Tumsā pie Lilitas atgriezās agrākais Odams: gana remdinājuši savu izsalkumu ar gaļu, viņi nespēja remdināt izsalkumu viens pēc otra tuvuma. Odams atcerējās medības, tās valdīja viņa apziņā, un viņš jutās lepns. Lilita teica priekšā vārdus, kad viņam lo pietrūka. Viņa uzminēja pat to, ko viņš nevarēja atcerēties, it kā pati būtu uzglūnējusi zvēram, metusi milnu un dzirdējusi dzīvnieka pirmsnāves krācienu, kurā skanēja izbrīns un sāpes.
Viņi aizmiga svētlaimē. Sapņu valstība maz atšķīrās no viņu nomoda pasaules. Viņi tāpat medīja, gatavoja ēdienu, meklēja naktsguļas vietu. Nekas neizprotams nenotika nedz īstenībā, nedz sapņos.
Viņi bija nonākuši zālainajās priekškalnēs ar koku puduriem un tuvīno upi visraženākajā laikā: brieda augļi, krūmāji bija ogu pilni, dzīvnieki vadāja paaugušos mazuļus uz dzeršanas vietu. Tiesa, vairs nebija saldo pavasara stiebru, toties brieda miltainas saknes, bet zem kokiem bija saglabājies daudz pērno riekstu un zīļu. Vasara solījās būt laimīga un ar barību bagāta.
Pirmā Lilitas pirkstu kustība šķita gandrīz neapzināta: zilgie māli mīksti stiepās un noapaļojās — kā mākonis, kura apveidus maina vējš. Lilita atmeta galvu. Viņas skatiens lēnām slīga lejup gar kalna korēm — māls viņas pirkstos kļuva par kalnu smaili. Taču tūlīt tā pārvērtās par koka stumbru. Tad radās mežāzis ar atpakaļ atliektiem ragiem. Viņas skatiens vairs neklīda apkārt, tas koncentrējās pie smagnējā rumpja, saliektajām pakaļkājām. Tas bija dzīvā veidols, bet tik nejēdzīgs! Viņai gribējās to tūlīt izpostīt.
Taču dzīvnieks jau kustējās, ošņāja gaisu, draudēja. .Sāni lāsmoja krāsu un muskuļu rotaļā… Piepeši viss sastinga: zvērs saspringa, bet nepazuda, tas skrēja — un tomēr bija nekustīgs!
Odams viņai pār plecu vērās uz valgo, plakano pinkuli, uz aso akmeni viņas notrieptajās rokās. Līnija iezīmējās māla pikā, un Odams izbrīnījies ieraudzīja galvas, muguras, uz priekšu vērsto nagu kontūras; viņš taču pazina šo kvarca šķembu, ko, taisot uzgaļus, bija aizmetis kā nevajadzīgu. Bet tagad atklājās, ka akmenim piemīt dīvainas spējas: tas bija notvēris vēl vienu zvēru!
Māls izžuva, zīmējums sacietēja. Odams sabozās un novērsās. Lilita nolieca galvu, viņas melno matu spārns, krizdams lejup, piesedza seju. Odams lēnām devās prom; veltīgā, sievietei nevajadzīgā nodarbošanās — skrāpēt mālu ar akmeni — nez kāpēc viņu aizskāra un apvainoja.
Lilita neskatījās viņam pakaļ. Viņas lūpas bija puspavērtas, nāsis trīcēja, viņa turpināja ieelpot valgā māla smaržu. Viņa neiedrošinājās aizskart skrejošo līniju — zvērs bija dzīvs. Viņa baidījās to iztraucēt. Beidzot viņa atmeta galvu, lai dziļāk ievilktu elpu, un ieraudzīja aizlidojoša putna trauksmaino siluetu — līniju, ko veidoja izstieptā galva, asais knābis un smailā aste.
Acumirklī kā dzirkstele viņā uzliesmoja visvarenības sajūta. Viņa izdzēsa skrejošā zvēra attēlu, nolīdzināja virsmu un ar to pašu akmeni, pati nezinādama kā, ar dažām līnijām atveidoja aizlidojušā putna veidolu. To nevarēja nepazīt: knābis, spārni, aste… Lilita iesmējās. Odams, iedams prom, dzirdēja viņas smieklus, bet neatskatījās.
No mīkstās māla pikas, kura atkal bija zaudējusi formu, Lilita izveidoja cilvēka figūriņu. Iegrimusi domās, viņa sāka iezīmēt seju, rokas… Gara acu priekšā stāvēja māte, kas tik tikko bija nodzīvojusi līdz divdesmit četru gadu vecumam. Visi tabundas cilvēki mira agri; viņi piedzima izturīgi, bet, ja kādreiz saslima, tad radinieki veltīgi lēja va}ējā brūcē verdošu ūdeni, caurām dienām lika slimajam elpot ugunskura dūmus, dzirdīja ar skudrskābes uzlējumu …
Lilitas māte bija aizgājusi uz pasaules otru pusi rītausmā, kad pie debesīm vairs tikko vīdēja pēdējā zvaigzne, kas tādēļ bija nosaukta par Dienas sirdi. Mirušās ķermeni piesēja pie baļķa, kuru palaida meža upes straumē. Sievietes to pavadīja, raudādamas un izkliegdamas bēru dziesmas vārdus.
Ar nāvi reizē Mēdz atnākt vēji Un mūsu pēdas No pasaules dzēst, —
dziedāja sievietes.
Ja šādas pārmaiņas nebūtu, Liktos, ka vēl aizvien Esam mēs dzīvi.
Tādēļ arī atnāk vēji
Mūsu pēdas no pasaules dzēst.
Mātes šaurā seja, uz priekšu izvirzītais zods un pilnīgās lūpas — tās pašas uz priekšu pastieptās lūpas, kādas bija viņas meitas sejā, atgādināja iekostu augli! — šī sen mirusī mātes seja un viņas mati, kas galvvidū sadalījās divos viļņos, nekad neizzuda no Lilitas atmiņas. Iekritušie vaigi, augstie vaigu kauli, uz priekšu vērstais skatiens — dīvaini, cik daudz un cik maz no visa tā bija saņēmusi meita!
Vakaros, atcerēdamās māti, Lilita raudzījās zvaigznēs. Viņa nekādi nevarēja aprast ar to pārpilnību, jo bija izaugusi mežā, un pacietīgi, klusi vēroja to ritumu tā, kā iegremdē skatienu ūdens strūklās.
Odamu debesis atstāja vienaldzīgu. Pirmās zvaigznes iedegšanās bija tikai zīme, ka drīz nakts zvēri izies medībās, bet cilvēkam diena ir beigusies. Snaudiens lipināja ciet viņa plakstus, viņš iegrozījās ērtāk un aizmiga.
Lilita ieklausījās mīkstajos zvēru soļos, augļa Jcritienā, pūču kliedzienos.
— Uā, — viņa klusi sauca.
Viņas jaunais vīrs nekustējās. No daudzajām zvaigznēm viena, kas ar katru vakaru kļuva lielāka un. lielāka, it kā tajā kāds piemestu žagarus, raudzījās viņam sejā. Taču jauneklis nepievērsa tai uzmanību.
Viss bija neskaidrs. Iekšā dega kādas neizprotamas slāpes — tik nenosakāma un dīvaina sajūta, ka galu galā tā nogurdināja Lilitu, un viņa arī aizmiga.
— Kādi sapņi aizķērušies tavās skropstās? — no rīta Odams smiedamies vaicāja.
Lilita zināja, ka vīrs viņai netic un tikai zobojas, taču nevarēja atturēties: viņā dega vēlēšanās neskaidros sapņus ietērpt vārdos.
— Viena no zvaigznēm, vislielākā, kāda vien ir debesīs, vakar raudzījās tev sejā, — viņa iesāka un tūlīt pamanīja, ka pār Odama lūpām pārslīd nepatika: viņam netikās, ka Lilita iepin viņu savos izdomājumos. — Tu gulēji, bet man sagribējās uzkāpt augstāk. Debesis taču ir cietas kā akmens, ja jau tajās deg tik daudz ugunskuru! Tad zvaigzne nolaida lejup savu staru, un es pie tā pieķēros kā pie virves…
Odams neviļus uzmeta bažīgu skatienu viņas tievajai rokai, it kā uz tās vēl arvien glabātos sudrabotā zvaigznes asmeņa pēdas, taču tūlīt saskaitās uz sevi un uz Lilitu. Viņš šķiroja visas lietas un parādības divās grupās: tādās, kuras pazina — un pazina ļoti labi: vai tās ir ēdamas, naidīgas, bīstamas, derīgas, — un tādās, kuras nepazina, kuras nebija vajadzīgas un neapdraudēja viņu. Par tām viņš gluži vienkārši nekad nedomāja. Nē, viņš netaisījās klausīties Lilitas pasaciņas, baidīdamies viņai iekšēji piekāpties kaut mazākajā sīkumā, jo juta, ka tad pašam vairs nebūtu pamata — viņu aizrautu savādaku domu un priekšstatu plūsma, taču viņš nevarēja tos paredzēt un nesaprata un tāpēc instinktīvi vairījās no tiem.
No rīta viņš devās meklēt akmeni cirvim un bultu uzgaļiem. Bija vajadzīgs neskarts, saulē neapžuvis akmens. Odams zināja, ka tādus akmeņus rok ārā no zemes, bet varbūt varēja arī atšķelt gabalu no iežu slāņa un salasīt asās šķēpeles.
Lilita visu dienu palika pie alas. Viņa bija iztaisījusi iedobumu pavardam un velvi pār to noziedusi ar māliem. Tad viņa bija pirmoreiz pamanījusi, ka māla pikai var piešķirt dažādu formu. Tas bija viņas pašas atklājums: tabundas cilts ļaudis netaisīja podus, par traukiem izmantoja vēršu pūšļus, čaumalas, izdobtus koka gabalus, ādas maisus, smalka pinuma grozus. Pamazām Lilitai sakrājās pilns mājas iedzīves komplekts. Odams viņai uzdāvināja no platas slānekļa plāksnītes taisītu nazi, kurā, lai to varētu piekārt pie jostas, bija izurbts caurums.