Estergoms uzmanīgi vēroja, kā kustas viņa roka.
— Jūs varat to ņemt, — slimais teica, atmezdams galvu uz spilvena. — Te ir diezgan sarežģīts kādas formulas izvedums, Tā attiecas… Bet tas nav svarīgi, uz ko tā attiecas … Es tīšuprāt neuzrakstīju izvedumu līdz galam.., Jebkurš fiziķis jums apstiprinās, ka šeit viss ir pareizi… Tikai ne jau visi uzminēs, kāds slēdziens no tās izriet..
Zīmulis izkrita no viņa nevarīgajiem pirkstiem un aizripoja pa grīdu.
— Pateicos, — Estergoms sacīja, paņemdams lapiņu ar formulām. — Lai pārbaudītu jūsu atmiņu, rīkosimies tā: rīt, neieskatījies šajos pierakstos, jūs mēģināsiet atkārtot izvedumu … Pēc tam mēs ar profesoru salīdzināsim rezultātu. Vai jūs spēsiet atkārtot no galvas visu šo pierakstu?
— Bez domāšanas jebkurā brīdī, kaut vai jūs pamodinātu mani nakts vidū …
— Lieliski! Bet tagad nākamais jautājums: vai jums patīk lasīt? Protams, es nedomāju zinātniskās publikācijas …
Slimais pavīpsnāja.
— Jau daudzus gadus man nav atlicis laika tādiem niekiem. Šeit, profesora klīnikā, es varētu to atļauties, taču profesors apgalvo, ka manai nabaga galvai nepieciešams pilnīgs miers … •
— Bez šaubām, — Estergoms pamāja. — Un tagad sakiet — kad jūs pēdējo reizi bijāt Ēģiptē?
Satajana brīdinoši pacēla roku, taču Estergoms izlikās nemanām šo žestu.
Slimnieka seja pauda izbrīnu.
— Ēģiptē? — viņš atkārtoja. — Kādēļ tieši Ēģiptē, nevis, piemēram, Meksikā?… Lai gan — tam nav nekādas nozīmes. Es nekad neesmu bijis ne Meksikā, ne Ēģiptē …
— Bet jums droši vien gribētos aizbraukt uz'turieni?
— Neesmu par to domājis… Varbūt jaunībā. Pēdējos gados esmu bijis pārāk aizņemts. Kaut gan . ,. Ēģipte… Tas ir interesanti… Dažreiz redzu kaut ko tamlīdzīgu sapnī… Diemžēl patlaban nevaru atcerēties …
— Papūlieties ..,
— Pietiks, kolēģi! — Satajana asi pārtrauca sarunu. — Mūsu pacients ir noguris. Šodien beigsim. Aizvediet viņu!
Profesora niknais skatiens urbās Estergomam tieši sejā. Kad aiz ratiņiem, uz kuriem tika izvests slimnieks, bija aizvērušās laboratorijas durvis, Satajana ļāva dusmām vaļu.
— Jūs esat prātu zaudējis! — viņš uzkliedza, piespiedis rokas pie krūtīm. — Kā jūs varējāt?… Piedodiet, bet kāda velna pēc jūs jaucaties citu darīšanās?
— Jūs taču atļāvāt…
— Es domāju, ka jūs būsiet gudrāks… Vai varbūt jūs … ē … ē … esat sadomājis mani pārbaudīt?
— Es pārbaudīju vienīgi pats sevi, — Estergoms klusu sacīja. — Bet viņš… Vai tad jūs, profesor, domājat, ka varēsiet viņu izārstēt? …
— Tam šoreiz nav nozīmes. Jūs ar saviem jautājumiem tikai varējāt panākt, ka viss ātrāk noskaidrojas. Un es vēl neesmu pārliecināts, ka tas nav noticis… Viņš nezina diagnozi, nenojauš, ka viņa apziņā radušies traucējumi, ka viņš kā personība vairs neeksistē …
— Bet…
— Klusējiet… Man viņš jāsaglabā… Viņš ir man nepieciešams… turpinājumam. Ņemiet vērā — ar šo cilvēku jūs vairs netiksieties… Formulas, kuras jūs piespiedāt viņam uzrakstīt…
— Tās vairs nebūs jāatkārto. Pietiek ar to, ko viņš uzrakstīja šodien.
— Vismaz paskaidrojiet — kādēļ jums tas viss bija vajadzīgs?
— Jūs droši vien neticēsiet, ja teikšu, ka gribēju jums palīdzēt,..
— Neticēšu gan …
— Velti. Es gribēju saprast, kurš no mums trim ir visvairāk zaudējis saprašanu …
«Patiešām, kurš no mums trim ir visvairāk sajucis?» Estergoms domāja, dodamies mājup pa milzīgās, vēl guļošās pilsētas tukšajiem bulvāriem. Pirmsausmas klusumā skaļi uz betona klaudzēja soļi. Tālumā uz spilgti apgaismotajiem krustojumiem rēgojās nez kādi vientuļi gājēji. Aiz kokiem švīkstēdamas aiztraucās neredzamas mašīnas.
Kurš tomēr?… Vai šis nelaimīgais, kas kļuvis par maniaka neprātīgo eksperimentu objektu? Vai ar visziņa māniju apsēstais Satajana, kurš mēģina atņemt cilvēkiem pēdējo, kas viņiem atlicis, — tiesības uz savu iekšējo pasauli? … Vai arī viņš — inženieris Estergoms, kas konstruējis elektronu iekārtu, ar kuru Satajana cer realizēt cilvēka apziņas vivisekciju? Viņi visi ir ārprātīgi… Un ārprātīgā ir pasaule, kurā kaut kas tāds iespējams. Satajana jau to ir sapratis. Viņš nerunā par ārprātīgajiem… Viņš dala ļaudis savos pacientos un tādos, kas vēl nav kļuvuši par viņa pacientiem. Taču kuru katru brīdi var kļūt par tādiem . ..
Visas šīs runas par objektīvas vēsturiskas patiesības meklējumiem ir meli, jo tādas vispār nav. Varbūt meli ir arī tas, ka videomagnētiskajā filmā uztvertie tēli dzīvo kaut kur smadzeņu slēptuvēs? Vai tie nevar būt slimības, narkozes radīti? … Satajana pieminēja «īpašu narkozi» … Galu galā — kura domas šodien tika uztvertas un atšifrētas: vai tikai tā, kurš gulēja uz galda, vai reizē ari to, kuri piedalījās eksperimentā? Viņš — Estergoms — taču labāk par visiem citiem orientējās savas aparatūras iespējās … Cilvēka domas priekšā visi ekrāni ir bezspēcīgi. Pagaidām bezspēcīgi. Tātad …
Formulas uz ekrāna — tās, bez šaubām, pieder slimniekam . . . Tās ir viņa domas … Atjēdzies viņš ļoti precīzi atkārtoja visu uz papīra lapas. Tikai — kāda sagadīšanās: tās ir videomagnētiskā ieraksta ātruma aprēķināšanas formulas. Tā vien šķiet, ka viņš pirms nokļūšanas Satajanas klīnikā nodarbojies ar to pašu problēmu, ar kuru patlaban spiests nodarboties Estergoms. Viņš neiz- veda līdz galam … Estergoms arī ne … Nespēja … Neiznāca … Taču, liekas, šim cilvēkam izdevies tikt tālāk? … Viņš kaut ko teica par atrisinājumu, ne jau katrs to spēšot atrast. Kas viņš ir — ārprātīgais vai ģēnijs? Un kas viņš ir bijis, kāpēc Satajana slēpj viņa vārdu?
Un šīs sievietes tēls? Kura smadzenēs tas iegūlies? Kāpēc viņa Estergomam šķita tik savādi pazīstama? Kāpēc, kāpēc?… Šis nolādētais eksperiments liek domāt par tūkstošiem «kāpēc»! …
Un formulas … Kāpēc tieši tās tika atšifrētas? … Tikai tās no bezgala daudzajām citām? …
Estergoms apstājās un, izvilcis no kabatas lapiņu ar formulām, pārlaida tām acis. Viņš iegrima domās. Vēlreiz pārlaida acis… Dziļi apziņā atausa gaisma. . i Tā
vēl nepaguva konkretizēties matemātikas simbolos, bet Estergoms jau saprata: risinājums atrasts.
— Jā, protams, pastāv vēl viena iespēja. — Tagad viņš skaļi sarunājās pats ar sevi. — Ieraksta ātrums nav jāpalielina. Var iet pa citu ceļu, pa gluži citu ceļu, Sis cilvēks man pateica priekšā … Sasodīti vienkārši… Tieši tas, ko vēlas panākt Satajana. Te nu ir šis atrisinājums …
Estergoms apsēdās uz betonētā celiņa malas. Dažas rindas — un izvedums ir pabeigts. Galīgajai formulai viņš s pavilka treknu svītru. Šie daži simboli ir atslēga, kuru gaida Satajana. Atslēga uz cilvēka iekšējo pasauli. Atslēga, ar ko var atvērt logu uz bezgalību, kurā viss būs zināms. Vai arī uz bezgalību, kurā valdīs necaurredzama tumsa? Bet varbūt tas ir viens un tas pats? … Lai gan — tagad nav grūti pārliecināties. To palīdzēs izdarīt video- . magnētiskā filma, kuru viņš paņēma no Satajanas. Šajā filmā ir ierakstīts nakts eksperiments. Formula drošības dēļ jāiznīcina . . . Tagad viņš to vairs neaizmirsīs. Ātrāk uz laboratoriju! Jāpagūst visu paveikt, iekams būs atnākuši līdzstrādnieki…