Bet tad viņa pasmaidīja palaidnīgu smaidu un sasita rokas kā bērns. "Nozagt Dzīvības Uguni, kas vēl nekad Burvju Pasaules vēsturē nav izdarīts! Nu, tas tik būtu Visu Laiku Vistīka-māki Necienīgākais Gājiens! Kas nedzirdēts un brīnišķīgs! īsi sakot, tā būtu ārkārtēja Ūdru Drausmīgā Ricbeklība, tāpēc katrs īsts Ūdrs ir aicināts palīdzēt. Maniem kaujas biedriem no ŪGS — Ūdru Gaisa Spēkiem — ir jāatgriežas mājās Ūdrijā; bet, Lūka Halīfa, Uguns Zagli, es, Ūdru karaliene, izdarīšu visu, kas ir manos spēkos, lai palīdzētu tev izdarīt šo visbriesmīgāko un viscēlāko, un visbīstamāko, un, neapšaubāmi — visbaudāmāko Noziegumu."
"Es tā kā steidzos," Lūka drosmīgi teica, "un tev ir šis superātrais paklājs. Vai tu kaut kādā veidā nevarētu aizraut mani garām visiem citiem Līmeņiem un aizvest mani pie Uguns, kur man jātiek, un pēc tam atkal aizgādāt mani uz turieni, kur es sāku?"
"Upe ir gara un mānīga," Sunītsultāne Soraija sacīja, domīgi mādama ar galvu. "Un tev tik un tā jātiek cauri Laika Miglai, kur neko nevar redzēt, un tad ir Lielais Staignājs, kur Upe pārvēršas purvā un kur nevari pakustēties, un tad ir Neizbēgamais Atvars, kurā Laiks griežas uz riņķi vien, un tu netiec ārā, un vieta, kur Upe sazarojas Triljons un Vienā Takā, kur Upe pārvēršas labirintā, un tu noteikti apmaldīsies visos tajos ūdeņu līkločos un nekad neatradīsi vienu vienīgu straumi, kas ir Laika patiesais, nepārtrauktais Ceļš. Nu, labi," viņa sacīja, un no viņas balss Lūka noprata, ka lēmums ir pieņemts. "Es piebiedrošos tev tavos piedzīvojumos. Ir vismaz četri posmi — kā tu viņus tur sauci? — "Līmeņi"? — ir četri Līmeņi, kuriem es varu tev palīdzēt pārlēkt. Bet pēc tam tev bus jātiek galā pašam,- kā būs, tā būs."
"Kāpēc tu nevari mani aizvest līdz galam?" Lūkam paspruka, tik ļoti viņš bija vīlies.
"Tāpēc, mans mīļais Lūka," Ūdrijas Sunītsultāne atbildēja, "ka šis zīda lidojošais paklājs, kuru man tik sen dāvāja pats Ķēniņš Zālamans, var izdarīt visādas brīnumlietas, bet nevar izlidot cauri Varenajiem Liesmu Apļiem."
5 Ceļš uz Trim Ugunīgajiem Virtuļiem
Ja vēl nekad neesi lidojis uz burvju paklāja, tad, iespējams, nezināsi neko par jūras slimību. Lidojošais rīks, laizdamies pa gaisu, kustas lēni, veļoties kā vilnis — ne gluži tā, it kā lidotu uz gaisa viļņiem, bet drīzāk tā, it ka pats paklājs būtu kļuvis par tādu kā zižainu gaisu, kas paceļ tevi gaisā un aizved, kur vien tu gribi nonākt. Skumji, bet tā ir tiesa: var gadīties, ka tavs kuņģis — vismaz kādu bridi — ar šādu ceļošanas veidu nebūs apmierināts. Un, ja nekad neesi laidies uz lidojošā paklāja kopā ar nervozu runājošo lāci un pat vēl nervozāku runājošo suni, un ar Ziloņpīlēm, kas lido pirmo reizi savā bczlidojumu dzīvē, nemaz nerunājot par pārdabisku būtni, kas izskatās, rīkojas un runā tieši tā kā tavs tēvs, un tad vēl antīku Karalieni, kura izskatās, rīkojas un runā tieši tā kā septiņpadsmit gadu veca meitene, un turklāt vēl milzīgu, amfī-bisku tanku Argn, tad vari vien iedomāties, kāds sajukums valdīja uz zaļzeltainā Rešama klāja, kad tas uzsāka ceļojumu uz Laika Miglas pusi. Lidojošais paklājs bija ievērojami palielinājies, lai uzņemtu pasažierus un kravu, un tas lidojuma viļņošanos pastiprināja.
Aina, jāteic, bija haotiska un trokšņaina. Vaidēšana un gaudošana, stenēšana un rūkšana, un tā taurēšana, ko ziloņi fun piles) laiž vaļa briesmu bridi. Lacis Suns visu laiku teica, ka, ja lāči būtu radīti lidošanai, tad tiem būtu izauguši spārni, un tāpat arī viņš minēja to, ka lāčiem, apsēžoties uz tepiķa, uzreiz ienākot prātā lāčādu paklāji, bet tomēr vislielāko problēmu sagādājot tieši pati lidošana; un suns Lācis satraucies
vāvuļoja bez apstājas, valstīdamies pa paklāju, un viņa monologs noritēja apmēram tā: Es nokritīšu nost, vai nel Nokritīšu, neļaujiet man nokrist, vai es nokritīšu. Nokritīšu gan, es zinu, nokritīšu, kuru katru brīdi, es nokritīšu; kaut gan paklājs ikreiz, kad kāds no ceļotājiem sasvērās pārāk tuvu malai, sarullējās uz augšu un nogādāja tos atpakaļ drošībā vidū vai tuvu vidum.
Savukārt Ziloņputni, tie bez mitas viens otram vaicāja, kāpēc tie vispār tur esot. Respektorāta atstāšanas satraukumā arī viņus kaut kā uzrāva uz klāja kopā ar Argo, taču viņi nespēja atcerēties, ka būtu kāds apvaicājies, vai viņi maz grib braukt. "Un, ja mēs neatceramies, tad tas nenotika," Ziloņpīlis sacīja. Viņi jutās tā, it kā būtu nozagti, pirātu nolaupīti, aizrauti līdzi piedzīvojumā, par kuru viņiem nebija nekādas daļas un kurš, jādomā, ir ārkārtīgi bīstams, un, jā, ari viņi domājot, ka tikai nenokristu no paklāja.
Sunītsultāne Soraija, protams, visus viņus pamatīgi sunīja, kā tas bija viņas dabā, saukādama viņus par bēbīšiem un skuķiem, un sullām, par zosīm-ne-pīlēm; viņa tiem teica, ka šiem esot no bailēm lielas acis kā zaķpastalām un ka tie esot jēra dvēseles un lupatas, un gļēvuļi, un pienapuikas, un ņerk-stētāji un ņuņņas (šo terminu Lūka nezināja, bet nodomāja, ka laikam nozīmi varēs uzminēt). Viņa apkladzināja viņus kā vista, lai pateiktu, ka viņi ir gļēvuļi, un, pats ļaunākais, nicīgi pīkstēja uz viņiem, kas nozīmēja, ka viņa tos apsaukā par pelēm.
Netētuks, saprotams, ar pirmo lidojumu uz paklāja tika galā bez mazākās piepūles, vēsi un pašpārliecināti nostājies līdzās Sunītsultānei, un tāpēc Lūka nolēma tikt pie "paklāja kājām" pēc iespējas agrāk. Pēc kāda laika tas izdevās, un viņš vairs negāzās; vēl pēc kāda laika arī visi četri dzīvnieki tika uz savām divpadsmit kājām, un tad pēdīgi vaidēšana un stenēšana beidzās, un viss norimās, un īstenībā neviens ar' nebija izvēmies.
Kad Lūka beidzot spēja piecelties un noturēt līdzsvaru uz lidojošā paklāja, viņš pamanīja, ka kļūst ārkārtīgi auksts. Paklājs cēlās arvien augstāk un lidoja arvien ātrāk, un viņam sāka klabēt zobi. Izskatījās, ka Sunītsultāni Soraiju aukstums neskar, kaut gan viņai mugurā bija gaisīgs tērps, šķiet, veidots no zirnekļu tīkliem un taureņu spārniem, un neskāra arī Netētuku, kurš, ģērbies Rašīda Halīfas cinobra sarkanajā platkreklā, stāvēja viņai līdzās, itin kā nekas nebūtu bijis. Izskatījās, ka lācim Sunim viņa kažokā iet labi un Ziloņputnus sildīja to dūnas un spalvas, turpretī suns Lācis izskatījās drebelīgs, un Lūkam metās pavisam auksti. "Kas to būtu domājis," Lūka sprieda, "ka šī lidināšanās pa gaisu radīs tik daudz praktisku problēmu?"
Neizbēgami, kad Sunītsultāne ieraudzīja, ka zēns ir līdz nāvei pārsalis, tā viņu apsaukāja visādiem jauniem vārdiem. "Es pieņemu," viņa sacīja, "tu biji iedomājies, ka šim lidojošajam paklājam būs centrālapkure un kas tik vēl ne. Bet šis te, dārgais, nav nekāds moderno mīkstmiešu priekšpilsētas pūkainais tepiķis. Ja gribi zināt, šis ir antīks priekšmets."
Pabeigusi ķircināt Lūku, Soraija tomēr sasita plaukstas, un veca ozolkoka lāde — kuru Lūka pirms tam nebija pamanījis, bet kura acīmredzot visu laiku bija bijusi uz lidojošā paklāja — atsprāga vaļā, un no tās izlaidās divas gaisīgas šalles. Viena šalle ielidoja Lūkam rokās, bet otra aptinās ap Lāci. Apmetis šalli ap pleciem, Lūka uzreiz jutās tā, it kā būtu pārcelts kaut kur tropos — gandrīz pārāk silti, gandrīz tā, it kā gribētos, kaut būtu mazliet vēsāks. "Dažiem nekad nav labi," Sunītsultāne noteica, lasīdama viņa domas, un tad aizgriezās, slēpdama sirsnīgu smaidu.