Gar krastu skrēja balts trusis, uzvilcis vesti un norūpējies raudzīdamies pulkstenī. Abos krastos dažādos punktos parādījās un pazuda tumšzila britu policijas telefona būdiņa, no kuras laiku pa laikam iznira no skata apjucis vīrs ar skrūvgriezi rokā.
Grupiņa pundurbandītu bija manāma pazūdam caurumā debesis. "Ceļotāji laikā," Netētuks sacīja, un viņa balsī jautās maigs riebums. "Mūsdienās uz katra soļa."
Upes vidū bija visādas savādas uzpariktes — dažas ar sikspārņu spārniem, kas, kā šķita, nelidoja, citas ar milzīgiem metāla mehānismiem uz klāja, kas izskatījās pēc veca Šveices pulksteņa iekšām — tās bezmērķīgi riņķoja, par lielām dusmām vīriešiem un sievietēm tajās. "Laika mašīnas nemaz nav tik viegli uzbuvēt, kā cilvēki iedomājušies," Netētuks paskaidroja. "Kā rezultātā daudzi no tiem, kas bija iedomājušies kļūt par bezbailīgiem ceļotājiem, ir vienkārši iesprūduši Laikā. Un, ņemot vērā savādās Laika un Telpas attiecības, cilvēki, kuriem izdodas pārlēkt laikā, reizēm vienlaicīgi pārlec arī telpā un nonāk," te viņa balsī ienāca drūms nosodījums, "vietās, kur viņi vienkārši neiederas. Tur, piemēram," viņš sacīja, kad no nekurienes parādījās aizsmacis DeLorean sporta vāģis, "ir tas trakais amerikāņu profesors, kurš nevar nosēdēt vienā laikā, un, man jāteic, tie killerroboti, kas nosūtīti no Nākotnes izmainīt Pagātni, ir viena īsta sērga. Un tur, zem tā banjana koka," viņš pameta uz to pusi ar īkšķi, "guļ kāds Henks Morgans no Hārtordas, Konektikutā, kurš kādu dienu gluži nejauši tika aiztransportēts atpakaļ uz Karaļa Artūra galmu un palika tur tik ilgi, kamēr burvis Merlins aizmidzināja viņu uz tūkstoš un trīssimt gadiem. Bija domāts, ka viņš pamodīsies pats savā laikā, bet — paskaties uz to sliņķi — aizvien vēl krāc un nokavēja savu slotu. Dievs to zina, kā viņš tagad tiks mājās."
Lūka pamanīja, ka Netētuks vairs nebija tik caurspīdīgs kā vēl pirms brīža, un arī to, ka viņš aizvien vairāk un vairāk izklausījās kā pārmēru runīgais Rašīds Halīfa, kuram galva vienmēr bija visādu muļķību pilna. "Laiks," viņš klusītēm dungoja, "kā mūžīga upe aizrauj visus savus dēlus līdz..." Nu gan pietika, vairāk Lūka nebija gatavs klausīties. It kā jau nebūtu gana slikti, šis radījums no Viņpasaules lēnām aizpildījās ar viņa mīļoto tēvu, kas, protams, nozīmēja to, ka
Rašīds Halīfa mājās savā gultā kļuva tukšāks un tukšāks; un tas, ka Netētuka rašīdiskums pieņēmās, apjukušo Lūku pildīja ar maigām jūtām pret viņu, pat mīlestību; bet tagad savādā vienība tēva cinobra sarkanajā platkreklā bija sākusi dziedāt Rašīda neciešamajā dziedamajā balsī — viņš bija otrs sliktākais dziedātājs, kas zināms šajā pasaulē un ko pārspēja tikai slavenie Tenkuzemes Blāblā princeses nemelodiskie meldiņi. Un vēl izvēlēties tādu dziesmu! — “Tie lido aizmirsti, kā sapnī”.
"Mēs šķiežam laiku," Lūka dusmīgi pārtrauca Netētuku. "Tā vietā, lai dziedātu to stulbo baznīcas dziesmu, varbūt iesakiet, kā mums tikt augšup Pagātnes Miglā un atrast to, ko esam nākuši te atrast... Laika Ausmu, Gudrības Ezeru, Zinību Kalnus, un —"
"Kuš," suns Lācis un lācis Suns vienā balsī viņu pārtrauca. "Nesaki to skali."
/
Lūka spilgti piesarka par gandrīz pieļauto kļūdu. "Jūs zināt, ko es domāju," viņš pabeidza, nepavisam ne tik pavēloši, kā bija iecerējis.
"Hmm," Netētuks domīgi noteica. "Kāpēc mums neizmantot, piemēram, to neticami jaudīgā paskata, bezceļos un upē izmantojamo, stipro kā tanku un varbūt pat ar reaktīvo dzinēju aprīkoto astoņriteņu-slīpsvītra-plakandibena amfībisko transporta līdzekli, kas ir pietauvots tur, tajā piestātnītē?"
"Vēl pirms minūtes tā tur nebija," lācis Suns sacīja.
"Es nezinu, kā viņam tas izdevās," suns Lācis sacīja, "bet tas man nepatīk."
Lūka zināja, ka nevar atļauties pievērst uzmanību draugu bažām, un soļoja lejup uz milzīgo kuģi, kura nosaukums, trekniem burtiem uzrakstīts uz pakaļgala, bija Argo. Viņa tēvs izbaloja, kamēr Netētuks sabiezēja, tāpēc meklējumi bija vēl jo neatliekamāki. Lūkam bija pilna galva ar jautājumiem, uz kuriem viņš nezināja atbildes, grūtajiem jautājumiem par paša Laika Dabu. Ja Laiks ir Upe, mūžīgi plūstoša — un te tā bija, te bija Laika Upe! — vai tas nozīmēja, ka Pagātne vienmēr būs te un ka ari Nākotne jau pastāv? Tiesa, viņš nespēja tās saskatīt, jo tās tina dūmaka — kas varēja būt arī mākoņi vai migla, vai smogs —, bet tām taču noteikti tur jābūt, jo kā gan citādi būtu upe? Bet, no otras puses, ja Laiks plūst kā Upe, tad taču Pagātne ir jau aizplūdusi, un, ja tā, tad kā lai viņš tiek atpakaļ un atrod Dzīvības Uguni, kas deg Zinību Kalnā, kas paceļas pie Dienu Ausmas izgaismotā Gudrības Ezera? Un, ja pagātne ir jau aizplūdusi prom, kas tad ir tur, atpakaļ, Upes iztekā? Un, ja Nākotne jau pastāv, tad varbūt tam, ko Lūka vēl izdarīs, nav nekādas jēgas, jo, lai kā viņš censtos glābt tēva dzīvību, varbūt Rašīda Halīfas liktenis ir jau izlemts. Bet, ja viņa rīcība var, kaut daļēji, veidot Nākotni, vai tad Upe plūdīs citādi, atkarībā no tā, ko viņš darīs? Un kas notiks ar stāstu straumēm? Vai tās sāks stāstīt citādus stāstus? Un kas ir taisnība: (aļ cilvēki rada vēsturi, un Laika Upe Burvju Pasaulē pieraksta to sasniegumus, vai (b) Upe rada vēsturi, un cilvēki Reālajā Pasaulē ir bandinieki mūžīgajā spēlē? Kura Pasaule ir reālāka? Un kurš, beigu beigās, par to atbild? A, un vēl viens jautājums, varbūt visneatliekamākais no visiem: kā viņš vadīs Argot Būdams divpadsmit gadu vecs zēns, kas nekad nebija vadījis automašīnu vai stāvējis pie motorlaivas stūres; no Suņa un Lāča nekādas jēgas nebūs, un Netētuks bija izstiepies uz klāja, uzlicis panamu sev uz sejas un aizvēris acis.
"Okei," Lūka drūmi nodomāja, "cik sarežģīti tas varētu būt?" Viņš blenza uz komandtiltiņa instrumentiem. Slēdzis, ar kuru, visticamāk, nolaiž riteņus, kad Argo ir uz zemes, un tos paceļ, kad Argo nonāk ūdenī; un šī poga, kas, būdama visai uzskatāmi zaļa, bija "aiziet", un līdzās tai cita, kas, tikpat uzskatāmi sarkana, nozīmē "stop", un tad vēl ši svira, kuru viņš laikam varētu pabīdīt uz priekšu, lai brauktu uz priekšu, un varbūt vēl vairāk uz priekšu, lai brauktu vēl ātrāk; un šis rats, kurš tad stūrēs; un vēl visādas ciparnīcas un skaitītāji, un rādītāji un mērinstrumenti, par kuriem viņš, visticamāk, var vienkārši nelikties ne zinis.
"Saturieties," viņš paziņoja. "Aiziet."
Kaut kas notika tik spēji, ka Lūka īsti nesaprata, kā vai kas tas bija, bet jau pēc brīža amfībiskā mašīna ar reaktīvo dzinēju metās apkārt un apkārt milzīga ūdens vidū, un tad viņi visi bija ūdenī, un atvars rāva viņus iekšā, un Lūka tik tikko paspēja iedomāties, vai viņus apēdis Slimzives vai kādi citi ūdeņaini zvēri, un tad zaudēja samaņu un atguvās pēc brīža atpakaļ piestātnē, kāpdams iekšā Argo un domādams: "Cik sarežģīti tas varētu būt?" — un vienīgā zīme par to, ka bija kaut kas atgadījies, bija tā, ka mazais skaitītājs redzes lauka augšējā kreisajā stūrī bija nokrities par vienu dzivību: 998. Netētuks atkal snauduļoja uz Argo klāja, un Lūka iesaucās, "Nepalīdzēsit?" Bet Netētuks nepakustējās, un Lūka saprata, ka ar šo lietu vajadzēs tikt galā pašam. Varbūt tās ciparnīcas un mērinstrumenti tomēr ir svarīgāki, nekā viņš bija iedomājies.
Otrajā piegājienā viņam izdevās neapmest Argo otrādi, bet nekur tālu viņš netika, jo atkal sākās atvars, kas grieza kuģi uz riņķi vien. "Kas te notiek?" Lūka kliedza.
Netētuks pacēla cepuri un atbildēja: "Laikam būs Mutuļi." Bet kas tie Mutuļi tādi ir? Argo griezās aizvien ātrāk un ātrāk, un kuru katru bridi to atkal ieraus iekšā.