nevērīgi turēja liela rieksta čaumalu; sudra* bainas lāses lija no pārpilnā trauka. Tās mirdzēja saulē un zuzēja kā bišu spiets. Zu- zoņa, protams, skanēja tikai Odama ausīs. Viņš stāvēja nekustīgi, kamēr Lilita pagāja garām kā degošs sauss zars — viņam apsvila lūpas! Kad meiteni vairs nevarēja saredzēt, viņš ar vaidu pieplaka zemei, kur bija nolijušas dažas lāses no viņas trauka, mēģinādams atvēsināt vaigus šajā šķietamajā valgmē… Dīvains mulsums bija viņa dvēselē.
Tikai šeit līdzenumā Odams beidzot saprata, ko grib: viņš gribēja vienīgi Lilitu, gribēja, lai meitene rūpētos par viņa uguni un lasītu viņam saknes, kamēr viņš kopā ar vīriešiem dodas medībās. Pēkšņi viņš gara acīm ieraudzīja saldo atgriešanās mirkli tik spilgti, it kā viņi būtu nodzīvojuši blakus miesīgā tuvībā jau ilgus gadus: divatā kūruši ugunskuru, berzuši tikko dīrātu dzīvnieka ādu un pēc tam aizmiguši uz tās, jūtot, cik patīkami silda sānus āda un gruzdošo ogļu siltums …
Kaut gan tabundas cilts ļaudis nevienoja laulības saites, tomēr savā izvēlē viņi nebūt nebija brīvi — pastāvēja sarežģītas asinsradniecības attiecības. Ievēroja apsvērumus, ko izteica radinieki, apspriežot līgavaiņa un līgavas vecumu, veselību, nopelnus un spējas. Starp visiem šiem zemūdens akmeņiem, ko labi pārzināja pieaugušie, bet kas pagaidām nebija zināmi Odamam, viņam vajadzēja sākt ceļu uz ilgoto mērķi: saņemt Lilitu no cilts vecāko rokām un atdot sevi viņai — ar visām tām ceremonijām, kas pavadīja laulību svinības.
Tiesa, pirms Lilitu varēja bildināt, viņai vēl vajadzēja iziet īpašu rituālu — uzņemšanu pieaugušo kārtā: kopš seniem laikiem meitenei laupīja jaunavību veiksmīgākais cilts vīrietis, kas pirmais iekļuva pie viņas cauri sieviešu apsardzes lokam.
Tas bija jautrs, draisks, gandrīz sportisks rituāls, kad sacentās ne tikai veiklībā un viltībā, bet arī bārstījās ar asprātībām, izcēlās ar dziedāšanas, dejošanas, atjautīgu iesauku došanas un vispār ar līksmošanās prasmi. Pasīva loma bija tikai vienai būtnei — pašai meitenei, kurai, pirms viņa kļuva par pilntiesīgu sievieti, kas var brīvi piedalīties cilts kopējo lietu izšķiršanā, savas bērnības pēdējās stundas vajadzēja pavadīt pilnīgā paklausībā. Viņas balss neskanēja vispārējā kņadā. Viņa sēdēja būdas pustumsā un gaidīja to, kas ienāks pie viņas.
Jautra plūkšanās, dažkārt pat kautiņš risinājās pie ieejas, bet līdz viņai tas aizskanēja tikai kā bangotnes šalkas ūdeņu dzīlēs.
Viņa nekur nepiedalījās un nevienu neizvēlējās. Pat vīrietim, kas pirmais bija iepazinis šo jaunavu, nebija uz viņu nekādu īpašu tiesību. Arī tad, ja nakts mistērija nepagāja bez sekām, par bērna tēvu uzskatīja nākamo laulāto draugu, bet nevis sacensību uzvarētāju.
Odams nebūt neizjūta nepatiku pret nākamo īslaicīgo sāncensi. Taču vai viņš varēja mierīgi gaidīt šo rituālu tagad, kad viņi ar Lilitu bija pārkāpuši aizliegumu un slepenībā nogrēkojušies pret cilti? Viņu šausmināja smagais sods, kas pēc ierašas gaida Lilitu. Glābiņš bija tikai viens: tieši viņam vajadzēja pārspēt visus un iekļūt būdā. Tāpat kā vēlāk Lilitas vīrs būs tikai viņš un neviens cits!
No līdzenuma Odams atgriezās ar medījumu. Aža asais rags gan pārplēsa viņam muskuļus, bet brūcē iekaisīja pelnus, un tagad Odams, kas pēc asiņu zaudējuma jutās mazliet slābans, bija garā pacilāts, gandrīz kā apskurbis — varoņdarbs vienmēr dod cilvēkam neizsmeļama spēka sajūtu! Viņš pirmoreiz bija atgriezies apmetnē nevis kopā ar medniekiem, bet gan to vidū. Odams tūlīt devās meklēt savu māti — nevis tādēļ, ka justu īpašu tuvību ar viņu, bet tādēļ, ka tieši sievietes glabāja cilts radniecības saišu tīrību un zināja visus smalkos radu rakstus.
Māte sēdēja uz smilšu pauguriņa un no kārkla lūkiem pina divkāršas virves tīkliem. Ar to nodarbojās visas sievietes vaļas brīžos; tīklu vajadzēja ļoti daudz, tie ātri plīsa: sieksta vai liela zivs viegli izrāva caurumus.
Ieraudzījusi Odamu, māte darbu nepārtrauca, tikai saknieba jau mazliet iekritušo muti, gaidīdama, ko viņš teiks. Gadu gaitā viņas seja bija izkaltusi, kopā saaugušo uzacu dēļ tās izteiksme šķita drūma un dažkārt pat mežonīga.
Odams uz pauguriņa nolika aknu gabalu, kas pienācās veiksmīgam medniekam. Māte laipni pieņēma velti. Viņa nebrīnījās, ka dēls ir pieaudzis un domā par precēšanos. Sākās visu piemēroto meiteņu uzskaite. Lilitas vārdu māte nenosauca. Sākumā Odams domāja, ka tā ir vecuma aizmāršība, un bažīgi pārtrauca — nē, viņš negribot kļūt kādas meitenes vīrs nekavējoties, viņš esot gatavs pagaidīt, kamēr paaugsies… Viņš nosauca vairākas Lilitas vienaudzes. Un atkal viņas vārds, kas Odamam apdedzināja aukslējas un sastindzināja asinis dzīslās, mātei paslīdēja garām neievērots. Pamatīgi, ar sievietēm piemītošo saprecināšanas kāri, viņa turpināja pārcilāt citu jaunavu labās īpašības. Odams nepacietībā dīdījās. Un tad viņu ķēra trieciens, kura nepielūdzamību tobrīd nemaz nevarēja aptvert visā pilnībā: viņa laulības ar Lilitu nav iespējamas! Viņi piederēja pie viena radnieciska nozarojuma.
Viņš vēl kādu laiku klausījās mātes valodās, tad piecēlās un aizgāja, kā nastu aiz- nesdams uz muguras viņas caururbjošo skatienu.
Atteikties no sievietes, kad sapņos viņš bija nodzīvojis kopā ar viņu veselus laimes gadus? Kad ikviens sapnis beidzās ar viņu laimīgās savienošanās mirkli — vai tas kādreiz bija izdevies vīrietim pirms vai pēc Odama?!
Vairākas dienas viņš staigāja, drūmi klusēdams. Tāds stāvoklis iestājas pirms aktīvas rīcības vai arī galīgi nokauj gribas spēku. No Odama miermīlīgā rakstura, kam nepiemita dumpības tieksmes, drīzāk varēja sagaidīt pēdējo, un droši vien galu galā tā arī būtu noticis, ja nebūtu pašas Lilitas.
Viņu bija pārņēmušas nākotnes alkas. Viņa tiecās pēc Odama, it kā viņš būtu magnēts: viņa pieskāriens kvēloja atmiņā kā lapsenes dzēlums. Visas bailes un atbrīvošanās no tām, kas viņu bija tā satricinājušas, pārkāpjot aizliegumu, lika tieši Odama klātbūtni saistīt ar iekšējo spēku pārpilnību. Lilitai likās, ka, piederēdama Odamam, viņa beidzot iegūtu mieru.
Lilita bija pārvērtusies ne tikai iekšēji, bet arī ārēji, un visi to bija ievērojuši. Melnie mati, kurus viņa vairs neiezieda ar māliem un taukiem, tagad plivinājās kā putna spārni, un, kad viņa gāja garām, visi raudzījās viņā ar mulsu satraukumu, it kā viņa tiešām nupat nupat varētu pacelties gaisā un aizlidot.
Lilitas, šīs pusaudzes skaistums valdzināja daudzus. Vīrieši noraudzījās viņai pakaļ, viņa tos saviļņoja sapņos. Cilts vecākie jau zīmīgi saskatījās aiz viņas muguras. Beidzot viņi nolēma, ka Lilitas uzņemšana pieaugušo kārtā notiks trešajā dienā pēc iznākšanas no meža.
Lilita ar strauji pukstošu sirdi sēdēja būdas tumsā, cenzdamās pa spraugu saskatīt, kam uzsmaida laime. Taču sievietes bija viņu ielenkušas pārāk ciešā lokā. Dažreiz viņas tikai izkliedza uzbrucēju vārdus.
Starp sāncenšiem sevišķi izcēlās Tas, kas pirmais izgāja no meža — viņš nebija kļūdījies, tagad viņu tā sauca. Ak, kā viņš bija pārvērties kopš tā laika! Viņa skatiens bija auksts kā saules nesasildīts melns akmens. Viņš bija krietni vecāks un spēcīgāks par Odamu — neatlaidība, ar kuru viņš tiecās uz būdu, Odamam lika sakoncentrēt visu savu izveicību.
Sievietes, kas sākumā bija tikai smēju- šās, atgrūžot daudzos tīkotājus, tagad neviļus pakļāvās šo divu azartam: stiprās rokas sita atvēzeniski, aizvien biežāk pazibēja jauni zilumi, parādījās pirmās asins lāses…