"Upes Vecim bārda gara kā upe,
Tāpēc ka izlīdis pats ir no upes,
Šaujamo rokā, uz mutes nav kritis,
Negantais vecis visus sasitis."
Un tur patiesi bija pats Vecis, garo, balto upes bārdu un milzīgo bliezēju, viņš kāpa ārā krastā, rāpās augšup pa Dambi un uz Promenādi. Lūka par visām varītēm centās atsaukt atmiņā, ko vēl Melšašāhs bija viņam stāstījis par šo ļauno Upes dēmonu. Kaut ko par jautājumu uzdošanu Vecim. Nē, mīklas, nu ja! Rašīds mīlēja mīklas; viņš dienām no vietas, naktīm no vietas, gadiem no vietas bija mocījis Lūku ar mīklām, līdz Lūka samācījās gana labi, lai varētu mocītājam atdarīt ar to pašu. Rašīds vakaros sēdēja savā mīļākajā, staignajā atzveltnes krēslā, un Lūka mēdza ielēkt viņam klēpī, kaut arī Soraija viņu rāja, brīdinādama, ka krēsls viņu abu svaru neizturēšot. Lūkam bija vienalga, viņš gribēja tur sēdēt, krēsls nekad nebija salūzis vai — vēl nebija salūzis, un, beigu beigās, visa tā mīklošanās noderēs.
Jā! Upes Vecis bija mīklotājs, to Rašīds teica par viņu; viņš bija atkarīgs no mīklu minēšanas tāpat kā spēlmaņi ir atkarīgi no spēles vai dzērāji no dzēriena, un tā viņu var sakaut. Problēma bija ar to, kā tikt Vecim gana tuvu, lai varētu kaut ko pateikt, ja viņš turēja rokā Terminatoru un bija gatavs šaut bez brīdinājuma.
Lūka izdarīja veiklas māņu kustības, tomēr Vecis nāca tieši viņam virsū, un, kaut gan sākumā suns Lācis un lācis Suns mēģināja stāties viņam ceļā, pāris TRRRATARATĀ sašķaidīja viņus gabalos un lika pagaidīt, kamēr viņu ķermeņi pārgrupēsies; un pēc brīža ari Lūka bija sadragāts, un viņam atkal vajadzēja izšķīst miljons mirdzošos gabaliņos un atkal savienoties, atkal izdodot tos klusos paukšķus, izjust atvieglojumu par to, ka zaudēt dzīvību nav tas pats, kas mirt. Pēc tam jau atkal vajadzēja vākt dzīvības, taču šoreiz Lūka atcerējās to punktu uz Dambja, kurā Vecis bija pamanāms, pirms viņš uzlēca uz Promenādes,- un, ticis līdz sešsimt dzīvībām, viņš pārstāja vākt, ieņēma pozīciju un gaidīja.
Tiklīdz Vecis parādījās, tā Lūka bļāva pilnā kaklā: "Minam mīklas! Minam mīklas!", kas, kā viņš bija iemācījies, vakarējot kopā ar Rašīdu, bija laika pārbaudi izturējis veids, kā izaicināt mīklotāju uz kauju. Upes Vecis apstājās kā zemē iemiets, un plats, nejauks smaids izpletās viņam pa visu ģīmi. "Kas mani sauc?" viņš kā ķērkdams nokladzināja. "Kurš iedomājies, ka varēs pārspēt Rātselmeister, pašu Roi des Ēnigmes, Pahēlija-ka-Padišāhu, Mīklu pavēlnieku? — vai zini, ar ko tur riskē? — likmes ir augstas! augstākas nemēdz būt! — paskaties uz sevi, tu neesi nekas, tu esi bērns; nemaz nezinu, vai gribu stāties tev pretī — nē, es nestāšos tev pretī, tu neesi tā cienīgs — nu, labi, ja reiz tu uzstāj — un, ja tu, bērns, zaudēsi, tad visas tavas dzīvības būs manas — vai tu saproti? — visas tavas dzīvības būs manas. Galīgā iznīcība. Te, sākumā, tu sastapsies ar savu galu."
Un, lūk, ko Lūka būtu varējis viņam atbildēt, bet neatbildēja, izvēlēdamies klusēt: "Un tu, briesmīgais Veci, nesaproti to, ka, pirmkārt, mans tēvs ir Miklu Karalis un viņš man iemācīja visu, ko zināja. Nākamais, ko tu nesaproti, ir tas, ka mūsu mīklu cīņas turpinājās stundām un dienām, un nedēļām, un mēnešiem, un gadiem no vietas, tāpēc man ir neizsmeļams cieto riekstu krājums. Un visvairāk par visu tu nesaproti to, ka es esmu aptvēris kaut ko svarīgu, proti, ka šī pasaule, kurā atrodos, šī Burvju Pasaule, tā nav vienkārši kura katra veca Burvju Pasaule, bet mana tēva radītā. Un tāpēc, ka tā ir viņa Burvju Pasaule un neviena cita, es zinu visu noslēpumus, arī tavējo, tu baismais Veci."
Taču skaļi viņš Istenibā pateica, lūk, ko: "Un ja tu, Veci, zaudēsi, tad tev vajadzēs terminēt pašam sevi, turklāt nevis tikai pagaidām, bet uz mūžīgiem laikiem."
Kā Vecis smējās! Viņš zirgojās līdz asarām, kas tecēja viņam ne tikai no acīm, bet arī pa degunu. Viņš turēja vēderu un lēkāja no prieka, tā ka viņa baltā, garā bārda plīkšķēja gaisā kā pātaga. "Tas bija labais," viņš beigu beigās teica, mēģinādams atvilkt elpu. "Ja es zaudēšu. Nenovērtējami. Sākam." Taču Lūka nebija tik viegli piemuļķojams. Mīklotāji ir krāpnieki, tik daudz viņš zināja, un, pirms mesties kaujā, vajadzēja darījumu iecirst akmenī, citādi viņš vēlāk no tā izgrozīsies. "Un, ja tu zaudēsi, tad darīsi, kā es likšu," zēns uzstāja. Upes Vecis savilka īgnu ģīmi. "ļā, jā, jā," viņš atbildēja. "Ja es zaudēšu, tad es paštcrminēšos. Autoterminēšos. Es pats iztcr-minēšu sevi pašu. He, he, he. Satriekšu sevi gabalos." — "Neatgriezeniski," Lūka stingri noteica. "Reizi par visām reizēm." — Vecis kļuva nopietns, un viņa seja netīkami iekrāsojas. "Nu, labi," viņš norēja. "Jā. Neatgriezeniska termi-nēšana, ja es zaudēju; vienā vārdā, NeaLgriezēšana\ Bet, kā pats drīz atklāsi, bērns, ne jau es zaudēšu visas savas dzīvības."
Lācis un Suns bija briesmīgi satraukušies, bet nu jau Lūka un Vecis meta lokus viens ap otru, skatījās viens otram acīs, cerot, ka pretinieks novērsīsies, un Vecis ierunājās pirmais, viņa alkatīgā balss nelīdzeni spiedās cauri zobiem, kas kāroja notiesāt Lūkas dzīvību.
"Kas iet kokam uz riņķi un riņķi, bet nekad neiet iekšā?"
"Koka miza," Lūka uzreiz sacīja un spēra pretī savu mīklu: "Vienkājim smaga galva."
"Kāposts," Vecis atcirta. "Ko tu vari paturēt, kaut esi devis otram?"
"Savu vārdu. — Man ir mazs namiņš, un es dzīvoju tur viens. Tam nav ne durvju, ne logu; ja gribu iziet ārā, jāizlaužas cauri sienai."
"Ola. — Kas raud bez acīm?"
"Lietus. — Laižas bez spārniem, kauc bez rīkles?"
"Viesulis. — Kas tek dienu un nakti?"
"Upe. — Kas pastāv jau miljons gadu, bet nekad nav vecāks par mēnesi?"
"Mēness. — Kad nezini, kas tas ir, tad tas ir kaut kas, bet, kad zini, kas tas ir, tad tas nav nekas."
"Tas ir viegli," Lūka sacīja, pavisam aizelsies. "Mīkla."
Viņi riņķoja viens ap otru aizvien atrak un ātrāk, un miklas nāca aizvien straujāk un straujāk. Un tas bija tikai sākums, Lūka zināja,- drīz nāks skaitļu mīklas un stāstu mīklas. Grūtās lietas vēl priekšā. Viņš nezināja, vai pēdējo gājienu izturēs, tāpēc nedrīkstēja pieļaut, ka Vecis nosaka sacīkšu ātrumu un garu. Bija laiks izspēlēt džokeri.
Viņš pārstāja riņķot un savilka seju visdrūmākajā izteiksmē. "Kas," viņš vaicāja, "no rīta iet uz četrām, pusdienā uz divām, bet vakarā uz trim kājām?"
Arī Upes Vecis mitējās riņķot, un viņa balsī pirmo reizi varēja manīt vājumu, bet locekļos — trīsas. "Kādu spēli tu spēlē?" viņš vāri noprasīja. "Tā ir visslavenākā mīkla pasaulē."
"Jā, ir gan," Lūka teica, "bet tu velc laiku. Atbildi."
"Četras kājas, divas kājas, trīs kājas," Upes Vecis sacīja. "To visi zina. На! Tā taču vecākā mīkla uz pasaules!"
(“Briesmone, ko sauca par Sfinksu, ” Rašīds Halīfa mēdza stāstīt Lūkam, “sēdēja Tēbu pilsētas pievārtē un izaicināja katru garāmejošu ceļinieku uzminēt viņas mīklu. Kad viņiem neizdevās, viņa tos nogalināja. Tad kādu dienu tur gadījās iet vienam varonim, kurš zināja atbildi." — “Un ko tad Sfinksa iesākal" Lūka vaicāja tēvam. — “Viņa pašter-minējās,” Rašīds atbildēja.
“Un kāds bija tās mīklas atminējumsf” Lūka gribēja zināt. Bet Rašīdam Halīfam bija jāatzīst: lai cik reižu viņš būtu klausījies to nolāpīto stāstu, viņam nekādi neizdodoties atcerēties mīklas atminējumu. “Tāpēc tā vecā Sfinksa,” viņš sacīja ne pārlieku saskumis, “mani noteikti notiesātu.")