Par Ķēniņa Zālamana Lidojošo Paklāju stāstīts, ka tas varējis pārvietot neskaitāmus cilvēkus, lai cik liels nesaskaitāmais skaitlis, un preces jebkurā svarā, lai cik smags tas svars ar būtu, un varējis izplesties milzīgi liels, pat sešdesmit jūdžu garumā un sešdesmit jūdžu platumā. Ja laiks bija tāds, ka vajadzējis ēnu, tad virs tā kā saulessargs sapulcējās putnu armijas, un vējš to aizpūta turp, kurp tas gribēja doties, nepaspēji ne aci pamirkšķināt. Taču tie bija tikai stāsti, bet, lūk, ko Lūka tad ieraudzīja pats savām acīm: Sunītsultānc Soraija izpleta rokas, un vējš, klausīdams viņas pavēlei, sacēlās. Tad viņa itin vienkārši pazuda un ne vairāk kā pēc pusotras minūtes atkal parādījās, bet nu viņas paklājs bija daudz lielāks un uz tā burtiski bija desmitiem tūkstošu mazu papīra lidmašīnu. Bija acīmredzams, ka Ūdrijas valdniece spēj lietas nokārtot ātri. Jau mirkli pēc viņas atkalparādīšanās papīra lid-mašīnītes bija pacēlušās gaisā un sadalījušās starp viņas personisko gaisa spēku kareivjiem, kas joprojām bija sastinguši laikā, tāpat kā visi pārējie, ciktāl Lūkas skatiens sniedzās. Visā novērojamajā pasaulē kustējās tikai viņš un Sunītsul-tāne, un papīra lidmašīnu armāda. Un ari zaļzcltainais Ķēniņa Zālamana Paklājs, kurš, kravu izdalījis, atkal savilkās paliela mājas tepiķa izmērā.
"Kā jūs to izdarījāt?" Lūka pavaicāja, bet tūliņ piebilda: "Neliecieties ne zinis," jo viņš jau zināja atbildi, pirms to bija saņēmis. "Es zinu. NSP, un niezampulvera bumbas superātrumā izgatavoja NSM. Neizskaidrojamas Sarežģītības Mašīnas."
"Varu derēt," Sunītsultāne sacīja, "ka to tu neiemācījies skolā."
Žurkām nieze piemetas no daudz kā, un nav nekā nelaimīgākā par grauzēju, kam niez. Žurkas iedzīvojas parazītos — utīs un ērcēs, un blusās —, un tie sīkie kukaiņi sadēj olas pie žurku spalvu saknītēm, un niez. Žurkas dzīvo skarbu dzīvi netīrās vietās, un tās sagriežas, un griezumos tiek infekcijas, un tie pārvēršas par čūlām, un čūlas niez. Žurkām izkrīt spalvas, un no tā sāk niezēt āda. Āda paliek sausa, un tad iemetas blaugznas, un ari tās niez. Žurkas ēd visādus mēslus, un tām ir alerģija pret visādām pārtikas vielām, un tās dabū pārāk daudz viena ēdiena, bet pārāk maz cita, un no tā visa tām niez ka traks. Žurkām ir ekzēma un cirpējēde, un kašķis, un nātrene, un tās nevar nekasīties, un no kasīšanās paliek vēl trakāk. Un viss tas, ko varētu pateikt par žurkām vispār, bija daudzkārt vairāk attiecināms uz Respektorāta milzu Žurkām, slavenajām Aivaimanu Žurkām ar plāno ādu. Un, lai kādu niezi kašķīgie Respektorāta grauzēji bija kādreiz piedzīvojuši, tādu niezi, ko Ūdru Karaliene ar saviem gaisa spēkiem tiem uzlaida, tie vēl nekad nebija piedzīvojuši.
"Pirms es visus atsaldēšu," Sunītsultāne norīkoja Lūku, "ieved savus draugus iekštelpās un gaidi, kad es teikšu, ka ir droši nākt ārā." Lūka pamanīja, ka viņas toņkārta bija pilnīgi mainījusies; ne vēsts no asuma. Patiesībā, tā tiešām bija draudzīga un pat laipna.
Lūka darīja, kā Sunītsultāne bija likusi, steigšus saveda savējos pelēkajā beķerejā un tad piespiedās pie stikla rūts; tā viņš un Suns, un Lācis, un Netētuks redzēja tikai mazu drusku no tālākās liela mēroga iznīcības. Sunītsultāne valdonīgi pamāja, un Respcktorāts atkusa. Nu Lūka noskatījās, kā Ūdri laidās un šāvās lejā pilsētas ielās, mezdami burvju papīra lidmašīnas, kuras, šķiet, bija aprīkotas ar Žurku uzmeklēšanas ierīcēm, un dzinās pakaļ Žurkām, lai kur tās ietu, iekšā un ārā, zem palagiem un uz jumtiem, un drīz vien kauja bija uzvarēta, un Žurkas muka. Beteļsula un olas, un puvuši dārzeņi bija lieti noderējuši kā apvainojumi, taču niezampulveris ne tikai aizskāra Žurku jūtas un sagandēja apģērbu, bet pataisīja tas vēl smirdīgākas, nekā tās bija. Lūka redzēja pat visnejaukākā paskata milzu Žurkas — tās ar spoguļstiklu saulesbrillēm, smagi bruņotās, supernegantās Respektožurkas — skrienam uz riņķi un kliedzam, kad papīra lidmašīnas tās vajāja un bēra niezampulveri tām uz galvas un aiz apkakles. Viņš redzēja, kā tie gariem, nikniem nagiem plēš paši sevi, rauj ārā lielus gabalus paši sev no miesas, mēģinot pārtraukt niezi. Gaisu pildīja Žurku kliedzieni, kas tapa aizvien skaļāki — tik skaļi, ka Lūkam bija jāaizspiež ausis, jo tie gandrīz vai nebija izturami.
"Ja tas pulveris patiešām ir tas, ko es domāju," Netētuks beidzot apbrīna pilnā balsī noteica, "ja tas patiesi ir izgatavots no, kā cs domāju, nāvīgā Āzijas kudžli auga, kas sajaukts kopā ar, es nešaubos, ar pašas Alifbējas pārvarīgajām sēklām, gan reto gudgudi puķi... un, ja Sunītsultāne vēl piejaukusi klāt vielas no Vāczemes šķērmkaula vai maģisko kašķa pupu, Ēģiptes dēmoniskās abraksas sporas, Peru kačukaču un Āfrikas liktenīgās Pipipi virpuļus, tad iespējams, ka esam Žurku invāzijas Burvju Pasaulē gala liecinieki. ŠI formula, kuru, kā es domāju, Sunītsultāne izmantojusi, ir interesanta ar to, ka parastie cilvēki ir imūni pret šiem okultajiem pulveriem; tie skar tikai grauzējus. Jā, viņa lūdza tev patverties, bet lai aizsargātu suni un lāci, tas bija kā piesardzības pasākums; un visvairāk par visu, cs pieņemu, — lai mūs visus pasargātu no pēdējās un nāvīgās Dusmu Lēkmes pārņemtajām Žurkām."
Žurkas patiešām bija galīgi aptrakušas. Pa pelēkās beķe-rejas logu Lūka vēroja to augošo neprātu un nāves mokas. Respektorāta plānādainie kungi burtiski saskrāpēja sevi gabalos, patiešām sarāva sevi uz pusēm, līdz nekas vairs nebija palicis, tikai saķepušu spalvu kušķi un pelēkas, neglītas gaļas gabali. Žurku kliedzieni sasniedza briesmīgu kreščendo, un tad lēni gaiss norima un nolaidās klusums. Pašās beigās Lūka redzēja pašu Virsžurku skrienam pa ielu uz Laika Upes pusi, viņš skriedams sevi plosīja, un ielas galā, briesmīgi iebrēcies, ieleca Upē, un, tā kā viņš bija vienīgais Žurks Burvju Pasaulē, kas neprata peldēt, jo aizvien bijis pārāk slinks un izlaists, lai papūlētos iemācīties, tad noslīka Pārejošajā Plūsmā.
Un tā tas viss beidzās.
Lēni, lēni nežurcigie Respektorāta iemītnieki nāca ārā no savām mājām un saprata, ka viņu mocības beigušās, un tad lielā laimē metās pie žogiem, kas nošķīra Respektorātu no pārējās Burvju Pasaules, sagāza tos un aizmeta prom uz visiem laikiem sava cietuma mūru atliekas. Un, pat ja kādas Žurkas izdzīvoja Lielajā Niezambumbošanā, tās neviens vairs nekad neredzēja, jo tās salīda atpakaļ tumsā pasaules šķirbās, kur Žurkām vieta.
Ūdrijas Soraija uz sava zaļzelta paklāja piezemējās pie pelēkās beķerejas, kad Lūka un viņa sabiedrotie nāca ārā. "Lūka Halīfa," viņa sacīja, un Lūka viņai nemaz neprasīja, kā viņa zina viņa vārdu, "tu esi izdarījis Burvju Pasaulei lielu pakalpojumu. Vai tu par to man vēl kaut ko neprasīsi? Tu uzminēji manu vārdu; par to vien tev pienāktos vismaz tradicionālās trīs vēlēšanās, un tu esi izmantojis tikai vienu. Bet par to, ka tu iedomājies Niezambumbas! Kas zina, kāda būtu taisnīga atlīdzība par to! Mēģini iedomāties savu lielāko, svarīgāko vēlēšanos, kas tev nāk prātā, un tad es paskatīšos, vai varu tev kā nebūt palīdzēt!" Pirms Netētuks paspēja viņu apturēt, Lūka jau bija sācis ļoti ātri runāt, lai izstāstītu šai satriecošajai, jaunajai meitenei, kurai bija tieši tāds pats vārds kā viņa mātei, kāpēc viņš atrodas šeit, Burvju Pasaulē, un ko viņš cer izdarīt, un kāpēc. Kad īsā runa bija galā, Ūdrijas Sultanei acis bija izpletušās un roka pacēlusies mutei priekšā. "Iespējams ka es savā lepnībā runāju par ātru," viņa sacīja, un balsī manīja bijibu. "Iespējams, ka tu man lūdz kaut ko tādu, ko es nevaru dot."