pašas pirmās dienas viņa sajuta naidīgas ēnas klātbūtni un uzsāka cīņu ar to.
Viņai šķita, ka Lilita klaiņā tuvumā; viņa taču nesaprata, ka var gluži vienkārši aiziet. Kaut gan viņai kopā ar cilti dažreiz bija vajadzējis pārvarēt lielus attālumus, viņa tos nemanīja. Kopā ar viņu ceļoja viņas mazā pasaule, ieslēgta čaumalā kā auga sēkliņa. Ja Lilita ir dzīva, viņa katrā ziņā grib atgriezties vienīgajā vietā, kur var dzīvot! Tādēļ dienu un nakti vajadzēja uzmanīt viņas atgriešanos, tvert brīžus, kad viņa ielauzās ar vēja pūsmu vai apsēdās pie ugunskura izžāvēt matus.
Geva nekļūdīgi atminēja pat acumirklīgu sāncenses klātbūtni — pēc Odama tukšā skatiena, pēc tā, ka viņa kustības pēkšņi kļuva gurdenas. Bet sieviete taču nedrīkst laupīt vīrietim spēku; viņas uzdevums — dot to vīrietim! Protams, ja vien viņa ir īsta sieviete.
Geva ilgi apskatīja koka traukus un citus saimniecības piederumus: rupji tēstus šķīvjus un paplātes, tāšu vāceles un dzeramās krūzītes. Tajās bija iegrebti raksti. Māla bālganie toņi juku jukām ar ogu spilgto sulu, asu «zīmējošo akmeņu» pēdas uz ikviena koka vai akmens gabala, kas varēja kaut kādā veidā noderēt saimniecībā — vesela kaudze dārgumu, kas bija bezrūpīgi pamesti svešām rokām!