Nemaz lāgā nepaskatījušies apkārt, tikai uzmeklējuši kaut ko līdzīgu pajumtei, Odams un Lilita atviegloti nopūtās: tagad bija miteklis, kur slēpties no plēsoņām un glābties no lietus. Viņi bija izbadējušies, taču nogurums ņēma virsroku: iegājuši alā, kas bija sausa un neoda pēc zvēra, viņi tūlīt aizmiga, kā bērni sabāzuši galvas kopā.
Pār viņiem plandījās dienas zilgme; zālē strinkšķināja un čirkstināja neskaitāmi kukaiņi, neiebaidītas ķirzaciņas sildījās saulē, putni un zālēdāji turpināja savu parasto dienas dzīvi, bet Lilita un Odams pievakarē uzcēlās tikai tādēļ, lai aizžogotu alas ieeju.
Viņi padzērās no tuvīnās upes, uzmeklējuši to pēc valgā gaisa un piekrastes leknās zāles. Tad viņi steidzīgi atgriezās slēptuvē — tuvojās mijkrēslis, visbīstamākais laiks, kad bez ieroča un uguns baismi spert kaut soli!
Viņi pacietīgi panesa izsalkumu, kaut gan
vairak nekā veselu dienu nebija ēduši ne kumosa. Abi atkal klusēdami apgūlās uz svaigas zāles klēpja, pirkstiem kautri skardami viens otru. Īsā laika sprīdī bija tik daudz atgadījies, ka viņi nemaz nezināja, kā un par ko tagad runāt. Viņu sapņi bija trūcīgi, bet, kad viņi saķērās rokās vai skāra viens otru ar pleciem un ceļgaliem, siltā āda it kā pārraidīja arī viņu iekšējos strāvojumus — tas bija draudzības signāls, kas papildināja nabadzīgo vārdu krājumu.
Virs aizžogojuma iedegās lielo zvaigžņu siltais mirdzums. Visu apkārtni atkal piepildīja rūcieni un šņākoņa, vajāšanas trokšņi. Tā bija parastā meža traģēdiju nakts — baiļu, nevis mīlas laiks. Odams un Lilita pamira aiz sava nožēlojamā aizžogojuma. Tā viņi pavadīja vairākas bezmiega stundas, tramīgi ieklausīdamies, kad tuvojās čaboņa. Tikai pirms ausmas, kad nojauta apgalvoja, ka briesmas pagājušas, viņi tūlīt aizmiga un nogulēja gandrīz līdz saullēktam.
Rīts nāca ar savām rūpēm: vajadzēja padomāt par ieročiem un ēdienu, jo bēgšana bija beigusies. Seit viņi bija pilnīgi vieni, bez jebkādas palīdzības un atbalsta, kā pirmie cilvēki zemes virsū.
Tie bija Zemes bērnības gadi. Visas trīs tās sejas vēl bija gludas: arkls nebija izvagojis augsni, veidojot pirmās grumbas,
kuģa ķīlis nebija šķēlis ūdens bezrūpību un lidmašīnas skrūve nebija uzšķērdusi gaisu. Tomēr arī toreiz meklējumu prieks bija viens no cilvēka dzīvinošākajiem spēkiem. Tas izraisīja esamības pilnvērtības sajūtu. Pirmais solis iedvesmoja nākamo.
Cilvēks ir bezbailīga un izturīga būtne. Cīņa par dzīvību, kas mutuļoja ap viņu, bija viņa dzimtā stihija. Tuvība vienkāršiem likumiem, kad nogalina barības dēļ, nevis aiz naida, veidoja viņa prātu atjautīgu, bet ne viltīgu. Zvēru neuzskatīja par ienaidnieku, drīzāk tas bija līdzbiedrs, kas grūtos laikos var paglābt no bada; kad vēderi bija pilni, viņi gāja katrs savu ceļu, neaiztikdami viens otru. Pirmie totēmi droši vien radās kā pateicības zīme, nevis tādēļ, ka cilvēks vēlējās pielabināties briesmīgajiem dabas spēkiem. Toreiz cilvēki jau labi pazina apkārtējo pasauli. Pēc dzīvnieku pēdām viņi atrada ūdeni, līdzīgi putniem viņi ierīkojās uz naktsguļu kokos. Starp saprātīgo un nesaprātīgo būtņu pasauli vēl nebija pārāk krasas atšķirības.
Jau toreiz cilvēki veidoja sabiedrību, kura mūsu priekšstatā šķiet bijusi primitīva un aizzibējusi tik ātri kā dzirkstele pelēkā rītausmas miglā, taču īstenībā tā aptvēra visgarāko vēstures laikmetu. Tikko piedzimusī cilvēce savu pirmo soli taču spēra tieši uz komunismu; toreiz tika likti pamati visiem nākotnes institūtiem, attīstījās runa un domāšana, iezīmējās kultūras, tehnikas, medi- cīnās un mākslas pirmsākumi. Tas viss nāca par labu cilvēcei kā tādai. Nav svarīgi, ka skaitliski tā vēl bija tik neliela.
No rīta sākās negaiss. Duļķaini strauti, rībinādami akmeņus, traucās šurp no tuvīnajiem kalniem. Viss dzīvais paslēpās, pār zemi klājās ūdeņainas debesis, mazas lietus lāses krita bieži un ātri un to šalkoņa atgādināja sienāžu sisināšanu. Tad mākonis aizpeldēja, sāka skaidroties. Tumsa un skumjas, kas bija pārņēmušas visu dabu, šķiet, aizplūda pa spraugu debess velvē: tajā parādījās aizvien vairāk un vairāk baltu un gaišzilu plankumu. Beidzot slīps nomazgātās saules stars aizslīdēja pār nosūnojušajiem akmeņiem, tie sāka kūpēt, visapkārt spīguļoja sīkas lāmas. Koki kā zvēri nopurināja ūdeni.
Lilita un Odams stāvēja pie alas izejas: jaunā pasaule bija posusies viņus sagaidīt! Viņi bija laimīgi.
Piepeši abi ieklausījās: atskanēja viegla švīkoņa. Zem koka ganījās neliels mežāžu bars, kas rakņājās nesenās vētras notrauktajos zaros. Tēviņa blāvais smilšbrūnais kažoks gandrīz saplūda ar pelēcīgo stumbru. Šķiet, mežāzis nejuta, cik smagi ir varenie, platie ragi, kas kā divi pusmēneši liecās gar skaustu, — tā galva tramīgi grozījās pa vējam, tvarstot naidīgas smakas. Mātītes un kazlēni ganījās mierīgi.
Odams sažņaudza rokā zarainu milnu — cita ieroča viņam pagaidām nebija — un ar kareivīgu kliedzienu izlēca no slēptuves.
— Uhr! Uhr!
Mežāži metas sāņus, akmeņi noderēja viņiem par patvērumu. Sākās nevienlīdzīgas skriešanās sacensības: cilvēks nepazina apkaimi, tāpēc dzīvnieki attālinājās.
Odams tos vajāja pacietīgi, kā visi tabundas cilts mednieki, līdz krauklis, viedīgais putns, kas bija līdzīgs nodegulim, ar zilgu baltumu ap lepno tumšbrūno aci, staipīdams smailo spārnu, pusbalsī aprauti noķērcās virs viņa galvas, kā trallinādams kraukļu valodā: medību laiks beidzies. Sākās dienvidus karstums.
Dodamies atpakaļceļā lejup pa nogāzi, neveiksmes saērcinātais Odams piepeši sastinga: trīs soļu attālumā no viņa, durstīgā, biezā zālē, atspiedis purnu pret akmeni un paslējis gaisā vienu līku, ilknim līdzīgu ragu, gulēja tveices nogurdināts mežāzis — vientuļnieks.
Odama muskuļu spēle atgādināja vijīgu čūsku kamolu. Viņš stiepa pirmo medījumu, ko bija pievārējis bez ciltsbrāļu palīdzības. To viņš nesa Lilitai.
Bet, kad viņa palēkdamās atskrēja pretī un viņas skaļie, atklātie smiekli, kuri Odamam patika kopš bērnības, gaisā trīsuļoja, kad viņa ar galvu iebadīja viņam plecā, it kā aicinādama padraiskuļoties un kopā pa- līksmot par laimīgo guvumu, — viņš sa- bozās un atkāpās. Tas, kas derēja mīlas rotaļām, tie glāsti un vaļības, ko viņi atļāvās tumsā, nebūt nepiedienēja nopietnajam barības sagādes darbam.
Raudzīdamies viņai garām, viņš piegāja pie ugunskura vietas; uguns — tas ir sieviešu darbs. Odams sāka dīrāt āzi, it kā būtu viens pats. Kopš bērnības viņš bija redzējis tā darām visus medniekus, lai kādas uzslavas un cildinājumi skanētu visapkārt. Lilita stāvēja neizpratnē. Tas, ka Odams pirmo reizi atstūma viņu, vēl nelikās aizvainojoši. Viņa vilcinājās tikai mirkli, iekāms ķērās pie sievietes mūžsenajiem pienākumiem. Taču kāda daļiņa prieka bija izgaisusi no viņas sirds.
Todien viņi bija paēduši tā, kā vēl nekad. Viņiem piederēja viss dzīvnieks — šeit nebija sirmgalvju un bērnu, kuriem ciltī atdeva labākos gabalus.
Viņi paši baudīja aknas un nieru maigos taukus, izsūca smadzenes no kauliem, grauza skrimšļus. Viņi apreiba no ēdiena un, dodamies. aiz savas alas nožogojuma, atstāja ārpusē kvēlojošas ogles, kas vēl ilgi baidīja cilvēka pēdu un zemē notecējušo asiņu smakas pievilinātos nakts plēsoņas.