Taču baltums nebija tas pats, kas tukšums; tas kustējās; tas bija darbīgs, viļņojās riņķiem vien ap paklāju, kā ne no ka taisīta vira. Neesamības Zupa. Paklājs lidoja, cik ātri spēdams, un tas bija ļoti ātri, taču šķita, ka tas stāv uz vietas. Burbulī vēja nebija, un ārpus burbuļa nebija nekā tāda, uz ko paskatoties varētu izjust kustību. Laikam gan sajūta nemainītos, Lūka nodomāja, ja paklājs apstātos kā iemiets Miglas vidū tā, ka viņi būtu tur iestrēguši uz visiem laikiem. Un, tiklidz viņš to iedomājās, uzreiz tā arī sāka justies. Viņi vispār nekustējās.
Viņi peldēja te laikā pirms Laika, aizmirsti, aizmaldījušies. Kā Ziloņpīlc šo vietu bija nosaukusi? Aizmirstība. Pilnīgas aizmiršanas, nekādības, neesības vieta. Elles priekštelpa, ticīgi ļaudis mēdza teikt. Vieta starp Debesīm un Elli.
Lūka jutās viens. Viņš nebija viens, tas bija skaidrs, visi aizvien vēl turpat vien bija, bet viņš jutās šausmīgi vientuļš. Viņš gribēja mammu, viņam pietrūka brāļa, viņš vēlējās, kaut tēvs nebūtu iekritis Miegā. Gribēja savu istabu, savu ielu, savu apkaimi, savu skolu. Gribēja, lai viņa dzīve atkal ir tāda, kāda tā aizvien bijusi. Laika Miglas izlocījās ap paklāju, un viņš sāka iztēloties pirkstus šajā baltumā, garus, stīgām līdzīgus pirkstus ķeramies viņam klāt, mēģinot viņu sagrābt un noslaucīt viņu tīru. Viens pats Laika Miglās (kaut gan īstenībā ne viens pats), viņš sāka domāt, ko, pie velna, viņš ir sadarījis. Viņš bija pārkāpis bērnības pirmo likumu — nerunāt ar svešiniekiem — un patiesībā bija ļāvis svešiniekam aizvest viņu prom no drošības visnedrošākajā vietā, ko jebkad dzīvē bija redzējis. Tātad viņš ir muļķis, un laikam būs par šo muļ-ķibu jāsamaksā. Un kas īsti tas svešinieks tāds ir? Viņš teica, ka neesot sūtīts, bet esot aicināts. It kā mirstošs cilvēks — un, jā, šeit, Laika Miglās, Lūka beidzot spēja pateikt šo vārdu, ja vien tikai pats sev, savās privātajās domās —, it kā viņa mirstošais tēvs izsauktu pats savu nāvi. Viņš nebija īsti pārliecināts, vai viņš tam ticēja vai ne. Cik muļķīgi bija tā pazust tālēs zilajās (baltajās) kopā ar cilvēku (ar radību), kurai tu ne pilnībā tici, ne uzticies? Lūku aizvien uzskatīja par prātīgu zēnu, bet nu viņš bija šo teoriju apgāzis, pa lielam.
Viņš bija visnesaprātīgākais zēns no visiem, ko pazina.
Viņš paskatījās pāri paklājam uz savu suni un lāci. Neviens no abiem nerunāja, bet viņš to acīs saskatīja, ka arī tie abi ir dziļas vientulības varā. Šķita, ka stāsti, ko viņi stāstīja, ieguvuši runas spējas, viņu dzīvesstāsti — tie slīd viņiem prom. Varbūt viņi nekad nebija bijuši tie cilvēki, varbūt tie bija bijuši vien viņu sapņi, banāli sapņi par savu augstdzimtību; vai gan katrs nav sapņojis, ka ir princis? Šo stāstu patiesība sāka
slīdēt prom no viņiem šajā baltajā, baltajā tukšumā, un viņi atkal bija tikai dzīvnieki un devās pretim neskaidram galam.
Tad beidzot kāda pārmaiņa. Baltums izretinājās. Tas vairs nebija viss un visur, bet vairāk kā blīvi mākoņi debesīs, kad lidmašīna steidz tiem cauri, un tur priekšā kaut kas bija — jā! atvere —, un te atkal aizmirstā ātruma sajūta, sajūta, ka paklājs kā raķete šaujas uz gaismu, kas nu jau bija tuvu, vēl tuvāk, un beidzot, žžžvīīīks, viņi iznāca spožas, saulainas dienas gaismā. Visi uz Rešama klāja skaļi uzgavilēja, katrs pa savai modei, un Lūka, pieskāries vaigiem, sev par pārsteigumu saprata, ka tie ir slapji no asarām. Viņš izdzirdēja nu jau pazīstamo tinkšķ, un skaitītājs redzeslauka augšējā labajā stūrī uzkāpa līdz 3. Viņš savā satraukumā pat nebija pamanījis Saglabāšanas Punktu. Kā tā? "Tu neskatījies," Soraija teica. "Viss kārtībā. Es saglabāju tavā vietā."
Viņš paskatījās lejup un ieraudzīja Lielo Staignāju. Šajā Laika Miglu pusē Upe bija izpletusies milzīgā Purvā, kas stiepās uz visām pusēm, ciktāl skatiens sniedzās. "Izskatās skaisti," viņš sacīja.
"Tas ir skaists," Soraija atbildēja, "ja tu meklē skaistumu. Tur, lejā, atradīsi retus aligatorus un milzīgus dzeņus, un smaržīgas cipreses un gaļēdājas rasenes. Bet tu ari aizmaldīsies prom no ceļa un, patiesi, arī pats no sevis, jo Lielā Staignāja dabā ir notvert visus, kas nomaldījušies, uzdzenot viņiem miegainu slinkumu, vēlmi palikt tur uz mūžiem, aizmirst savu patieso mērķi un savu veco dzīvi un vienkārši apgulties zem koka un atpūsties. Arī staignāja smaržas ir īpašas, bet tās nebūt nav nevainīgas. Ieelpo to skaistumu, un tu apmierināts smaidīsi un atgulsies zāles kušķī... un kļūsi par Staignāja gūstekni uz mūžīgiem laikiem."
"Paldies tev un tavam lidojošajam paklājam," Lūka pateicās. "Diena, kad satiku tevi, bija veiksmīgākā diena manā mūžā."
"Vai neveiksmīgākā," Ūdrijas Soraija sacīja. "Jo vienīgais, ko varu izdarīt, — vest tevi aizvien tuvāk un tuvāk lielākajām briesmām, ar kurām tu jebkad sastapsies."
Tā nu gan bija patīkama doma.
"Neļaujies, ka zelta Saglabāšanas Poga tevi piemuļķo," Sunīt-sultāne piebilda. "Tā ir tur, tieši pie Staignāja malas, bet, ja dosimies lejup to nospiest, tad ieelposim labunakts smaržu un aizmigsim, un tad ar mums būs cauri. Tik un tā bez tās var iztikt. Kad saglabāsim Krustceļu galā, tad iepriekšējie Līmeņi saglabāsies automātiski."
Doma par Saglabāšanas Punkta izlaišanu Lūku uztrauca, jo ko tad, ja kaut kāda iemesla dēļ viņš zaudēs dzīvību? Vai tad vajadzēs šķērsot Lielo Staignāju vēlreiz? "Par to neuztraucies," Soraija sacīja. "Labāk uztraucies par to tur." Viņa rādīja tieši uz priekšu. Tālumā Lūka saskatīja zema, plakana mākoņu veidojuma malu; izskatījās, ka tas lēni griezās uz riņķi vien. "Tur apakšā ir Neizbēgamais Atvars," Soraija paskaidroja. "Vai esi kādreiz dzirdējis par E1 NinoV'
Lūka sarauca pieri. "Tā siltā vieta okeānā, ja?"
Tas atstāja labu iespaidu uz Ūdrijas Sunītsultāni. "Klusais okeāns," viņa sacīja. "Tas ir milzīgs, tik lieks kā Amrīka, un tas parādās ik pa septiņiem vai astoņiem gadiem un salaiž laika apstākļus galīgā dēlī."
Lūka to zināja; vai atcerējās, kad viņa to pateica; nu, vienalga. "Kāds tam sakars ar mums?" viņš pavaicāja. "Mēs neesam Klusajam okeānam ne tuvu."
Soraija vēlreiz parādīja uz to pusi. "Tas," viņa sacīja, "ir El Tiempo. Arī tas ir tikpat liels kā Amrīka un arī parādās ik pa septiņiem vai astoņiem gadiem, tieši virs Atvara, un, kad parādās, tad sadara briesmu lietas ar Laiku. Ja iekrīti Atvarā, kur Laiks griežas uz riņķi, paliec iestrēdzis tur uz mūžiem, bet, ja patrāpīsies El Tiempo pa ceļam, tad jau iet pavisam traki."
"Bet mēs esam pārāk augstu, lai mūs noķertu, vai ne?" Lūka norūpējies pavaicāja.
"Cerēsim," karaliene Soraija atbildēja. Tad lūdza visu uzmanību. "Lai izvairītos no iekļūšanas El Tiempo parādības neparedzamajos laika izkropļojumos," viņa paziņoja, "mēs samazināsim paklāju līdz mazākajam izmēram, kas spēj mūs visus uzņemt, un, protams, arī Argo, lai cik liels tas būtu. Es ari pacelšu paklāju maksimālajā augstumā, un no jauna aktivizēsim vairogus, lai mums visiem būtu silti, un raudzīsimies, lai pietiek gaisa, ko elpot." Tas bija nopietni. Visi sapulcējās paklāja vidū, un malas sacēlās ap viņiem. Tad ieslēdzās spēka lauks, un Soraija piebilda: "Man jums jāpavēsta, ka šī ir pēdējā reize, kad varēšu izmantot spēka vairogu, jo citādi tam nepietiks jaudas aizvest mūs atpakaļ." Lūka gribēja pavaicāt, kāds ir paklāja enerģijas avots un kā to uzlādē, taču, spriežot pēc viņas sejas izteiksmes, šis nebija zinātkāriem jautājumiem piemērots brīdis. Viņa nenovērsa skatienu no El Tiempo, kas tuvojās, un Neizbēgamā Atvara zem tā. Un nu paklājs sāka celties augšup.