"Varbūt viņi varētu," Netētuks atbildēja, "ja vien Rcspek-torāts tik traki neizplēstos. Tās briesmīgās Respektožurkas klīst tālu aiz savām robežām, cenšoties piespiest visus ievērot viņu kārtību. Ja tas tā turpināsies, tad visa Burvju Pasaule būs apdraudēta, to norespektēs līdz nāvei."
"Tā tas varētu būt," Lūka noelsās, "bet tad, kad esi ticis uzbrukuma krustugunīs, tad, atklāti sakot, grūti pret to izturēties ar sapratni. Un paskaties, kādā stāvoklī ir mans suns un mans lācis. Es nedomāju, ka arī viņiem šobrīd ir īpašas simpātijas pret Ūdriem."
"Reizēm," Netētuks sprieda, gandrīz tā, it kā sarunātos pats ar sevi, "risinājums ir skriet tieši virsū problēmai, nevis bēgt no tās."
"Es cenšos skriet uz —" Lūka iesāka, tad aprāvās. "A," viņš sacīja. "Es saprotu, ko tu saki. Ne jau zelta lode. Tā nav tā problēma, vai ne?"
"Šobrīd ne," Netētuks piekrita.
Lūka, acis piemiedzis, pavērās debesīs. Tur viņa bija, Sunīt-sultāne, Ūdru karaliene, laumiņa, debesu monarhe, laizdamās uz Ķēniņa Zālamana tepiķa. Viņa izskatījās sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu veca, bet patiesībā, būdama burvju radība, laikam bija tūkstošiem gadu veca, Lūka nodomāja. "Kā viņu sauc?" viņš prātoja.
Netētuks izskatījās apmierināts, gluži tāpat kā Rašīds Halifa izskatījās apmierināts, kad Lūkam labi gāja ar matemātikas rēķiniem. "Tieši tā," viņš sacīja. "Ja zini burvju radības vārdu, tad tas tev dod varu pār viņu, jā, patiesi! Ja tu zinātu viņas vārdu, tad tu varētu viņu pasaukt un tad viņai būtu jānāk. Diemžēl viņu dēvē dučiem vārdos, un varbūt neviens no tiem nav istais. Savu vārdu gan neatklāj, tāds ir mans padoms. Ja Burvju Pasaulē viņi dabūs zināt tavu vārdu, tad kas zina, ko viņi ar to izdarīs."
"Tad jūs zināt viņas vārdu," Lūka nepacietīgi noteica, "vai turpināsit tādā pašā garā, slēpjot faktu, ka nezināt?"
"Ū, sāpīgi gan," Netētuks laiski apvēdinājās ar cepuri. "Kāda asa mēlīte! No tevis iznāktu labs Ūdrs. Starp citu," viņš, pamanījis, ka Lūka atkal ver muti vaļā, steigšus turpināja, "esmu klāstu sašaurinājis. Pēc garām pārdomām un analīzes esmu ticis līdz pusducim. Seši labākie. Esmu diezgan drošs, ka viens no tiem ir īstais."
“Diezgan drošs — baigi iespaidīgi," Lūka noteica.
"Man vēl nav bijusi izdevība tos izmēģināt," Netētuks izklausījās sašutis. "Bet kāpēc tu tagad nevarētu pamēģināt, un tad mēs šo jautājumu būtu izsmēluši uz visiem laikiem?"
Tā Lūka pēc kārtas sauca Netētuka piesviestos vārdus. "Bilkisa! Makeda! Sāba! Kandaka! Nikaula!" Sieviete uz lidojošā paklāja tos visus ignorēja. Netētuks, no skata sadrūmis, piedāvāja vēl pāris vārdu. Lūka izmēģināja arī tos. "Meroe! Nana! Ē... ko jūs tur teicāt?"
"Čalčiutlikue," Netētuks šaubīdamies atkārtoja.
"Čalči..." Lūka iesāka, tad apklusa.
"...utlikue," Netētuks teica priekšā.
"Čalčiutlikue," Lūka uzvaroši nokliedza.
"Tas nozīmē "sieviete nefrīta svārkos"," Netētuks paskaidroja.
"Man vienalga, ko tas nozīmē," Lūka atteica, "jo tas neiedarbojas, acīmredzot tas nav viņas vārds."
Lūka uz brīdi briesmīgi saskuma. Nekad viņš neizkulsies no šīs ķezas, nekad neatradīs Dzīvības Uguni un neizglābs tēvu. Netētuks, tēva dīvainā versija, tagad bija viņa vienīgais tēvs, un arī tas nebūs uz ilgu laiku. Viņš zaudēs gan tēvu, gan tēva liktenīgo kopiju,- jāsāk aprast ar šo briesmīgo faktu. Paliks tikai māte un viņas skaistā balss...
"Es zinu Sunitsultāncs vārdu," Lūka pēkšņi sacīja un, izgājis ārpus nojumes ēnas, skaļi un skaidri sauca: "Soraija!"
Laiks apstājās. Beteļsulas strūklas, puvušie tomāti, olu šāviņi sastinga lidojumā: Žurkas apstājās nekustīgas kā pašu fotogrāfijas; un debesīs Ūdri stāvēja uz paklājiem kareivīgās pozās, un lidojošie paklāji, it kā pārakmeņojušies, vairs nepli-vinājās vējiņā, pat Lācis, Suns un Netētuks bija stīvi kā vaska figūras. Tikai divi cilvēki kustējās šajā bezlaika Visumā. Viens bija Lūka; otrs, kas laidās lejup uz Ķēniņa Zālamana Paklāja Rešama un apstājās tieši viņa priekšā, bija spožā un nedaudz biedējošā Ūdrijas Sunītsultāne. Tikai Lūkam no viņas nebija bail. Šī bija viņa tēva Burvju Pasaule, un tāpēc varēja iedomāties, ka šai jaunajai Karalienei, šīs pasaules vissvarīgākajai sievietei, būs tāds pats vārds kā Lūkas mātei — vissvarīgākajai sievietei viņa un viņa tēva pasaulē. "Tu mani sauci," viņa sacīja. "Tu uzminēji manu vārdu, kas apturēja Laiku, tāpēc esmu te. Ko tev vajag?"
Ir tādi brīži dzīvē — ne gana daudz, bet gadās —, kad jauni puiši atrod tieši īstos vārdus, ko pateikt tieši īstajā brīdī; kad gluži kā dāvana īstā doma nāk tieši tad, kad tev to visvairāk vajag. Šis Lūkam bija viens no tādiem brīžiem. Viņš pieķēra sevi sakām varenajai Ūdrijas valdniecei, pats īsti nezinādams, kur savā galvā tādus vārdus uzgājis: "Es domāju, ka mēs varam viens otram palīdzēt, Sunītsultāne Soraija. Man vajag, lai jūs man steigšus palīdzat vienā lietā, un par to pretī man varētu būt viena doma par to, kā jūs varētu uzvarēt šajā karā."
Soraija paliecās uz priekšu. "Pasaki, ko tev no manis vajag," viņa pavēlēja rupji, pa Ūdru modei, un Lūka, kura parasti tekošā mēle bija paralizēta, norādīja uz Zelta Lodi Žurkpalātas kupola galā. "Jā, es redzu," Ūdrijas Soraija sacīja, "un pēc tam mans jaunais milords, bez šaubām, gribēs atgriezties Upē un turpināt ceļu." Lūka klusēdams pamāja, pat neizbrīnīts par to, cik daudz Soraijai zināms. "Tas ir sīkums," viņa sacīja un pamāja Lūkam, lai kāpj uz lidojošā paklāja, atklādama laipnāku raksturu, nekā varētu domāt, dzirdot viņas šerpos vārdus.
Tiklīdz paklājs, uzņēmis Lūku, izkustējās, tā Lūka zaudēja līdzsvaru un apgūlās uz muguras, un jau pēc brīža viņi bija pie zelta lodes, un Lūka spēja piecelties un uzsist pa to, un dzirdēja tīkamo tinkšķ skaņu, saglabājot Līmeni, un ieraudzīja, ka viencipara skaitlis redzes lauka augšējā labajā stūri palielinās uz 2. Un tad jau viņi atkal bija uz zemes, līdzās Netētukam un Sunim, un Lācim, kas visi bija sastinguši laikā, un Soraija sacīja: "Nu, tagad ir tava kārta. Vai varbūt tā bija tikai muldēšana? Tādi puišeļi kā tu —, kā mēdz teikt, brūķē muti, kamēr bikses nošļūk."
"Niezampulveris," Lūka pazemigi teica, apjēgdams, ka šī doma nemaz tik iespaidīgi neizklausās. Taču Sunītsultāne nu klausījās vērīgi, un Lūka, kautrīgi un traki sakaunējies, ņēma un izstāstīja viņai par savu militāro pieredzi un uzvaru pār Impēriskās Augstības Armiju Lielajā Rotaļlaukuma Karā. Izskatījās, ka Soraija kāri tver katru viņa vārdu, un, kad viņš bija beidzis, viņa klusi, atzinīgi nosvilpās.
"Rumbas ar niezampulveri," viņa noteica, drīzāk pati sev. "Kāpēc mums tas nekad neienāca prātā? Tas varētu iedarboties. Žurkām riebjas nieze! Tas iedarbosies. Jā! Iedarbosies gan\" Lūkam par pārsteigumu un slepenu sajūsmu, viņa pieliecās un trīsreiz viņu nobučoja — vienreiz uz kreisā vaiga, tad uz labā un tad vēlreiz uz kreisā. "Paldies," viņa sacīja. "Tu turi doto vārdu."