Uz kādu mirkli viņu sagrāba šaubas. Vai tiešām te nav kļūda? Vai patiesi viņš ir uz sliekšņa? … Uz neizzinātā sliekšņa? Lai arī kā tas turpmāk ietekmētu cilvēci un viņu pašu, viņam jāpārliecinās, viņam jāpārkāpj pār šo slieksni. Bet Satajana? Beigu beigās viņam viss nemaz nav jāatklāj …
Estergoms saplucināja sīkās druskās lapiņu ar formulām, aizsvieda tās pa vējam un metās skriešus ielu tumšajā labirintā. Rīta vējš satvēra papīra strēmeles un aiznesa arvien augstāk un augstāk blāvojošajās debesīs virs pilsētas, kura modās.
Ap dienas vidu profesors Satajana tika aicināts pie telefona. Zvanīja Valons . . Satajana klausījās, neteikdams ne vārda, tikai mazliet nogrozīja galvu. Viņa seja palika neizdibināma. Pēdīgi Valons apklusa. Arī Satajana klusēja.
— Hallo, — klausulē sauca balss, — vai jūs sapratāt, kas noticis?
.— Sapratu, — Satajana teica. — Man ļoti žēl. Lūdzu,
pieņemiet manu visdziļāko līdzjūtības apliecinājumu. Estergoma kungs bija talantīgs inženieris …
— Vai jūs domājat, ka tās jau ir… beigas? — Valons, brīdi klusējis, jautāja.
— Spriežot pēc tā, ko jūs stāstījāt, — jā… Es, bez šaubām, uzņemšu viņu savā klīnikā, taču nevaru neko solīt… Neko … Jūs interesē iespējamie cēloņi? … Grūti pateikt;.. Šķiet, viņš pārāk daudz strādāja … Varbūt tāpēc … Beigu beigās — neviens no mums nevar būt drošs, ka viņu nepiemeklē kas tamlīdzīgs… Neviens, Valona kungs. Nē, nē… Ceru, ka mūsu džentlmeniskā vienošanās paliek spēkā. Cilvēki aiziet bet problēmas paliek … Starp citu, esmu dzirdējis, ka Žakam Estergomam bijis spējīgs palīgs … Jā, jā … Varbūt viņš varētu? …