"Kas te notiek?" Lūka prasīja Netētukam, cenzdamies pārkliegt augošo troksni, kad četri ceļotāji laidās prom no Respektorāna, gadījumā ja nu tomēr apvainojušās Žurkas atgrieztos viņus piebeigt. Ārā, uz ielas, valdīja kņada un apjukums, un no debesīm lija sarkanās pļekas un olas, un dārzeņi. Viņi patvērās zem beķerejas markīzes tālāk ielā, tās skatlogus pildīja sakaltusi maize un no skata neapetītlīgas bulciņas ar pelēku glazūru. "Tur, uz to pusi, viņpus to kalnu virsotnēm," Netētuks atkliedza, rādīdams uz sniegiem klātu kalnu grēdu pie ziemeļu apvāršņa, "atrodas neparastā Ūdrija, kuru ieskauj dziļi ūdeņi un kuras iemītnieki, Ūdri, nododas visādām pārmērībām. Viņi runā par daudz, ēd par daudz, dzer par daudz, guļ par daudz, peld par daudz, košļā par daudz beteļapalmu riekstus un ir, par to nav ne mazāko šaubu, visrupjākās radības uz pasaules. Taču viņi savā nepieklājībā nodrošina visiem vienlīdzīgas iespējas; Ūdri sunī viens otru bez mazākās diskriminācijas, kā rezultātā viņi visi ir uzaudzējuši tik biezu ādu, ka neviens neliekas ne zinis par to, ko kāds cits saka. Jocīga vieta, kur visi visu laiku smejas, cits citu apsaukādami negantākajiem vārdiem pasaulē. Tā kundze tur augšā ir Sultāne, viņu Karaliene, bet, tā kā viņa visus sunī visspožāk un visasāk no viņiem visiem, ikviens viņu sauc par "Sunītsultāni". Tieši viņa izdomāja iet kaujā pret Respek-torātu, jo viņa nerespektē nevienu un neko. Ūdriju pat varētu dēvēt par "Nerespektorātu", un ķengāšanās, bez šaubām, tiem padodas vislabāk — paskaties uz viņu!" viņš aprāvās, lai apbrīnotu karalieni. "Vai viņa nav lieliska, kad dusmojas?"
Lūka paskatījās augšup caur pleķu, olu un dārzeņu kaskādi. Ūdru karaliene nebija dzīvnieks, bet gan zaļace meitene, ģērbusies zaļi zeltainā apmetnī, un viņas ugunīgi sarkanie mati plīvoja vējā; diezin vai viņai bija vairāk par sešpadsmit vai septiņpadsmit gadiem. "Cik viņa jauna!" Lūka pārsteigts noteica.
Netētuks pasmaidīja Rašida Halifas smaidu. "Jauniešiem ir lielāks krampis un labāks ķēriens nekā vecajiem," viņš sacīja. "Jaunie spēj piedot un aizmirst. Mana vecuma cilvēki... nu, reizēm tur ļaunu prātu."
Lūka saviebās. "Jūsu vecuma?" viņš sacīja. "Bet es domāju..."
Netētuks izskatījās satraucies. "Tava tēva vecuma, es gribēju teikt. Viņa vecumā, pats par sevi saprotams. Pārteicos." Lūku tas pamatīgi sabiedēja. Viņš pamanīja, ka Netētuks jau gandrīz vairs nebija caurspīdīgs. Laika krājumā bija mazāk, nekā viņš bija cerējis.
"Mēs represēsim Respektorātu!" Sunītsultāne nokliedzās vēlreiz, un no viņas kliedziena sarkanās lietusgāzes pieņēmās spēkā. Apmēram piecdesmit citi lidojošie paklāji bija izkārtojušies kaujai ap Sunītsultāni virs Respektorāta ielām — tie visi vējā liegi līgojās, un uz katra no tiem stāvēja garš, slaids, beteļ-palmas riekstu gremojošs Ūdrs, kas raidīja garas, spilgti sarkanas beteļsulas šaltis uz Respektorātu, noklājot pelēkās mājas, pelēkās ielas un pelēko masu ar spilgti sarkaniem nicinājuma šļakstiem. Ūdri meta arī lielus daudzumus vanckaru, un sēra dioksīda smārds pildīja gaisu. Puvušajām olām sekoja trūdoši dārzeņi. Tas tik bija uzbrukums, taču visvairāk ievainoja "Ai-vaiman Nacionālās Dziesmas" variants, kas nolija pār Respektorātu caur Sunītsultānes megafonu. Sunītsultāne dziedāja spalgā, skaidrā balsī, un šī balss Lūkam šķita savādi pazīstama, kaut gan tobrid viņš nesaprata — kāpēc.
"Divi un divi ii četri, ne pieci.
Pasaule apaļa, ne plakana ir.
/ūsu Boss ir knēveļu knēvelis.
Mums nav respekta pret Žurku!
O, mēs nerespektējam Žurku!
Tpū! Bāc! Būkš!"
Sakās šausmīgs juceklis. Apšaudītās Žurkas ielās lēca gaisa un bezjēdzīgi mētāja ķepas virs galvas, bet Sunītsultāne ar savām
kohortām bija augstu virs viņiem, neaizsniedzama.
"Augšpēdu nav pareizi, un melns ir melns, ne balts,
Un pīkstiens ir viena pretīga skaņa,
Nē, mēs nerespektētam jūsu tiesības,
Mēs nerespektējam jūsu tiesības."
"Mums jātiek prom!" Lūka iesaucās un izskrēja ielā. Taču Robežpostenis, aiz kura bija noenkurots Argo, bija kādu gabaliņu tālāk, un Lūka nebija ticis ne desmit jardu uz priekšu, kad bija jau notašķīts ar beteļsulu un puvušām olām un dabūjis ar puvušu tomātu pa galvu. Viņš arī pamanīja, ka pēc katra uzbrukuma no gaisa mazais skaitītājs viņa redzes lauka augšējā kreisajā stūrī rāda par vienu ciparu mazāk. Viņš jau bija nolēmis tik un tā mēģināt skriet, kad Netētuks sagrāba viņu aiz apkakles un aizvilka atpakaļ zem nojumes. "Muļķa puika," viņš sacīja ne nelaipni. "Drosmīgs, bet dumjš. Tā tu nekur netiksi. Turklāt, ja reiz esi izvēlējies visgrūtāko ceļu, vai negribi saglabāt sasniegto Līmeni?"
"Kur es varu to saglabāt?" Lūka vaicāja, slaucīdams draņķības no acīm un mēģinot izdabūt tomātu no matiem. Netētuks pastiepa pirkstu. "Tur," viņš sacīja. Lūka paskatījās virzienā, kur bija pavērsts Netētuka pirksts, un ieraudzīja, sarodamies, ko kājas nes, neredzēti lielu un niknu grauzēju falangu, kas bija bruņoti līdz zobiem un dusmīgi šāva no Žurku katapultām debesīs. Tās, protams, bija Res-pektožurkas, Respektorāta armijas vienibas, kas iedvesa vislielāko bijību, bet to noslēgumā — "vadīdams no pakaļpuses, kas skaidri parāda, kas viņš par Žurku," Lūka nodomāja — pats Virsžurks, kurš izskatījās uz mata tā kā... "nu, lai nu paliek," Lūka sev teica. Un zināmā attālumā aiz uzbrūkošās armijas slējās pelēkā Žurkpalāta, un tās pelēkā kupola pašā virsotnē, mirdzēdams saulē, bija vienīgais zelta priekšmets šajā pelēkajā pasaulē — maza Lodīte.
"Tas tur?" Lūka iesaucās. "Tur, pašā augšā? Kā lai es tieku lidz turienei?" — "Es neteicu, ka būs viegli," Netētuks atbildēja. "Bet tev vēl palikušas deviņi simti un deviņas dzīvības."
Augstu debesīs Ūdri uz saviem lidojošajiem paklājiem nicīgā vieglumā izvairījās no Respektožurku šāviņiem, un, laizdamies pa kreisi un pa labi, uz augšu un uz leju, un šūpodamies šurpu turpu, tie visi kopā dziedāja:
“Ai-ai, ai-ai,
Vaidām mēs visi ai-ai,
Jūs muļķi, jūs kaušļi,
Jūs sēnalu pauri.
Respekts? Patiesi?
Kur skriesi!
Mēs smejam par jums, ai, ai, ai, ai, vai, vai!
Mēs smejam par jums, ai, vai, vai, vai!"
"Nu labi," Lūka sacīja. "Man te apnicis. Ja tur, augšā, ir kāda poga, kas man jānospiež, tad labāk došos uz turieni tagad." Un, atbildi negaidījis, viņš metās, cik ātri spēdams, skriet cauri kara plosītajām ielām.
Kaut arī Lācis un Suns arī skrēja, lai no zēna novērstu uzmanibu, šis uzdevums izrādījās gandrīz nepaveicams. Ūdru uzbrukums bija sasniedzis sava veida kulmināciju, un Lūka zaudēja dzīvības biedējošā tempā. Arī no Respektožurkam bija grūti izvairīties, kaut gan tās par viņu patiesībā nedomāja; to bruņumašīnas ar ložmetējiem un motocikli visu laiku kavēja viņu skriet. Un tad izrādījās, ka vienīgais Žurks, kas vēroja Lūku, bija Virsžurks, it kā viņam būtu kaut kāda personiska interese par ceļinieku; un katru to reto reizi, kad Lūkam izdevās izvairīties no dzīvības rijošā lietus, kas lija no debesīm, vai no Respektožurku vienībām, Virsžurks noteikti viņu noblieza. Un katru reizi, kad viņu sabrauca bruņumašina vai kad bumba uzkrita viņam virsū no debesim, vai kad Virsžurks viņu noblicza, ko viņš nespēja uztvert citādi kā Žurka ķermeni iesprūdušu Žurksūdu no skolas, viņš zaudēja dzīvību un attapās atkal izejas punktā, tā ka nekur ātri nevarēja tikt, bet dzīvības zuda steriem, turklāt viņš bija noklāts no vienas vietas ar puvušām olām un tomātiem, un betcļsulu. Pēc krietna un ļoti kaitinoša laika viņš atpūtās zem beķerejas markīzes — elsodams, izmērcēts un smirdīgs, un ar tikai 616 atlikušām dzīvībām —, un viņš sūdzējās Netētukam: "Cik grūti! Un vispār, kāpēc tie Ūdri ir tik agresīvi? Kāpēc viņi nevar mierīgi dzīvot un ļaut citiem dzīvot?"