Geva cīnījās ar vēlēšanos iemest tos ugunī. Taču iedzimtais prāta asums brīdināja: lieta, tapat kā cilvēks, daudz ilgāk dzīvo atmiņā. Viņa ar saspringtu lūšu mātes skatienu pētīja šos rakstus, šīs krāsas — pamazām ienaids asināja viņas redzi un sāncensības trisas pārņēma pirkstus.
Reiz Odams atrada Gevu maisām krāsainos mālus ar taukiem. Viņš bija pārsteigts. Tatad Lilitas brīnumu zināja arī cita sieviete?
Viņš neticīgi piesēda blakus. Geva, nepaceldama zilgās skropstas, zīmēja rakstus uz krūzes. Viņa bija progresējusi savās slepenajās mācekles gaitās, jo vairs neatkārtoja zīmējumus. Viņas pirksti veidoja savus rakstus. Tie bija vienkāršāki un, šķiet, ciešāk pielipa pie trauka.
Par mākslas spēku nevar spriest pēc tām nožēlojamām atliekām, kuras arheologi gavilēdami izrok no gadu tūkstošu pīšļiem. Māksla allaž ir modinājusi spēju ieraudzīt apkārtējā vidē kaut ko tādu, kas vieš sirdī neapjaustu svētlaimi. Bet Odama laikabiedrs mācēja uztvert mākslas darbu vēl pilnīgāk — itin kā ar visiem maņu orgāniem, protams, izņemot garšu — glezna uz alas sienas nepavisam nebija jānolaiza!
— Es zinu, kāda sula jāizspiež, lai iegūtu tādu krāsu, — Odams pieskārās vienam no vecajiem traukiem.
— Tu man parādīsi, — Geva atsaucās, nepārtraukdama darbu. — Bet paskaties: vai šī krāsa nav skaistāka? — Un uz akmens paletes parādījās svaiga karmīnsarkana švīka.
— Skaistāka gan, — Odams atzina, ar šiem diviem vārdiņiem vien atalgodams viņu par visu.
Piepeši Geva ar neapzinātu kustību, saspringti un reizē viegli pārlaida mazo pirkstiņu pār augšlūpu, atveidojot tās kontūras. Tas bija Lilitas, tikai Lilitas žests! It kā būtu apzagta mirusī!
Taču Odams maldījās, Geva tikai notrausa sviedru lāsi.
Zaudējis interesi par glezniecību, viņš piecēlās uz slābanajām kājām, un Geva atkal sajuta ēnas klātbūtni…
Tā turpinājās ilgu laiku, cik ilgu, to viņi neprata saskaitīt.
Reiz aiz krūmiem pazibēja kaut kas zili melns kā karsti kvēpi. Odams stipri notrīcēja. Mirkli viņam šķita, ka tie ir Lilitas mati. Viņš pat nedomāja, ko tagad iesāktu, ja Lilita būtu atgriezusies, — viņam taču jau bija Geva un bērni. Viņa sirds nodrebēja kā jaunībā; debess un zeme ieguva agrākās krāsas; piepeši viss pārvērtās — un tikai tādēļ, ka atvējoja jaunības un mīlas dvesma, —kaut vai tik īsas un trūcīgas, kāda tā bija Odamam.
Viņš stāvēja sastindzis, it kā vēl arvien gaidīdams. Bet nosāņus parādījās dzelten- matainā Geva. Viņa pārlaida aizdomīgu skatienu nekustīgajiem krūmiem.
— Ko tu tur ieraudzīji? — viņa griezīgi iekliedzās.
— Man izlikās… melni mati, — kā atmozdamies nomurmināja Odams. Un tūlīt apķērās, ka to nevajadzēja teikt.
Gevas seja raudulīgi saviebās, tikai acīs parādījās sauss spīdums. Viņa metās pie krūmiem un trakās dusmās sita pašā biezumā. Spraugā pazibēja viņas pieradinātā pāva ieapaļais ķermenis. Aste pletās kā tumša zvaigžņota debess. Majestātiskais putns muka, ko kājas nesa.
Geva stāvēja, rokas sānos iespiedusi, un ļauni smējās. Šeit nav Lilitas! Un nav viņas nolādēto matu, kas apbur svešus vīriešus un pēc tam rādās viņiem visu mūžu. Nav un nebūs!
Odams salīcis gāja prom. Geva neatsauca viņu. Tagad, kad viņa bija palikusi viena, uzbudinājums pārgāja. Viņa bija nelaimīga, juta savādu tukšumu. Tātad vēl arvien jābaidās, ka šis tumsas gars varētu atgriezties?! Viņu pārņēma rūgtums, bet viņa saknieba lūpas — un gāja pie saviem darbiem: gatavot ēdienu un auklēt bērnus. Par ko var domāt tabundas mednieka sieva? Viņas liktenis ir pacietība.
Bet Odams gāja dziļāk saules pielietajā retajā mežiņā, kas bija izaudzis agrākā iz- deguma vietā. Tīra, sausa zāle klājās zem kājām, to šķērsoja stumbru slaikās ēnas. Odams kāpa pāri šķietamajam žogam ar tādu piepūli, it kā ietu kalnā, kaut gan apvidus bija līdzens.
Viņu bija pārņēmis dīvains noskaņojums.
Itin kā viņš būtu aizmirsis visus ar Gevu kopā nodzīvotos gadus, aizmirsis arī Gevu, kas atradās no viņa tikai divsimt soļu attālumā, toties spilgti un skaidri atcerējās Lilitu. It īpaši to, kā viņš iekaroja meiteni, atņēma visai ciltij, un pēc tam abi aizgāja, jaunības bezbailības pārņemti, un dzīvoja divatā akmeņainajās priekškalnēs, alā, kuru viņš jau sen bija atstājis. Viņi bija kā pirmie cilvēki Zemes virsū. Nebija neviena, kas dotu padomu. Tagad Odamam šķita, ka viņš bijis tikpat drošs un apņēmīgs kā Lilita; pat pacēlies gaisā kopā ar viņu lielajās, pelēkajās laoliešu olās — un viņa acīs nav bijis baiļu.
Jā! Toreiz viņš elpoja brīvi un laiks ritēja ātri. Bet tagad viņa liktenis ir dzīvot nedzīvojot un mirt nemirstot…
Taču pamazām skumjas par Lilitu ieguva citu veidu — nevis pārgāja asās sāpēs, kad viņš nezināja, kur likties un ko iesākt, lai aizmirstos, bet gan otrādi — tās kļuva par sava veida iekšēju siltumu. Odams bija sasniedzis to vecumu, kad viskvēlākās jūtas vairs nav noteicošās. Viņam bija pienācis radošas darbošanās laiks. Darba griba aizēnoja visu! Viņš kļuva nosvērtāks un laipnāks pret Gevu. Tālā malduguntiņa vairs nesvelmēja, bet apgaismoja iekšēji, pakāpeniski apskaidrojot prātu. Viņš arī gribēja zināt! Un netikai zināt, bet arī iemiesot.
Stundām ilgi viņš koncentrēti, domīgi grozīja rokās koka vai akmens gabalu, atcerēdamies, ko Lilita viņam stāstīja par laoliešu ierīcēm, iepretim uz pirkstgaliem tupēja viņa puisēni, katru kustību tverot apaļajām Gevas acīm. Četri no viņiem bija tumšmataini.
Sirmojošais Odams izskatījās gaišāks par savu vecāko dēlu: tam mati bija spīdīgi un melni kā antracīts. Saulē tie dzirkstīja kā sniegota kalnu smaile; ir tāda gaismas kvēle, kad pretstati it kā saplūst.
Sajā jauneklī kaut kas atgādināja jaunu, modru suni, kas it kā meklē pazaudētās pēdas … Acis, pelēkas un dziļi iekritušas kā pūcei, vērīgi raudzījās uz priekšu. Paies pavisam neilgs laiks, un tajās atspoguļosies pārveidojusies pasaule. Vienu reizi tajās mirdzēja sajūsmas asaras: tēvs stāstīja par lidojošām debesu olām.
— Vidū, — Odams sacīja, — bija smaga kaste, un tā bija spēka avots. No šīs kastes spēks gāja uz diviem lieliem, kustīgiem stobriem kastes pretējos galos. Tajos no augšas uz leju bija divas rindas caurumu. Spēks atsitās pret zemi, un ola kustējās no šiem grūdieniem.
Dēli klausījās, mutes atvēruši, gatavi jebkuru mirkli pielēkt kājās un doties noslēpumu meklējumos. Pasaulē nekad nezudīs meklējumu prieks. Lai kā sargātos Geva, viņas bērnus aizvedīs līdzi Lilita. Un tā būs vienmēr. Mazdūšīgie no pusceļa atgriezīsies mātes paspārnē un aizbildniecībā, mēģinot sevi attaisnot… Bet viņu bērnu bērni jau izlauzīsies no kūniņas.
Odams ar visu baru aizgāja uz veselu dienu patālāk prom no mājām, un tur — vai nu seklajā upē, kur viņi nolaida ūdenī izdobtu laivu, ar koka naglām piesituši tai malu (kuģu būves pirmsākums), vai augstu kalnos, kur bezgalīgās debesis vēdīja zilas dzirkstis, bet kalnu robos zaigoja ēna — viņš visiem atrada, kur pielikt roku. Tagad viņš vairs nekad nejuta vientulību: allaž blakus bija viņa darbs.
Pienāca diena, kad Odams ar Gevu un dēliem, kas bija labi paaugušies, atgriezās ciltī; viņi varēja šo to iemācīt tabundas ļaudīm. Vienīgais, ko Odams bija saglabājis no Lilitas, — zilā māla raksti uz viņa lingas, kaut gan tos bija veidojusi Geva. Zobus sakodusi, viņa kasīja un skrāpēja dzeltenu kaulu vai baltu akmeni — šo māku pārņēma daudzi. Vai nav vienalga, kurš bija pirmais? To atcerējās tikai vecais Odams. Vakaros viņš bija pasācis vērot zvaigznes. Klusumā viņš sekoja, kā tās uzlec un virzās pa debess velvi. Slīgdams snaudā, viņš dzirdēja pats savu tālo balsi no tiem laikiem, kad puķes ziedēja košāk, bet ūdens čaloja skaņāk. «Kādēļ tu stāvi tik klusi, ak, Lilita?» — «Es gribu saprast nakts balsi.» — «Kālab tev nakts? Mums ir pavards ar siltām oglēm, mēs tikko kā apēdām gaļu un ceptus augļus. Ko tu redzi, Lilita?» — «Es redzu, kā elpo miglas blāķi, to baltās astes stiepjas pa zāli. Diena ir nogurusi, tā iet gulēt. Bet kas notiek tur, aiz miglas plīvura, kad pienāk nakts? Es pieiešu klāt un pašķiršu to ar rokām …»