Alas tuvumā viņa izlika cilpas sīkiem dzīvnieciņiem, lasīja zīles, kuras pēc tam sagrūda ar akmens stampu. Lai varētu izcept plāceņus, izraka apaļu bedri, tās dibenā nokaitēja akmeņus un pārklāja tos ar biezu lapu kārtu. Sagatavoto mīklu atkal apbēra ar lapām un zemes kārtu, bet virsū sakūra uguni. No rīta bija gatava labi izcepusies svaiga maize, dažreiz ar ogu, zivju vai zemes tārpu pildījumu. Viņi to apēda visu, neatstājot ne gabaliņa.
Pirmoreiz Odamam un Lilitai nebija nekādu pienākumu pret citiem. Piepeši viņi bija kļuvuši brīvi, pilnīgi brīvi no visa, it kā atrastos tuksnesī.
Odamā tas izraisīja raizes. Instinktīvi viņš vēl arvien raudzījās apkārt: ja tuvumā nav cilvēku, tad varbūt atradīsies vismaz totēms — ērmīgs akmens, koks, nepazīstams zvērs, kam dvēsele varētu pieķerties? Lilita aika, kaut pār viņiem tagad iedegtos jauna saule, cita, nevis tā, kas apspīd tabundas ļaudis! Karstāka vai blāvāka? Kā nu viņi to būs pelnījuši.
Odamam nevarēja daudz pārmest viņa pieķeršanos ierastajam. Viņš turējās pie tā, kas bija labi zināms. Viņam vēl nebija salīdzināšanai nepieciešamo piemēru, nebija nekādas iepriekšējos gadsimtos uzkrātas pieredzes, pēc kuras vadīties. Viņš turējās pie savu līdzšinējo zināšanu drumslām tikpat dabiski, cik dabiski Lilita soļoja pāri vecajam.
Kad Odams nāca mājās, viņa pa galvu pa kaklu skrēja pēc svaiga ūdens uz silto, paseklo upi. Piepeši meitene sāka vērot zilganu zivju baru, iekāpa ūdenī, gāja tām pakaļ, līdz vilnis skāra lūpas vai Odams, veltīgi izgaidījies viņu pie alas, sāka saukt un meklēt.
Lilita samulsusi izkāpa krastā, ūdens tecēja no matiem, rokas bija tukšas. Viņa taču nebija ķērusi zivis, viņa tikai bija skatījusies uz tām.
Kā lieli un mazi viļņi izdzisdami aizvēlās ziemas un vasaras mēneši. Protams, Odamam un Lilitai bija laika izjūta, bet tā precīza skaitīšana sākās daudz vēlāk, tas jau bija domas iekarojums. Bet doma virzās pakāpeniski, soli pa solirn kā cilvēks.
Kaut gan tabundas cilts valoda bija nabadzīga, cilvēki jau bija devuši vārdus daudzām lietām un parādībām savā apkārtnē: debesis sauca par debesīm, ūdeni — par ūdeni. Tomēr bija lietas, ko no pasaules daudzveidības vēl atsevišķi neizdalīja. Daudzi plēsoņas krēslas stundā pamodās mežā un rēkdami izgāja meklēt laupījumu. Ja tie neapdraudēja cilvēku, kas tad par tiem domāja? Ēdamās saknes, kas Lilitai paretam gadījās, viņa nesauca nekā, prātā palika tikai tas, ar ko nācās saskarties bieži: skābenes, saldās saknes, rūgtās lapas.
Tas bija rosīgs jaunvārdu darināšanas laiks. Gandrīz katru dienu atgadījās kas jauns. Lilita un Odams sekoja savu bērnišķīgo asociāciju gaitai. Daži vārdi aizķērās atmiņā, bet biežāk gan uzliesmoja un izdzisa kā dzirksteles. Jau pēc dažām dienām atklājās, ka pazīstamajai lietai ir vēl kāda cita, līdz šim nezināma īpašība, un atkal radās jauna iesauka. Tā, piemēram, debesis varēja būt gaišas, lietus laikā — ūdeņainas, briesmīgas — kad grandīja pērkons. Mums arī tās šķiet dažādas, taču aizvien ir un paliek «debesis». Bet Lilitas laikabiedriem likās, ka pastāv atsevišķas, bieži vien cita citai naidīgas stihijas: briesmīgās debesis kā neaptverama rīkle aprija gaišās, taču nespēja pretoties ūdeņainajām un, lietus gāzes noskalotas, atdeva atpakaļ cilvēkiem skaidrās un zilās.
Lilita un Odams lietoja daudz darbības vārdu, kas bija saistīti ar ikdienas vajadzībām. Taču nebija tādu vārdu, kas apzīmētu vienkārši «ēst», «dzert», «slēpties», «saost». Katru reizi tas bija konkrēts darbības vārds: «dzert aukstā avota ūdeni», «slēpties no pinkainā zvēra», «saost kaut ko, stāvot aiz vientuļi augošā koka».
Lilita un Odams dzīvoja drīzāk smaržu nekā krāsu un skaņu pasaulē. Viņi bija ne tikai ļoti jutīgi pret smaržām, bet arī dedzīgi tām pieķērās: Lilita ierīvēja miesu ar meža dillēm, lasīja vērmeles, kaltēja bal- zamaugu saknes.
Tabundas cilts valodā nebija vārda «mīlēt». Tieksmi pēc pretējā dzimuma izteica ar īpašiem vārdiem, kuriem līdzīgus nav saglabājusi neviena mūsdienu valoda. Nāves apzīmēšanai biežāk lietoja alegorisku tēlu: «aiziet uz pasaules otru pusi», «aiziet ar ūdeni». Nāve it kā bija rada miegam un sapņiem. Sapņi taču mazliet pavēra noslēpumu sagšu. Tie ir kā vēstis no kalnu viņas puses; cilvēku apziņā vienmēr ir pastāvējis priekš
stats par daiļo, kas atrodas kaut kur loti tālu…
Taču velti būtu meklēt tabundas cilts valodā morāles jēdzienus. Labo un ļauno noteica spēks. Skumjas, žēlums, atmiņas — protams, tas viss eksistēja, tikai cilvēki vēl neprata to saukt vārdā.
Odams posās medībās. Vairākas dienas viņus bija vajājušas neveiksmes: slazdi palika tukši, Lilitas savāktie krājumi bija izsīkuši, un bez tam tuvumā bija parādījušās liela plēsoņas pēdas, — vai tikai tas nebija aizbaidījis visu medījumu? Odams pirms rītausmas paslēpās netālu no taciņas, kas veda uz dzeramo vietu, un tiešām, ar pirmajiem saulstariem violeto akmeņu kaudzi aplieca tīģera rūsganā mugura. Viņš nāca viegli, klusi, ošņādams zemi, un beidzot, pārliecinājies, ka briesmas nedraud, noslīga pie akmeņainās upes gultnes, ko bija atkailinājis sausums. Priekšķepas tam bija platas, spēcīgas, rūsganzeltainas, pakaļējās tievākas, ar šaurām šķērssvītrām. Pielacies ūdeni, plēsoņa nožāvājās un noskrapstināja nagus gar akmeņiem. Viņš laiski uzslējās un devās prom gar upi. Vairākas dienas Odams un Lilita baidījās atstāt alu, bet tīģera pēdas apkārtnē vairs nemanīja.
Tagad Odams steidzīgi papildināja bruņojumu. No krama gabala ar akmens āmurīša palīdzību viņš atšķēla šauras, asas šķēpeles. Viņš iemācījās to izdarīt ar vienu sitienu; blakus jau gulēja vesela kaudze pusgatavu plāksnīšu, no kurām varēja izgatavot nažus, duramos, žebērkļus un uzgaļus. Lilita savukārt metamā šķēpa virsmā ieskrāpēja mirstoša vērša attēlu, kas bija laimīgu medību simbols. Ornaments, kas mums liktos tikai slīpu svītriņu sakopojums, īstenībā simbolizēja mednieka spēku un veiksmi: viņa garajiem un īsajiem šķēpiem vajadzēja lidot tik bieži kā lietus lāsēm! Kur gan zvērs lai glābtos no tiem? Izbadojusies Lilita ielika savā mākslā visu savu neatlaidību un vislabākos novēlējumus Odaņiam.
Taču drīz vien viņai piemirsās darba praktiskā nozīme. Viņas zvērs bija varens! Tas gāja pa līdzenumu, mazliet noliecis ragaino galvu. Vēja nestas, tam pretī plūda dažādas smaržas — pat Lilitas nāsis pēkšņi iedrebējās. Asais akmens grieznis neviļus noslīga klēpī. Meitene pārlaida apkārtnei aizmiglotu skatienu. Tuvumā šūpojās zieds. Tā lielajā kausā lodāja bites, zieda iekšpuse sanēja — Lilita aizrautīgi klausījās, atglaudusi matus no ausīm. Viņa nemanīja, kā aizrit laiks — saulains, vasarīgs …
Lilita ticēja savam zvēram — mazajam, ar okeru krāsotajam vērsim. To vajadzēja tēlot mirstošu, bet tas gāja un gāja pa līdzenumu, nejauzdams briesmas — piepeši Lilita sāka veidot ap to lauztas svītriņas: tur šalca zāles stiebri. Tie smaržoja pēc medus un sātības, tie dāvāja dzīvību rudspalvaina- jam …
Lilita nodrebēja — viņu uzrunāja Odams, kaut ari nelabprāt: viņam vispār nevajadzēja sarunāties ar sievieti pirms medībām. Nē, viņa nebija kļuvusi par čaklu sievu, šī Lilita, kuru viņš tā bija kārojis! Viņa nesniedza klusēdama metamo šķēpu, bet sēdēja un sapņoja, stingi vērdamās savā priekšā. Odamu aizvien vairāk kaitināja šis dīkais miers un it īpaši tas, ka viņš bija spiests izmantot Lilitas palīdzību: viņš jau neprata ar kramu ieskrāpēt ierocī pat neko līdzīgu visvārgākajam dzīvniekam!