— Tagad ir skaidrs, ka ar mani sarunājas viņš, — Lindals padevīgi noplātīja rokas. — Visumā te nav nekā sevišķa, vienkārši runājošs delfīns. Es runāju, un viņš atkārto.
— Runājošs delfīns. Runājošs delfīns. Uz kurieni tu peldi, muļķi? — austiņas atbildēja.
… Tā tika nodibināts pirmais, kontakts.
Lindalam samērā viegli izdevās pieradināt delfīnu nākt uz saucienu. «Tagad esmu īsts Robinsons,» viņš nodomāja, «man ir savs papagailis. Vajag tikai iemācīt viņam asarainā balsī sacīt: «Nabaga Persivals Lindals», — un viss būs kārtībā. Bet viņam taču vēl jādod vārds. Diemžēl, esmu piemirsis, kā Robin- sons nosauca savu papagaili…»
Lindals delfīnu nosauca par Kidu. Saņēmis no Lindala rokām treknu merlanu, delfīns tika nokristīts. Viņš pavadīja Lindalu visos jūras braucienos. Un, ja Lindals kāda iemesla dēļ palika uz salas, Kids piepeldēja pie paša krasta un, viļņos šūpodamies, gaidīja.
Brīžiem Lindalam šķita, ka delfīns tiešām saprot cilvēku valodu, nevis mehāniski iegaumē atsevišķas frāzes. Kida atbildes reizēm bija tik trāpīgas, ka Lindalam kļuva mazliet neomulīgi.
Kopš tās dienas, kad delfīns sāka runāt cilvēku valodā, Lindals vairs nepētīja jūras balsis. Tas kļuva vienkārši neiespējami. Traucēja Kids. Viņš nemitīgi pļāpāja. Tiklīdz Lindals noskaņoja savu aparātu uz ultraskaņu diapazonu, pār viņu brāzās vesela vārdu krusa. Tas bija dažādu izsaucienu, jūrniecības terminu un dzejoļu sajaukums. Sākumā Lindals mēģināja delfīnu apmānīt. Viņš aizbrauca uz vēja pusi un klusēdams uzsāka savus pētījumus. Bet kaut kāda nemaldīga nojauta palīdzēja Kidam atrast cilvēku. Lindals to uzzināja ijau iepriekš. Tiklīdz viņš izdzirda austiņās attāluma apslāpēto saucienu: «Persival, Persival!», viņš sapīcis vilka ultrahidrofonu ārā no ūdens.
Bet varbūt, ka viņš arī nebija sapīcis, jo jūras zvēra sirsnīgā laipnība viņam bija patīkama.
Reiz viņi ar Kitlu iestudēja Kasio un Jago dialogu. Grūtākā — Jago loma krita delfīnam. Un reiz delfīns pat izglāba Lindalam dzīvību. Lindals jau sen dzina pēdas lielam astoņkājim, kas. mita dziļā grotē zem paša ziemeļu zemesraga.
Lindalam vienmēr bija paticis labi paēst. Un te, salā, kur rūpes par ēdamo aizņēma krietnu pusi visa laika, viņa tieksme pēc izmeklētiem ēdieniem kļuva pavisam nevaldāma. Netālu no krasta atklājis astoņkāja mājokli, Lindals nolēma to katrā ziņā noķert. Domās viņš jau tīksminājās, kā izvārīs no astoņkāja galvas melno zupu ā la Sparta, bet taustekļus izceps uz lēnas uguns. Viņš pat sagatavoja lielu, plakanu akmeni, uz kā varētu izdauzīt sīksto gaļu.
Lavas mēle kā milzu balkons nokārās taisni virs grotes, bet izkļūt no ūdens krastā te bija pilnīgi neiespējami. Neatlika nekas cits, kā piebraukt no jūras puses. Lindals ilgi airēja, pūlēdamies pārvarēt diezgan spēcīgo straumi, kas lokā tecēja šai vietai garām, līdz beidzot sasniedza ar polipiem un gliemežvākiem aizaugušu tumšu nišu. Apradis ar puskrēslu, viņš stingri noenkuroja laivu un, paņēmis žebērkli, ienira. Šai vietā dziļums nepārsniedza trīsdesmit pēdu, bet no dibena izplūstošo avotu dēļ ūdens bija ļoti auksts, tāpēc nevarēja ilgi palikt zem ūdens.
Grotes krēslā maigi vizēja oranžās ascidi- jas, kā zaļi punktiņi spīguļoja garneļvēži. Pa brūnām ūdenszālēm noaugušo sienu, garās, dzeltenzilās ūsas kustinādams, rāpās langusts. Astoņkāji nekur nemanīja. Acīmredzot saimnieks bija atstājis savu mājokli un devies kādās svarīgās darīšanās. Lindals nodomāja, ka labāk zīle rokā, nekā mednis kokā, noķēra langustu un, pārlaidis skatienu grotei, peldēja uz izeju.
Priekšā viņš ieraudzīja divas pelēkas ēnas. Izpletušas lielās krūšu spuras, tās lēni aizpeldēja garām grotei, gluži kā bumbvedēji pie vakarīgām debesīm.
Lindals juta, ka plaušās gaisa krājums beidzas. Lai atbrīvotos no smakšanas sajūtas, viņš sāka pamazām laist burbuļus pa muti. Tie cēlās augšup, spīguļodami kā niķelētas bumbiņas. Bet tas bija tikai mirkļa atvieglojums. Vajadzēja iznirt. Lindals saprata — tiklīdz viņš uzpeldēs, zilās haizivis uzbruks viņa kājām. Sekundes sastinga un likās kā gadsimti. Pelēkie bumbvedēji, neizrādīdami nekādus agresīvus nodomus, nesteidzīgi riņķoja pie grotes izejas. Lindalam ■ šķita, ka viņam galvā iedegas sarkanīga gaisma. Kļuva melns gar acīm. Krūtis plosīja mokoša slāpšanas sajūta. Lindals vienā rāvienā izelpoja visu gaisu un, neko vairs neapjauzdams, vēderu ierāvis, ar pēdējiem spēkiem sāka drudžaini kustināt rokas. Viņa galva izsprāga no ūdens kā korķis. Neatverot cieši samiegtās acis, Lindals iekampa
plaušās spēcīgo, skurbinošo gaisu. Mazdrusciņ noreiba galva, un visu ķermeni pārņēma tīkams gurdenums. Viņš aizmirsa haizivis un savas neaizsargātās kājas.
Kad Lindals paraudzījās lejup aukstajā, tumšzilajā dziļumā, viņš pārsteigumā iekliedzās. Tieši zem viņa trakā virpulī griezās delfīns, bet drusciņ patālāk izbrīnā bija sastingušas divas samulsušas haizivis. Lindals ātri piepeldēja pie laivas, pieķērās pie tās pakaļgala un, spēcīgi atstūmies ar pleznām, ievēlās sausajā, karstajā laivas dibenā. Tūlīt pēc tam virs ūdens palēcās Kids, vairākas reizes apgriezās ap savu horizontālo asi un devās atklātajā jūrā, atstādams aiz sevis tikko samanāmu putojošu svītru-. Lindals noņēma masku un apgulās uz vēdera, lai ātrāk sasildītos. Viņš ar baudu elpoja. Kā reibinošu, zeltainu šampanieti lūpas ar troksni ievilka gaisu. Nišas tumšajā ūdenī kustējās korsaru burām līdzīgās slīpās spuras.
Lindals sēdās pie airiem un izbrauca ārā no nišas. Acīs iesitās spilgta gaisma. Gaisā stinga pusdienas tveice. Tropu saule atradās tieši zenītā. Laivā kaut kas sakustējās. Lindals paskatījās zem sola un pārsteigts ieraudzīja tur langustū, kas bija ielīdis mazā, ātri žūstošā peļķītē. Tātad gardo ieguvumu viņš tā arī nebija pametis. Viņš iesmējās.
… Lai nezaudētu laika rēķinu, Lindals bija uzzīmējis kalendāru vairākiem gadiem uz priekšu un katru dienu tajā izdarīja atzīmes. Bija jau trešais vientulības gads, kad Lindals naksnīgajās debesīs atkal izdzirda motoru rūkoņu, bet lidmašīnas aizlidoja, iekams viņš paspēja iededzināt ugunskuru. Lindals bija izmisis. Veselu nedēļu viņš nebrauca jūrā, un Kids viņu veltīgi gaidīja pie krasta. Bet kopš tās nakts lidmašīnas lidoja arvien biežāk, un Lindalam trīs reizes izdevās sakurt ugunskuru tieši tai brīdī, kad eskadriļas devās pāri salai.
Acīmredzot lidotāji tomēr nemanīja viņa signālus. Lindals ar lielām pūlēm pārvarēja trulās bailes. Viņš saprata, ka arī mūsu visvarenajā divdesmitajā gadsimtā cilvēks var dzīvs sapūt vientuļā salā. Lindals jau visā nopietnībā gudroja par braukšanu uz kaimiņu salām. Viņš pat sāka šūt buru no brezenta, ar ko bija apsegtas pārtikas kastes. Tās jau sen bija tukšas, un Lindals ēdamo ieguva, ķerdams zivis un medīdams.
Kādu dienu viņš, medījumu meklējot, klai- ņāja pa salas austrumdaļu. Dodamies lejā pie jūras, viņš katru reizi izbrīnā vēroja, cik strauji mainās ainava. Pēc pusstundu ilgas pastaigas pa mežu viņš iznaca uz pilnīgi atklāta akmens plato, kas krauji izbeidzās jūras pusē. Tur starp melnām klintīm un jūras noslīpētu pumeku atradās viena no beidzamajām lielajām jūras leguānu kolonijām.
Bēguma laikā ķirzakas norāpjas no klintīm, lai pamielotos ar aļģēm, kas pēc ūdens aizplūšanas palikušas krastā. Lindalam laimējās. Dzīvniekiem bija pārošanās periods, kad tēviņi kļūst neparasti agresīvi.
Apmetne atgādināja milzīgu gladiatoru arēnu, pareizāk sakot, viduslaiku sacīkšu vietu. Parasti tēviņi izraugās nelielus laukumiņus, kur apmetas kopā ar vairākām mātītēm. Ja nolūkotajai vietai iedrošinās tuvoties sāncensis, saimniēks ieņem draudošu pozu un sāk biedēt. Viņš bargi saslej asās spuras, plāta ugunīgi sarkano rīkli, ilgi riņķo uz vietas un ritmiski šūpo galvu. Ja nelūgtais atnācējs neatkāpjas, sākas divkauja.