Karmana līnija, Zemes atmosfēras robeža, ir, vienkārši izsakoties, līnija, virs kuras vairs nav pietiekami daudz gaisa, lai noturētu lidojošu paklāju. Tā ir mūsu pasaules patiesā robeža, aiz kuras sākas kosmoss, un tā atrodas apmēram sešdesmit divas jūdzes jeb simts kilometrus virs jūras līmeņa. Tas bija viens no tiem nederīgajiem faktiem, kas bija palicis Lūkam atmiņā, pateicoties viņa lielajai interesei par starp-galaktiku literatūru, videospēlēm un zinātniskās fantastikas filmām, un, ak dieniņ, viņš nodomāja, izrādījās, ka tas tomēr nav nemaz tik nederīgs, jo izskatījās, ka viņi dodas tieši uz turieni. Rešams cēlās aizvien augstāk un augstāk, un debesis satumsa, un zvaigznes iemirdzējās, un, kaut arī paklāja spēka lauks viņus sargāja, tomēr visi sajuta Bezgalības dzestrumu, un kosmosa vienmuļais tukšums vairs nemaz nešķita tik vilinošs.
Tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četrdesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četrdesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četidesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup, — varbūt jau četrdesmit jūdzes zem viņiem — mutuļoja Neizbēgamais Atvars, radīdams Laika cilpas, bet virs tā viltīgais El Tiempo-, kaut arī viņi domāja, ka ir no briesmām tik tālu, cik vien iespējams, tomēr viņiem draudēja divkāršas briesmas, jo tālu, tālu apakšā, viņiem ceļoties augšup — un te paklājs ar rāvienu izkļuva no Laika Atvara tā, ka pat Netētuks nenoturējās kājās.
Tikai Soraija palika stāvam. "Viena problēma atrisināta," viņa noteica, bet vairs neizskatījās septiņpadsmit gadu veca,-Lūka saprata, ka viņa izskatījās varbūt simts un septiņpadsmit, tūkstoš un septiņpadsmit gadu veca, turpreti viņš pats, šķiet, ar katru minūti kļuva jaunāks, un suns Lācis bija kucēns, bet lācis Suns izskatījās ļodzīgs un drebelīgs. Pat Netētukam bija izaugusi bārda līdz ceļiem. Ja tas tā vēl ilgi turpināsies, Lūka saprata, tad viņi var aizmirst par Dzīvības Uguni, jo El Tiempo pieveiks viņus te un tagad — lai kas šajā sagandēto gadu zonā būtu tagad.
Taču Ķēniņa Zālamana Paklājs atkal pieradīja, ka spēj tikt galā ar savu uzdevumu. Tas cēlās aizvien tālāk un tālāk, augstāk un augstāk, pārvarēdams laicīgo slazdu vilkmi. Un pēc gara, bažīga laika pienāca brīdis, uz kuru Lūka jau vairs neuzdrīkstējās cerēt, kad Rešams atbrīvojās no El Tiempo tumšajām, neredzamajām saitēm. "Mēs esam brīvi," Soraija iesaucās, un viņas seja atkal bija jauna un skaista, un Lācis vairs nebija kucēns, un Suns izskatījās spēcīgs un vesels. Viņi bija sava ceļojuma zenītā, tieši zem Karmana līnijas. Un Lūka, šausmu vilināts, skatījās kosmosa dziļumos, izlemdams, ka varbūt tomēr labāk stāvēt ar kājām uz zemes. Un pēc brīža paklājs sāka nolaisties, un El Tiempo un Atvars palika viņiem aiz muguras. Viņi nekādi nebūtu varējuši tikt līdz
Saglabāšanas Punktam, lai kur tas ari būtu bijis. Risku skaits pieauga. Ja kaut kāda iemesla dēļ Lūkam neizdotos nospiest zelta pogu nākamā Līmeņa beigās, tad viņam vajadzētu pievarēt to visu vēlreiz, un bez paklāja vairoga nebūtu ne mazāko cerību to izdarīt. Taču šis nebija piemērots brīdis tādām sakāvnieciskām domām. Viņus gaidīja Triljons un Viena Ceļa Krustceles.
Viņi tuvojās Laika Upes augštecei. Platā, slinkā Upes lejtece un arī nodevīgā vidusdaļa bija tālu aiz muguras. Tuvojoties Upes iztecei no Gudrības Ezera, Upes straumei vajadzēja sarukt, padarot to par šauru strautiņu. Un, bez šaubām, tā arī bija,- bet nu ap to bija neskaitāmi daudz citu urdziņu un strautiņu, kas tecēja iekšā un ārā cits no cita; no augšas raugoties, tie izskatījās kā sarežģīta, šķidra gobelēna neskaitāmi pavedieni. Kurš no tiem ir Dzīvības Upe? "Man tie visi izskatās vienādi," Lūka atzinās.
Un ari Soraijai bija pienācis bridis atzīties. "Par šo Līmeni es jūtos visnedrošāk," viņa sacīja mazliet nokaunējusies. "Bet tu neuztraucies! Es tevi līdz turienei dabūšu! Ūdra godavārds!"
Lūka bija pārbijies. "Proti, kad teici, ka vari palīdzēt man pārlēkt četriem Līmeņiem, par pašu pēdējo tu nebiji īsti pārliecināta? Un mēs pat neesam saglabājuši noietos Līmeņus, tāpēc, ja tagad noiet greizi, tad ar mums ir cauri, mums vajadzēs divus pēdējos iet vēlreiz...?" Sunītsultāne nebija radusi pie kritikas, un viņa spilgti piesarka,- un abi ar Lūku būtu turpat uz vietas sastrīdējušies, ja viņu uzmanību nenovērstu skaļa taurēšana. Tā tik tiešām bija taurēšana, un viņi dusmīgi novērsās viens no otra, lai paraudzītos, kas notiek.
"Piedodiet," Ziloņpīle taurēja, "bet vai neesat atstājuši bez ievērības kaut ko svarīgu?"
"Vai kādul" Ziloņpīlis precizēja. "Kādus divus, patiesībā?"
"Mūs," Ziloņpīle paskaidroja.
"Kas mēs esam?" Ziloņpīlis gribēja zināt. "Vai esam kaut kādi dzīvojamās istabas dekori vai varbūt slavenie Burvju Pasaules Atmiņputni?"
"Vai esam ūdens gaļas veltes ēdienkartē," Ziloņpīle nelikās mierā, pametusi niknu skatienu uz Netētuka pusi, "vai varbūt esam visu mūžu nodzīvojuši, peldot Laika Upē, makšķerējot Mutuļus Laika Upē —"
"— dzerot Laika Upi, lasot Laika Upi —"
"— un, īsāk sakot, pazīstot Laika Upi tik tuvu, it kā tā būtu mūsu Māte — kas kaut kādā mērā tā ir, jo tā barojusi mūs visu mūžu, pazinusi mūs katrā ziņā labāk nekā Sunīt-sultāne no Ūdrijas — vietas, kas nemaz neatrodas uz Upes?"
"Proti," Ziloņpīlis uzvaroši nobeidza, "ja mēs nespēsim atšķirt īsto Laika Upi no triljons viltus upēm, tad, mīlīši, tas nevienam nebūs pa spēkam."
"Nu, redzi," Soraija teiea Lūkam, bezkaunīgi piedēvēdama šo sasniegumu sev. "Es tev teicu, ka viss nokārtosies, un nokārtosies ari."
Lūka nolēma neko uz to neatbildēt. Galu galā, viņa ir lidojošā paklāja saimniece.
Ziloņa snuķis ir neparasts orgāns. Tas saož ūdeni jūdzēm tālu. Tas pat var saost briesmas, noteikt, vai tuvojošies svešinieki ir draudzīgi vai naidīgi, un tāpat ari spēj saost bailes. Un spēj no liela attāluma sajust noteiktas smaržas: ģimenes locekļu un draugu smaržu un, protams, saldo mājas smaržu. "Ved mūs lejā," Ziloņpīlis sacīja, un lidojošais paklājs, atkal izpleties ērtākā izmērā, laidās lejā uz ūdensceļu labirinta pusi. Abi Ziloņputni stāvēja priekšpusē, snuķus augstu gaisā izslējuši, galiņus drusciņ uzliekuši. Lūka noskatījās, kā galiņi unisonā raustījās: pa kreisi, pa labi, tad atkal pa kreisi. Viņš nodomāja, ka tas izskatās kā snuķu pāra deja. Bet vai tiešām tiem izdosies saost Laika Upi, ja to ieskauj tik daudz citu, nešaubīgi, mulsinošu ūdeņainu smaržu?