Nu, gan sasildījies, gan nolīdzsvarojies, Lūka spēja aptvert brīnišķīgo skatu, kas pavērās acu priekšā. Lidojošais paklājs lidojumā sekoja Laika Upei. Abpus Upes krastiem pletās Burvju Pasaule, un Lūka, stāstnieka dēls, sāka atpazīt visas tās vietas, ko tik labi pazina no tēva stāstiem. Ainavu izraibināja pilsētas, un Lūka, satraukumam pieņemoties spēkā un sirdij sitoties stiprāk, pazina tās visas — Hābu, Sapņu pilsētu,-Umīdnagaru, Cerību pilsētu; Zamuradu, Smaragda pilsētu,- un Bādalgaru, uz Mākoņa uzbūvēto Cietokšņa Pilsētu. Tālu uz aus-trumiem pie apvāršņa slējās Zaudētās Bērnības Zemes zilgie kalni, un uz rietumiem bija Neatklātā Zeme, bet tur — tur tālāk — bija Vieta, Kur Neviens Nedzīvo. Lūka sapriecājās, atpazinis Spēļu Nama un Spoguļu Zāles ārprātīgo arhitektūru, un līdzās tiem Paradīzes, Gulistānas un Bostānas dārzus un, visaizraujošāko no visiem, Iedomātu Būtņu Zemi, Peristanu, kurā perisas jeb laumiņas nebeidzami cīnījās ar ļauniem cilvēkēdājiem, ko dēvēja par deviem vai bhūtiem. "Kaut man nebūtu tik ļoti jāsteidzas," Lūka nodomāja, jo viņš aizvien bija uzskatījis, ka šī pasaule — pasaule, ko viņš visu mūžu bija zīmējis un gleznojis — ir pat labāka par viņa paša.
Tagad, būdams gaisā un skatīdams to visu kopumā, viņš ieraudzīja, cik Burvju Pasaule liela, cik Laika Upe vareni gara; un viņš saprata, ka nekad nespētu tikt tur, kur viņam jātiek, paļaujoties tikai uz Ziloņputnu atmiņu kā degvielu un viņu vilkšanas spēju kā ātrumu. Taču nu Ķēniņa Zālamana Lidojošais Paklājs lielā ātrumā nesa viņu tuvāk mērķim, un, kaut arī viņš zināja, ka priekšā gaida briesmas, viņš tomēr ārkārtīgi sapriecājās, jo, pateicoties Ūdrijas Sunītsultānei, neiespējamais bija kļuvis mazdrusciņ iespējamāks. Un tad viņš ieraudzīja Laika Miglas.
Sākumā tās nebija nekas vairāk par baltu, mākoņainu masu pie apvāršņa, taču to, cik tās īstenībā milzīgas, varēja aptvert tikai tad, kad paklājs metās tām virsū. Tās stiepās no apvāršņa līdz apvārsnim kā mīksts mūris pār pasauli, šķērsojot Upes plūsmu un aprijot to, apēdot apburto ainavu un notiesājot debesis. Kuru katru brīdi tās aizpildīs visu Lūkas redzes lauku, un tad Burvju Pasaules vairs nebūs, paliks tik vien kā lipīgās miglas. Optimisms un satraukums Lūku pameta, atstājot vēderā aukstu, sliktu sajūtu. Viņš samanīja Soraijas roku uz pleca, bet tā viņu neiedrošināja.
"Esam sasnieguši Atmiņas robežas," Netētuks paziņoja. "Tiktāl tavi hibrīddraugi — upes gaļas veltes — būtu varējuši tevi atvest."
Ziloņputni bija ārkārtīgi neapmierināti. "Mēs neesam raduši," Ziloņpīle ārkārtīgi cienīgi paziņoja, "ka par mums runā kā par kādu ēdienkartes piedāvājumu." (Lūka saprata, ka to bija pateicis īstais Netetuks — radījums, kurš viņam nepatika, jo patiešām nebija nekāda iemesla, lai tas viņam patiktu. Viņa paša tēvs nekad neko tamlīdzīgu neteiktu.) "Tāpatās," Ziloņpīlis sacīja, "vai drīkstam atgādināt seno pamācošo teicienu par to, kas notiek, kad esat sasnieguši pat ziloniskas Atmiņas robežas?"
"Kas tad notiek?" Lūka pavaicāja.
"Tad viss ir kā pīlei ūdens," Ziloņpīle atbildēja.
Tiklīdz viņa to bija pasacījusi, no Laika Miglām nobira raķešu apšaude, un paklājam bija veikli jāizvairās, jānolaižas un jāpaceļas, un jāsagriežas te pa labi, te pa kreisi. (Dzīvnieki un Lūka atkal zaudēja līdzsvaru, un atkal sākās liela valstīšanās un trokšņaini lāciski, suniski un pīļziloniski iebildumi.) Šķita, ka raķetes taisītas no tādas pašas vielas kā pašas Miglas: no turienes nāca baltas Miglbumbas pamatīgu lielgabalu ložu izmērā. "Vai tās tiešām var mūs savainot, ja ir taisītas no miglas?" Lūka vaicāja. "Kas notiek, ja kāda no tām trāpa?"
Netētuks pašūpoja galvu. "Nenovērtē par zemu Laika ieročus," viņš sacīja. "Ja Miglbumba tev trāpīs, tad visu tavu atmiņu uzreiz izdzēsīs. Tu neatcerēsies ne savu dzīvi, ne savu valodu, ne kas tu tāds esi. Kļūsi par tukšu čaulu, būsi nekam nederīgs, beigts."
Tas apklusināja Lūku. Ja Miglbumba var izdarīt kaut ko tādu, viņš domāja, kas notiks, kad viņi iemetīsies pašās Laika Miglās? Viņi var ne uz ko necerēt. Viņš laikam bijis traks, iedomādamies, ka caursitīs visas Burvju Pasaules aizsardzības un ietieksies pašā Laika Viducī. Viņš bija tikai zēns un devis sev tādu uzdevumu, kas bija par grūtu paša spējām. Ja viņš ies tālāk, ta būs ne tikai viņa paša iznīcība, bet arī posts viņa draugiem. Viņš nespēja to izdarīt; bet, no otras puses, nespēja apstāties, jo apstāties nozīmētu atteikties no cerības par tēvu, lai cik trausla ari šī cerība būtu.
"Neraizējies tik daudz," Ūdrijas Soraija sacīja, pārtraukdama viņa mokošās pārdomas. "Tu te neesi neaizsargāts. Kaut drusku taču tici dižajam Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošajam Paklājam!"
Lūka drusku sasparojās, bet tikai drusku. "Vai kāds zina, ka mēs tuvojamies?" viņš iedomājās. "Varbūt tāpēc mūs apšauda?"
"Ne obligāti," Netētuks teica. "Es domāju, ka mēs, pienākdami tik tuvu Laika Miglām, esam iedarbinājuši automātisku aizsardzības sistēmu. Galu galā, jaunais Lūka, mēs grasāmies pārkāpt Vēstures Likumus. Ieejot Miglās, mēs atstājam aiz sevis Dzīvo Atmiņu un virzāmies uz Mūžību,- proti," viņš turpināja, no Lūkas sejas izteiksmes nopratis, ka jāizsakās skaidrāk, "virzāmies uz slepeno zonu, kur pulksteņi netikšķ un Laiks stāv uz vietas. Tur nevienam nav jābūt. Teiksim tā: kad tavā sistēmā ielien kaut kāds vīruss, sāk pārvietoties pa tavu organismu, un tu sāc justies slikti, tad organisms sūta Antivielas cīņā, līdz tas ir iznīcināts, un tad tev paliek labāk. Baidos, ka šajā gadījumā mēs esam tie virusi, un tāpēc mums jārēķinās ar... pretdarbību."
Sešu gadu vecumā Lūka televīzijā bija redzējis planētas Jupitera attēlus — attēlus, ko uz Zemi raidīja sīciņa, automatizēta kosmosa zonde, kas patiesībā lēni laidās tuvāk šīs milzīgās gāzes planētas virsmai. Katru dienu zonde tika tuvāk un tuvāk, un planēta izslējās aizvien lielāka un lielāka. Attēli skaidri rādīja Jupitera gāzes lēni pārvietojamies, kā tās veidoja krāsu un kustību slāņus, izkārtodamās strīpās un virpuļos un, protams, izveidodamas abus slavenos Punktus, milzīgo un mazāko. Beigu beigās planētas gravitācijas spēks norāva zondi lejā, un tā pazuda uz visiem laikiem, ar tādu kā klusu plaukšķ, kā Lūka iedomājās, to iesūca iekšā, un pēc tam televīzijā Jupitera attēlus vairs nerādīja.
Kad lidojošais paklājs Rešams tuvojās Laika Miglām, Lūka varēja saskatīt, ka arī to virsmas kustēt kustējās tāpat kā Jupiteram. Arī Miglas plūda un virpuļoja, un veidoja sarežģītus rakstus, un tur manīja arī krāsas — jo tuvāk un tuvāk Lūka tām tika, jo labāk varēja saskatīt balto sadalāmies daudzos smalkākos krāsu toņos. "Mēs esam zonde," viņš nodomāja, "zonde ar cilvēku apkalpi, ne automātiskā, bet kuru katru brīdi laikam būs plaukšķ, un viss. Pārraides beigas."
Miglas mācās viņiem virsū, visaptverošas un, un tad pilnīgi bez nekādas skaņas lidojošais paklājs bija devies baltumā iekšā, bet Laika Miglas nevienu no viņiem neaizskāra, jo ari paklājam bija aizsardzības mehānismi un tas bija ap sevi izslējis kaut kādu neredzamu vairogu, spēka lauku, kas acīm redzami bija gana stiprs, lai noturētu Miglas pa gabalu. Šā mazā burbuļa drošībā, tieši tā kā Soraija bija solījusi — tici paklājam, viņa bija teikusi —, ceļinieki uzsāka Šķērsošanu.
"Vai dieniņ!" Ziloņpīle iesaucās, "mēs aizejam Aizmirstībā. Kā var prasīt, lai Atmiņputns dara kaut ko tik briesmīgu!"
Tas bija tāpat, kā būt aklam, Lūka nodomāja, vienīgi varbūt aklums bija krāsu un apveidu, spožuma un tumsas, punktu un uzliesmojumu pilns, kā, galu galā, tā tas vienmēr izskatījās viņpus plakstiņiem, kad viņš aizvēra acis. Viņš zināja, ka kurlums var piepildīt ausis ar atmosfēras traucējumiem, dūcošām, džinkstošām skaņām, tad varbūt aklums tāpat aizpilda acis. Taču šis aklums bija citāds; tas šķita, nu, absolūts. Viņš atcerējās Netētuka jautājumu "Kas bija pirms Blīkšķa?", un saprata, ka atbilde varētu būt šis baltums, šī visa neesamība. To pat nevarēja nosaukt par vietu. Tas bija tas, kas bija, kad nebija vietas, kur būt. Tagad viņš saprata, ko cilvēki domāja, runādami par to, kas pazudis Laika Miglās. Cilvēkiem tas bija tikai tāds izteiksmes līdzeklis, bet šīs Miglas nebija tikai vārdi. Tās bija tas, kas bija pirms tam, kad vēl nekādu vārdu nebija.