Neskatīdamies viņš paņēma no Lilitas īso šķēpu un iebāza to makstī pie pārējiem. Lilita zināja, ka šis apvārdotais šķēps lidos izšķirošajā brīdī, un jutās vainīga, paredzēdama neveiksmi: viņa taču uzzīmēja izglābušos, nevis pieveiktu zvēru! Tātad tā arī notiks.
Viņa ar ilgu skatienu pavadīja Odamu, klusībā lēnprātīgi solīdamās, ka tūlīt dosies patālāk kalnos, lai savāktu kalnu bišu medu, vairākās vietās izliktu lamatas grauzējiem vai uzmeklētu ligzdu ar maziem putnēniem.
Mežs, kas auga pie alas, stiepās pāri pauguram. Lilita aizkavējās pie gravas sākuma: šeit to vēl varēja apiet. Mālainā krauja sākās kā nevainīga bedrīte, koku saknes bija pārmetušas tiltu pār to. Bet līkumā tieši no zemes sūcās ārā gaiša tērcīte. Lilita noliecās un padzērās. Ūdens bija šķērms un koda mēlē. Sīciņš kritums pazuda zem saknēm un tikai desmit soļus zemāk atkal parādījās kā strauts. Tas nešņāca un neburbuļoja — tas vēl bija tik mazs!
Lilita aizmirsa, pēc kā bija gājusi. Bads vairs nemocīja. Viņu kremta ziņkāre. Kāpdama lejup, Lilita atkal padzērās. Grava padziļinājās, viņai vajadzēja turēties pie zariem un zāles ceriem. Ūdens straume pieņēmās spēkā, tajā jau varēja samērcēt pēdas, vēl tālāk ūdens sniedzās līdz potītēm. Lilita gāja un gāja kā apburta. Viņu satrieca pēkšņa nojauta — tā taču bija upe, tā upe, kas plūst pa līdzenumu! Bet šeit bija tās izteka. Viņa, Lilita, Nakts meita, redzēja upes dzimšanu!
Mulsinošas domas pārņēma viņu. Ja upei ir sākums, tad taču tā kaut kur arī beidzas — kā mežs? Bet kur beidzas baltais kalns, kas iesniedzas debesīs?… Ar to domas pavediens aprāvās. Viņa jutās nogurusi. Viņai atkal gribējās ēst.
Lilita kāpa aizvien augstāk, garām lipīgiem, smaržīgiem kokiem, kas bija tērpti adatās kā eži. Zem kājām ložņāja pelēcīgi dzeltenas ķirzakas ar brūnu, rakstainu muguru. Viņai izdevās vienu nosist un izcept uz sausiem rododendroniem. Visapkārt līgoja tūtenes, kas izskatījās pēc milzīgiem mēļiem zvaniņiem. Ziemeļu nogāzē šur tur bija manāmas arī violetas kumelītes.
Gaiss kļuva sausāks un vēsāks, bet zem kokiem bija saglabājušās siltas vietiņas. Lilita laiku pa laikam apstājās zem tiem, lai sasildītos. Tālumā viņa ieraudzīja nelīdzenu baltu plankumu. Kā vienmēr, kad nācās sastapties ar kaut ko negaidītu, viņa mazliet vilcinājās, taču neatkāpās. Plankums nekustējās, diez vai tā bija dzīva būtne? Tās krāsā viedās kas nomierinošs.
Lilita piegāja tuvāk, pietupās un pieskārās baltajam. Pirksts juta aukstumu. Viņa uzkāpa ar kāju: plankums ielūza kā čaumala. Lūzuma vietā bija saskatāmi sastingušas zāles stiebri. Viņa sarausa pilnu sauju šīs trauslās čaumalas, bet ar izbrīnu manīja, ka tā ir mīksta, viegla un pie tam izzūd acu priekšā — Lilitas rokas kļuva mitras, bet tajās vairs nekā nebija.
Taču zemē čaumala bija palikusi. Lilita atkāpās, apgāja apkārt drupanajam, baltajam plankumam un vēl ilgi raudzījās atpakaļ uz to. Pa ceļam viņa sastapa aizvien vairāk šādu plankumu. Tie gulēja saulē tik bezrūpīgi un mirdzoši. Kājas grima tajos aizvien dziļāk. Lilitas prātā pavīdēja neskaidra nojausma, ka arī augstais kalns, kas izskatās kā nekustīgs mākonis virs ielejas, sastāv no tādas cietas, pūkainas vielas. Taču viņai bija nosalušas kāju pēdas un pietika saprāta nekāpt augstāk.
Tā patiesi bija brīnumaina diena: ik brīdi viņa atklāja kaut ko jaunu un laimīgi izvairījās no briesmām.
Tā pļaviņā viņa piepeši ieraudzīja dzel- tenmelnu žņaudzējčūsku, kas bija devusies medībās. Tabundas cilts ļaudis augstu vērtēja čūskas ādu: tā derēja mednieku bultu makstīm, un greznoties kārās sievietes iešuva šauras čūskādas strēmeles svētku tērpos.
Tikšanās ar milzu čūsku varēja nest nāvi. Lilita paslēpās aiz durstīga kadiķu krūma.
Čūska šaudīja šauro mēlīti, celdama augšup savu mazo, graciozo galviņu, kas ļoti atgādināja ziedu kāta galā. Tās priekšā sēdēja paralizēts zvēriņš. Žņaudzēja līda aizvien tuvāk tam. Abpus čūskas galvai dega sarkanas acis — nezin, ko tās šajā brīdī saskatīja ap sevi, nezin, ko atstāja bez ievērības …
Piepeši notika kas neparedzēts: čūskai uzbruka ienaidnieks — mazs, sīks plēsoņa ar kareivīgi izslietu asti. Rāpulis sāka svaidīties, mēģinādams to nopurināt. Bet aso zobu tvēriens kumbrā neatlaidās.
Lilita nenogaidīja cīņas beigas. Viņa pielīda pie sastingušā trusīša, kas nebija paguvis attapties no pirmsnāves hipnozes, ar akmeni nosita to un, pārmetuši pār muguru kā likumīgi iegūtu medījumu, laidās prom.
Atgriezdamās viņa nomaldījās no ceļa, pa kuru bija nākusi šurp.
Tuvojās dienas beigas, Lilitu pārņēma bažas, un viņa gāja elastīgiem, gandrīz lidojošiem soļiem. Apvidus, šķiet, kļuva zemāks;
no kalna šķautnes rēgojās ārā klinšakmens, spurojās kazeņu krūmi ar briestošām ogām.
Pēkšņi ceļu aizšķērsoja ķepīga dzeltena strūkliņa, kas vijās gar skudru pūžņiem pa sauso zemi. Viņa iemērca tajā nūjas galu un pielika pie mēles. Tas bija kameņu medus, kas plūda pāri dobuma malai. Lilita nometās uz ceļiem un ar muti pieplaka pie nejauši atrastā garduma. Tikai tad, kad izsalkums bija remdēts, viņa uzmeklēja dobumu un ar aso slānekļa nazi izgrieza šūnas — tik daudz, cik līda plecos uzkarināmajā grozā, i
Diena ātri dzisa. Lilita atkal pakāpās augstāk, drošā vietā pie kailiem akmeņiem. Kalnā šalkoja priede, zema kā kuprītis. Tā bija nerimstoša, skumja šalkoņa, Lilita savāca sausas lapas, zarus, sastūma smiltis valnītī un ierīkojās pie koka saknēm uz naktsguļu. Pat beigtā trusīša kažociņš sildīja viņu. Kurt ugunskuru viņa baidījās.
Stundu pēc stundas, te iesnauzdamās, te pamozdamās, viņa gaidīja ausmu. Virs kalniem kā sabužināts ērkulis jau mutuļodami vēlās pelēki mākoņi. Paši kalni vēl nebija redzami, tie nule šķilās ārā no pirmsausmas miglas.
Slāņainie akmeņi un mīkstā zeme zem kājām šķita vienīgā realitāte; mākoņi augstu virs galvas peldēja kā lietus gāze, debess velve kā apreibusi zvēlās sānis. Un tapa izplatījums ūdeņu starpā.
Nāvējošs aukstums spiedās iidz kauliem. Vējš taustīja lūpas. Taču Lilita elpoja viegli un lepni: zem viņas kājām gulēja visa pasaule! Patlaban tā bija maza, ar nelīdzeniem mežu un klajumu plankumiem.
Mozdamies dziedāja putni. Kalna virsotnes divcīņa ar tumsu bija beigusies.
Piepeši caur pelēcīgi pelnainajām debesīm kā ugunīgs zobs izlauzās saule. Tā bija vienkārša un vientuļa, neviena stara ap to, it kā vakardienas ugunskura plēnēs būtu izaugusi mušmire. Lilita pielēca kājās, stiepdama augšup notirpušās rokas.
— Lū! Es tevi redzu, saule!
Seit viņa agrāk nebija bijusi. Meža klajumā zvilnēja šaurs kalnu ezers. Vakarā tas bija dūmakā tīts un saplūda ar krasta neskaidro apveidu. No rīta ūdens bija gluds, zaļganpelēks. Krastmalā mētājās simtiem beigtu tauriņu dažādās krāsās, ezerā ne- plunkšķinājās neviena zivs. Lilita noliecās — viņai šķita, ka ezera dibens ir asiņains. Viņa iekāpa ūdenī, kas nesniedzās augstāk par ceļgaliem, un izvilka piku ar raupjām, cietām, iesarkanām šķautnēm. Tā taču bija sāls!
Atrast kaut ko tik vērtīgu!
Tagad viņa vairs nesteidzās mājup: viņai vispirms vajadzēja nopīt maisu. Kamēr viņa kravāja tajā bagātīgo guvumu, notika kaut kas neparasts.