— Rūgts gliemezis, — viņš neizturējis sacīja. — Atceries? Sen, pie ezera. Mēs bijām kā briedēni.
Viņi atviegloti iesmējās, raudzīdamies viens otrā caur trīsuļojošo, karsto gaisu. Kopīgās atmiņas viesa Lilitā uzticību.
— Vai vīrieši atgriežas? Vai medībās labi veicās? — tagad apjautājās meitene, nosēzdamās ērtāk un atspiezdama zodu pret saliekto ceļgalu.
Odams atsaucās:
— Vīrieši atgriežas, bet viņi vēl ir tālu. Medības bija veiksmīgas.
— Tavas kājas ir straujas un vieglas, — Lilita atzinīgi ieteicās, atkal pašķielēdama uz viņu.
Pēc ēšanas viņi remdēja slāpes ar duļķainu strauta ūdeni. Zeltainā saule no labās puses bija pārgājusi uz kreiso.
Netālu no apmetnes viņi palēnināja soļus. Viņus neviens nedrīkstēja redzēt divatā.
Odams piegāja Lilitai cieši klāt un viegli pārlaida plaukstu viņas sejai un pleciem — tā svētkos pateicās tiem, kas labi dejojuši. Viņš pats nezināja, par ko pateicas viņai.
Lilitai bija vēsa un gluda āda kā jaunai vardei. Viņas izvairīgais skatiens, urskulītī sastieptās lūpas, trauksmaini elpojošais ķermenis, slaikās rokas, kuras pie pleciem bija tievākas nekā pie elkoņiem, — tas viss piepeši šķita neatvairāms kā lietus mākonis. Ceļgalos iesitās zemes trīsas. Sis mirklis bija līdzīgs degošas debess saknes — zibens — uzliesmojumam: garš un īss. Tas sajauca laika ritumu.
Kad abi atģidās, maiss ar izbirušajiem augļiem gulēja vienā, Odama metamie šķēpi — otrā pusē. Viņi vēl ilgi nevarēja atraisīt skaujas, un tikai pēc laba laika katrs atsevišķi atgriezās apmetnē.
Lilitas un Odama ilgo prombūtni neviens nebija pamanījis. Cilts dūca neparastā satraukumā: meža gūstam tuvojās gals! Vajādami zvēru, trīs mednieki bija aizklīduši tik tālu, ka piepeši ieraudzījuši starp kokiem gaismas svītru.
Sākumā neviens no viņiem nesaprata, ko nozīmē tas, kas pamazām atklājās viņu acīm. Viņi tikai ievēroja, ka zeme kļūst sausāka; augstos kokus ar necaurredzamo lapotni šur tur sāka nomainīt plaši klajumi, koku stumbrus vairs neklāja biezas, miroņ- bālas sūnas, uz kurām trīsuļoja nežūstošas lāses; šķembainā, smilšainā augsne labi uzsūca lieko valgmi.
Iešana kļuva aizvien vieglāka. Gaisā vēdīja jaunas smaržas; izzuda ar ūdensrozēm klāto dūksnaino bedru puvešainais drēgnums. Aklais mežs, pa kuru bija klejojušas vairākas tabundas paaudzes, kļuva retāks, koki atkāpās . ..
Mednieki apstājās saspringti un samul- suši. Vajātais zvērs aizbēga; to viņi atcerējās tikai daudz vēlāk. Viņu priekšā vairs nebija koku, tikai pazema krūmu siena. Kaut gan vēl tikko ausa rīts, kāds nagainis jau mierīgi ganījās brikšņos, skraukšķinādams lapas un sulīgos zarus. Mednieki stāvēja aizvēja pusē.
Tad viens no viņiem spēra soli uz priekšu. Neredzamais dzīvnieks sprauslādams metās sāņus. Tabundas cilts vīrietis — tas, kurš pirmais izkustējās no vietas, stūrgalvīgi saraucis uzacis, kas bija šauras un asas kā akmens naža asmens, — pārdroši metās uz priekšu. Viens mirklis — un viņš pazuda aiz krūmiem.
Abi pārējie nesekoja viņam; ne jau visi piedzimst par varoņiem. Kādu laiku aizgājušo vēl varēja saredzēt caur krūmiem. Viņš izskatījās smuidrs, kaut bija neliela auguma un kalsnējs, tāpat kā visi cilts vīrieši. Viņa seju ietvēra pašķidra bārdiņa, kas slēpa ne tik daudz smakru, cik iekritušos vaigus. Zem kakla dobītes, kas šobrīd mežonīgi pulsēja, karājās resnā cīpslā uzvērts zivsveida
akmens — caurums tajā bija izurbts ar ūdens strūklu. Vīrietis jau zināja, ka turpmāk ciltī viņu sauks «Tas, kas pirmais izgāja no meža» — jo viņš tiešām pirmais bija sasniedzis tā malu.
Aiz krūmāja sākās pavisam cita valstība. Apvidus bija līdzens, mazliet viļņots līdz pat pauguru virknei, kas izzuda dūmakā. Rīta miglas vāli vēlās pār visu ieleju, šķita, ka tā elpo. Tālajās biržu saliņās skanēja putnu koris.
— Lū! Lū! — mednieks uzkliedza pārējiem.
Prieka sauciens, pirmais cilvēka izteiktais vārds pārskanēja laimīgo ieleju. Atpalikušo mednieku priekšā aiz retajiem koku stumbriem piepeši izslējās augšup traucošām strūklām līdzīgi zāles stiebri. Lielas rasas lāses uz tiem spīguļoja zemajā rīta saulē. Viņu priekšā pavērās apbrīnojamas krāsas, smaržas, plašums — nekad neredzēta aina, kas reibināja un apdullināja. Visi trīs bija jauni mednieki, ne viņi, ne viņu tēvi nebija redzējuši stepi, tāpēc tagad trijotne stāvēja ārkārtīgi saviļņota.
Tabundas ļaudis palika ielejā līdz pusdienai un, kad laiks noskaidrojās, ieraudzīja tālumā kalnu grēdu ar milzīgu sniegbaltu virsotni, kas it kā peldēja debesīs. Viņi vēl nezināja, kas tas ir, tāpat kā to nebūtu zinājuši arī viņu senči, kas bija atnākuši no plašas zemienes, kura vēlāk pārvērtās jūrā.
Sakņu vācējas, izdzirdušas labo vēsti, steigšus atgriezās apmetnē ar tukšām rokām, taču neviens viņām to nepārmeta.
Cilts sāka gatavoties tālam pārgājienam; visiem gribējās jaunu saullēktu sagaidīt jau ceļā. Gandrīz līdz rītausmai dega apsardzes ugunskuri, un sargi laiku pa laikam dimdināja tabundu, it kā atgaiņādami ļaunos spēkus, kas varēja uzmākties apmetnei. Starp citu, iztēle pārāk neapgrūtināja cilvēka apziņu. Tabundas cilts locekļiem pārsvarā piemita veselīgu cilvēku taisnprātība un bezrūpība. Viņu priekšā vēl bija tik maz pasaules mīklu, ka viņi gāja caur tām tāpat kā caur rīta dūmaku, kas neaizsedz skatienu. Viņu acis bija skaidras, un tās vērsās tikai uz tuvākajiem priekšmetiem.
Tomēr viņi vēl tik drīz nesasniedza apsolīto zemi — meža malu. Šķita, ka mežs negrib viņus laist ārā: katru nakti trakoja negaiss, plaiksnījās zibens un te viens, te otrs nokaltis koks ar brīkšķi gāzās uz plaši izplestajiem zariem kā nogalināts mednieks. Arī koki, tāpat kā cilvēki, mirst no ievainojumiem un slimībām.
Cilts virzījās uz priekšu lēnām, bet drosminieki aizvien biežāk medīja līdzenumā un pārnesa no turienes nepazīstamus dzīvniekus. Viņi atgriezās vēlāk par citiem, noguruši un lielīgi. Tiem, kas bija redzējuši plašumu, neizskaidrojama svētlaime bangoja sirdspukstos, it kā viņu varenās krūtis pārvērstos par dziedošām, dunošām tabun- dām …
Kad Odams pirmo reizi ieraudzīja līdzenumu, to klāja zīdaina, silta lietus sega. Viņš ilgi ieelpoja veselīgo, svaigo vēju, zālēm rotāto pļavu un pakalnu smaržu. Neierasta un dīvaina šķita sajūta, ka tu esi saskatāms no visām pusēm, tāpēc Odams neviļus atkāpās koku pavēnī. Taču viņu jau bija savaldzinājusi ne ar ko nesalīdzināmā dienas gaismas bezgalība — viņš stāvēja, muti pavēris, lai ieelpotu gaismu tā kā gaisu.
Šie atvieglojošie brīvības mirkļi kaut ko apskaidroja arī Odamā pašā, jo kopš tās dienas, kad viņš bija pieskāries Lilitai, viņa dzīve bija kļuvusi grūta un juceklīga. Tagad Odams bija drūms un neizveicīgs, kad viņš, gāja kopā ar medniekiem, ik pa brīdim viņš klupa un sausi zari sprakšķēdami lūza zem viņa soļiem. Noliecies pār meža avotu, viņš .vilcinājās veldzēt slāpes, jo visur viņam rēgojās Lilitas šaudīgās acis. Agrākā cietā miega vietā bija stājusies saraustīta aizmiršanās, un naktī, kad jauneklis vairākas reizes pamodās, viņam bija ārkārtīgi jāvaldās, lai neuzlēktu kājās un, akli grūstot gulošos, nesteigtos-meklēt meiteni.
Iekāres liesma lika viņam pazaudēt pēdējās saprāta paliekas. Taču tas nenotika uzreiz.
Reiz Lilita, viņu nepamanījusi, pagāja garām trīs soļu attālumā. Viņas skatiens bija saspringts, vērsts sevī. Un tādās pašās, it kā neko neredzošās rokās viņa