Netētuks piecēlās sēdus. "Hmm," viņš noteica. "Jā. Skaidrs, ka Mutuļi ir kaut kur tepat tuvumā." Viņš paskatījās lejup ūdenī, salika rokas ap muti un kliedza: "Nelson! Dvcina! Fišer! Beidziet spēlēties! Ejiet kaciniet kādu citu!" Bet tad Argo parāva zem ūdens, un atkal viss aptumšojās, un viņi bija atpakaļ piestātnē, un skaitītājs rādija 997. "Zivis," Netētuks īsi noteica. "Mutuļzivis. Mazi, veikli maitas. Mīļākā izklaide — sacelt virpuļus." — "Un ko lai ar tiem iesāk?" Lūka gribēja zināt. — "Tev jātiek skaidrībā," Netētuks sacīja, "kā tas ir, ka cilvēkiem izdodas nokļūt atpakaļ Pagātnē."
"Laikam... atceroties?" Lūka minēja. "To neaizmirstot?"
"Ļoti labi," Netētuks sacīja. "Un kurš nekad neaizmirst?"
"Zilonis," Lūka atbildēja, un tad viņš pamanīja smieklīgas radības ar pīles augumu un lielu ziloņu galvu, kas šūpojās
ūdeni netālu no vietas, kur bija pietauvots Argo. "Ā," viņš lēni sacīja atcerēdamies, "te, Burvju Pasaulē, arī Ziloņ-putns."
"Tiešs trāpījums," Netētuks atbildēja. "Ziloņputni visu mūžu dzer no Laika Upes; neviens tik daudz neatceras kā viņi. Un, ja gribi ceļot augšup pa Upi, tad tev vajadzīga Atmiņu Degviela. Reaktīvais dzinējs tev neko nepalīdzēs."
"Vai tie spēs aizvest mūs līdz Dzīvības Ugunij?" Lūka vaicāja.
"Nē," Netētuks atbildēja. "Atmiņa palidzēs mums tikt tālu, bet ne tālāk."
Lūka saprata, ka būtu grūti jāt uz Ziloņputna tā, kā viņa brālis Hārūns bija reiz jājis uz lielā, telepātiskā, mehāniskā pupuķa; un, jāteic, viņš nebija drošs, ka Lācis un Suns spētu noturēties. "Atvainojiet, Ziloņputni," viņš sauca, "vai jūs, lūdzu, nebūtu tik laipni un mums nepalīdzētu?"
"Nevainojamas manieres," lielākais no diviem Ziloņput-niem sacīja. "Tas ir kaut kas pavisam cits." Viņam bija dziļa, majestātiska balss,- acīmredzot Ziloņpīlis, Lūka sprieda.
"Mēs neprotam lidot, vai zināji," pila pavadonis dāmiski noteica. "Nelūdz, lai mēs tevi kaut kur aizlidinām. Mums galva par smagu."
"Tas laikam tāpēc, ka jūs tik daudz atceraties," Lūka sacīja, un Ziloņpile ar snuķa galu sabužināja spalviņas.
"Viņš arī glaimo," viņa sacīja. "Nu patiesi burvīgs zēns."
"Tu gribēsi, lai mēs aizvelkam tevi augšup pa Upi, bez šaubām," Ziloņpīlis prātoja.
"Nebrīnies tik stipri," Ziloņpile teica. "Mēs, vai zini, sekojam jaunumiem. Cenšamies neatpalikt."
"Tas laikam labi, ka tur, kurp jūs dodaties, nevienam nav ne mazākās intereses par Tagadni," Ziloņpīlis piebilda. "Tur, augšā, viņi interesējas tikai par Mūžību. Tas var ienest kādu noderīgu pārsteiguma elementu."
"Un, atļaušos sacīt," Ziloņpile papildināja, "jums noderēs katra palīdzība."
Pēc īsa brīža abi Ziloņputni bija iejūgti Argo un sāka to gludi vilkt pret straumi. "Bet kā tad ar Mutuļiem?" Lūka brīnījās.
"Ā," Ziloņpīlis sacīja, "neviens Mutulēns neuzdrīkstēsies niekoties ar mums. Tas būtu pret lietu dabisko kārtību. Pastāv, vai zini, lietu dabiskā kārtība."
Viņa pavadone noķiķināja. "Viņš gribēja teikt," viņa paskaidroja Lūkam, "ka mēs brokastīs ēdam Mutuļus."
"Un pusdienās un vakariņās," Ziloņpīlis sacīja. "Tāpēc tie turas no mums pa gabalu. Nu tad tā: kur jūs gribējāt doties? — Nē, nē, neatgādini man! — Ā, jā, es tagad atceros."
4 Ūdrijas Sunītsultane
Kad Algo brauca garām savādai, skumjai zemei Upes labajā krastā, Laika Migla sāka izklīst. No Upes ceļotājiem tās teritoriju norobežoja augsti dzeloņstiepļu žogi, un, kad Lūka beidzot ieraudzīja biedējošu robežstabu ar starmešiem uz augstiem balstiem un augstos novērošanas torņus ar dežūrējošiem sargiem, kuriem bija saulesbrilles ar spoguļstikliem un jaudīgi armijas binokļi, un automātiskie ieroči, viņu pārsteidza liela izkārtne, kas vēstīja, ka jūs atrodaties pie "Respektablas Uzvedības Respektorāta" robežas. "Kas tā par vietu?" viņš vaicāja Nctētukam. "Man tā īpaši pievilcīga neizskatās."
Netētuka sejā iegūla pazīstamā uzjautrināti nievīgā izteiksme. "Man diemžēl jāteic, ka Burvju Pasaule nav imūna pret invāzijām," viņš sacīja. "Un šo daļu pēdējā laikā ir pārņēmušas Žurkas."
"Žurkas?" Lūka satraukts iesaucās, un nu viņš saprata, kas tieši ar šiem sargposteņiem un robežsargiem nav kārtībā. Tie nemaz nebija cilvēki, bet gan milzīgi grauzēji! Lācis Suns dusmīgi noņurdēja, bet suns Lācis, kas bija maiga dvēsele, izskatījās apbēdināts. "Dodamies tālāk," viņš klusītēm ieminējās, bet Lūka papurināja galvu.
"Es nezinu, kā ar jums pārējiem, bet es mirstu badā," zēns sacīja. "Žurkas vai nežurkas, mums jāizkāpj krastā, jo mums vajag kaut ko ēdamu. Nu, mums visiem, izņemot jūs," viņš piebilda Netētukam. Netētuks paraustīja plecus Rašīda Halifas ierastajā viedā un pasmaidīja Rašīda Halifas ierasto smaidu, un sacīja: "Ļoti labi. Ko vajag, to vajag. Kādu laiku neesmu
ticis cauri O-žogam." Viņš manīja, ka Lūka sarauc pieri un paskaidroja. "Šī dzeloņstiepļu uzparikte. O-žogs ieskauj visu Respelctorātu, piešķir šajā vietā, kā to sauc, Identitāti, un, kā jau izkārtne tevi brīdina, daudzi tās pašreizējie iemītnieki mēdz uz Apvainojumiem reaģēt tik tiešām ļoti asi."
"Mēs neplānojam rupji izturēties," Lūka sacīja. "Mēs gribam tikai papusdienot."
Četri ceļinieki devās iekšā robežposteni, atstājuši Argo Ziloņ-pīļa un Ziloņpīles gādībā, kas tikmēr vadīja laiku, nirdami pēc Mutuļzivēm un citām uzkodiņām. Robežpostenī pie letes aiz aizslēgtām metāla restēm stāvēja liels, pelēks, uniformēts Žurks: Robežžurks. "Papīrus", tas sacīja pīkstošā, žurcīgā balsī. — "Mums nav nekādu papīru," Lūka godīgi atbildēja. Robežžurkam uznāca bļaušanas un kliegšanas lēkme. "Absurds!" tas beidzot nokliedza. "Katram ir kaut kādi papīri. Izgriezt kabatas uz āru!" Un tā Lūka iztukšoja kabatas un pa starpām parasto stikla lodīšu, maināmo kartīšu, gumiju un spēļu čipu juceklim atrada tajās trīs konfektes joprojām papīrīšos un divas mazas, salocītas papīra lid-mašīnītes. "Tādas rupjības es vēl nebiju dzirdējis," Robežžurks bļāva. "Vispirms viņš paziņo, ka viņam neesot papīru. Tad izrādās, ka viņam ir gan papīri. Tev ir paveicies, ka es esmu no saprotošajiem tipiem. Dod šurp savus papīrus un esi pateicīgs, ka man ir tik labs noskaņojums." Netētuks piebikstīja Lūkam, kurš ar nožēlu atdeva maināmās kartītes, lidmašīnas un bombonkas ar apelsīnu garšu caurspīdīgajos ietinamajos papīrīšos. "Vai ar to pietiks?" viņš vaicāja. — "Tikai tāpēc, ka esmu no piedodošajiem tipiem," Robežžurks atbildēja, rūpīgi bāzdams mantas savā kabatā. Viņš atslēdza restes im ļāva ceļiniekiem ieiet otrā pusē. "Es jūs brīdinu," viņš sacīja. "Te, Respektorātā, mēs no apmeklētājiem sagaidām labas manieres. Mums ir ļoti plāna āda. Ja mūs aizķer, mums tek asinis, un tad mēs jums iztecinām divtik; vai skaidrs?"
"Absolūti skaidrs," Lūka pieklājīgi atbildēja.
"Absolūti skaidrs kas?" Robežžurks ķērca.
"Absolūti skaidrs, kungs," Netētuks atbildēja. "Neraizējieties, kungs. Mēs katrā ziņā piedomāsim pie savām manierēm
un uzvedības un raudzīsimies, lai visi punkti uz i būtu salikti. Kungs."
"Bet kā būs ar pārējiem divdesmit četriem alfabēta burtiem?" Robežžurks noprasīja. "Ar tiem arī var nodarīt lielu skādi, un nekādā gadījumā neaizmirstiet punktus uz i.”
"Mēs piedomāsim arī pie pārējiem burtiem," Lūka apsolija, steigšus piebilzdams: "kungs."
"Vai jūsu vidū ir sievietes?" Robežžurks strupi noprasīja. "Suns — vai viņa ir kuce? Tas lācis — vai viņa ir... lāciene? Lācene? Lāciete?"