Kamēr Ziloņputnu snuķi dejoja, ari viņu ausis cītīgi strādāja, stīvi izslējušās ieklausījās Upes čukstos. Ūdens kustoties
г
nekad neklusē. Urdziņas burbuļo, strauti čalo, bet lielākām, lēnākām upēm ir sarežģītākas lietas sakāmas. Dižas upes runā zemākās frekvencēs, pārāk zemās, lai cilvēka auss tās sadzirdētu, pat pārāk zemās, lai suņa auss izšķirtu vārdus; un Laika Upe stāstīja savus stāstus viszemākajās iespējamās frekvencēs, un tās dziesmas varēja saklausīt tikai ziloņu ausis. Taču Ziloņputnu acis bija aizvērtas. Ziloņiem acis ir mazas un sausas un neko daudz vis neredz. Meklējot Laika Upi, redze nemaz nenoderētu.
Laiks pagāja. Lidojošais paklājs pārlidoja Triljons un Viena Ceļa Krustcelēm, slaidi lidinoties no vienas malas uz otru. Saule iegrima rietumu debesis. Visi jutās izsalkuši un izslāpuši, līdz Soraijas ozolkoka brīnumlāde sagādāja uzkodu un dzērienu klāstu. "Mums paveicies, ka Ziloņputniem ir putnu apetīte, ne ziloņu badīgums," Lūka nodomāja, "jo ziloņi ēd bez apstājas un varētu iztukšot pat brinumlādi." Pēcpusdienas ēnas ainavā krita garākas. Ziloņputni neteica neko. Gaismai aizejot, Lūka vairs tik ļoti necerēja. Varbūt tā šis piedzīvojums beidzas, visām viņa ceribām pagaistot ūdens labirintā. Varbūt šis —
"Uz to pusi!" piepeši iesaucās Ziloņpīle, un Ziloņpīlis to apstiprināja: "Noteikti uz to pusi, apmēram trīs jūdzes no šejienes."
Lūka aizskrēja un nostājās viņiem pa vidu. Nu abi bija izstiepuši snuķus taisni sev priekšā. Paklājs nolaidās zemāk virs Krustcelēm un palielināja ātrumu. Apakšā ātri pazuda koki, krūmi un upes. Tad pavisam pēkšņi Ziloņpīle iesaucās: "Stāt!", un viņi bija klāt.
Satumsa, un Lūka nevarēja saskatīt, ar ko tieši šī upe atšķīrās, taču, cik spēdams, cerēja, kaut Ziloņputniem izrādītos taisnība. "Lejā," Ziloņpīlis sacīja. "Mums tai jāpieskaras, lai pārliecinātos." Paklājs laidās zemāk un zemāk, līdz lidinājās mazliet virs ūdens. Ziloņpīle iemērca snuķa galu upē un uzvaroši pacēla galvu. "Droši!" viņa iesaucās, un abi Ziloņputni, priekā klaigādami, metās no lidojošā paklāja iekšā jaunatklātajā Laika Upē. "Mājās!" tie aurēja. "Bez šaubām! Šī ir tā vieta!" Tie viens otru apšļakstīja ar varenām Upes ūdens šaltīm, tad savaldījās. Pret Laika Upi jāizturas saudzīgi. Nav nekāda spčļmantiņa. "Patiešām," Ziloņpīlis sacīja. "Par simts procentiem." Viņš viegli palocījās. Suns Lācis, kurš lepojās ar sava deguna spējām, bija apbrīnas pilns un varbūt mazliet nokaunējies, ka pats nebija atradis pareizo ceļu. Lācis Suns arī bija apbrīnas pilns un nokaunējies un īdzīgi piemirsa Atmiņ-putnus apsveikt. Netētuks izskatījās iegrimis domās un ari neko neteica. "Paldies jums, dāmas, zēni, dzīvnieki ar parastiem deguniem un savādās, pārdabiskās personas, kas esat, atklāti sakot, mazliet šaušalīgas," Ziloņpīlis uzsvērti sacīja. "Jums visiem liels paldies. Varat ncaplaudēt."
Nakts Burvju Pasaulē var būt daudz rosīgāka par dienu, atkarībā no precīzas atrašanās vietas. Peristānā, Iedomātu Būtņu Zemē, naktis parasti ložņā cilvēkēdāji, bhuti, mēģinot nolaupīt guļošās laumiņas. Sapņu Pilsētā Kvabā naktī visu iemītnieku sapņi piepildās un tiek izspēlēti ielās — mīlas romāni, strīdi, briesmoņi, šausmas, prieki, tie visi piepilda aptumšotās ieliņas, un reizēm tavs sapnis, naktij beidzoties, var ielēkt kāda cita galvā, bet viņu sapņi, radot sajukumu, pārlēkt tavējā. Un Ūdrijā, tā Soraija stāstīja Lūkam, laikā starp saulrietu un saullēktu visi uzvedoties vispalaidnīgāk, visneprātīgāk un visneparedzamāk. Ūdri pārēdoties, pārdzeroties, nozogot labākajiem draugiem mašīnas, apvainojot vecmāmiņas un metot akmeņus viņas senča, Ūdrijas Pirmā Karaļa, kura statuja kā jātnieks zirga mugurā stāvot pie pils vārtiem, sejā. "Mēs esam neuzvediga tauta, tā ir tiesa," viņa nopūtās, "bet sirdī esam krietni."
Taču Triljons un Viena Ceļa Krustcelēs nakts bija spocīgi klusa. Neviens sikspārnis nepārskrēja pār mēness seju, nevienas sidrabainas elfas nespīdēja krūmos, mežonīgas gorgo-nas neslapstījās, cerēdamas pārvērst nepiesardzīgu ceļinieku akmenī. Klusums, apslāpētais tukšums bija gandrīz biedējošs.
Neviena cikāde nesisināja, neviena tāla balss neatskanēja pār ūdeņiem, neviens nakts dzīvnieks nemedīja. Soraija, redzēdama, ka klusums Lūku mazliet satrauc, centās šajā ainā ienest kaut kādu ierastību. "Palīdzi man salocīt paklāju," viņa norīkoja, piebilstot, kā jau Ūdriem pieņemts, "ja vien, protams, neesi pārāk neveikls vai nepieklājīgs."
Viņi bija ielaiduši Argo Upē un uzkāpuši uz tā klāja. Atmiņputniem nevajadzēja kuģi vilkt — lidojošais paklājs Rešams itin viegli tika ar to galā. Taču pat burvju tepiķis ir pateicīgs par pāris atpūtas stundām, un Soraija uz Argo klāja nolika Rešamu uz nakts atpūtu. Lūka saņēma mīkstā, zīdainā audekla divus stūrus un izpildīja viņas pavēles, un, viņam par pārsteigumu, paklājs tik locījās un locījās, un locījās, it kā būtu darināts no izlocīta gaisa. Beigu beigās tas bija salocījies kvadrātiņā, kas nebija ne lielāks, ne smagāks par kabatlakatiņu, un visi tā brīnumainie aprīkojumi arī bija pazuduši. "Nu, tā," Soraija noteica, noglabādama paklāju kabatā. "Paldies, Lūka." Un tad attapusies piebilda: "Kaut arī lielas jēgas no tevis nebija."
Visi dzīvnieki jau gulēja. Netētuks, kurš nekad negulēja, uzvedās tā, it kā būtu pavisam cilvēciski noguris, — klusītēm atpūtās, notupies Argo priekšgalā, ar rokām aptvēris kājas un nolicis galvu uz ceļiem, panamu aizvien vēl galvā. Lūka saprata, ka tēvam izdevies izrādīt nelielu atlabšanu, jo Netētuks izskatījās mazliet caurspīdīgāks nekā pēdējā laikā. "Varbūt tāpēc viņš ir noguris," Lūka nodomāja. "Jo spēcīgāks kļūst mans tēvs, jo Netētuks — vājāks."
Lūka zināja, ka likt pārāk lielas cerības uz šādu laimīgu notikumu pagriezienu būtu kļūmīgi. Viņš bija dzirdējis, ka slimnieki reizēm piedzīvojot nelielus maldinošus "uzlabojumus", pirms nošļūcot no kalna lejā uz savu... uz savu galu. Arī viņš pats jutās ļoti noguris, bet nevarēja atļauties gulēt. "Mums jābrauc tālāk," viņš sacīja Soraijai. "Kāpēc visi uzvedas tā, it kā mums laika būtu gana?"
Zvaigznes bija debesīs, un tās atkal dejoja tāpat kā tonakt, kad Rašīds iekrita Miegā, un Lūka nezināja, vai tā ir laba zīme, bet baidījās, ka tā varētu vēstīt ļaunu. "Dosimies," viņš lūdzās. Taču Soraija pienāca pie viņa un apskāva viņu tādā veidā, kas itin nemaz nebija apvainojoši, un pēc brīža viņš jau bija aizmidzis viņas apskāvienā.
Lūka pamodās agri, krietni pirms rītausmas, bet nebija pirmais, kurš atvēra acis. Atmiņputni un pārējie dzīvnieki vēl gulēja, bet Netētuks soļoja šurpu turpu un izskatījās noraizējies (vai tā ir laba vai slikta zīme? Lūka netika skaidrībā). Soraija vērās tālajā apvārsnī, un, ja Lūka nezinātu, ka viņa ir bezbailīga, tad būtu teicis, ka viņa ir nobijusies. Lūka aizgāja un apsēdās viņai līdzās, un, viņam par pārsteigumu, Soraija saņēma viņa roku savējā un cieši to saspieda. "Kas noticis?" viņš vaicāja, bet viņa stipri papurināja galvu un uzreiz nemaz neatbildēja. Tad klusā balsi sacīja: "Man nevajadzēja vest tevi šurp. Te tev neklājas būt."
Lūka nepacietīgi atbildēja: "Viss ir kārtībā. Mēs tagad esam šeit. Mums jādodas tālāk un jāatrod Saglabāšanas Punkts."
"Un ko tālāk?" Soraija vaicāja.
"Tad," Lūka sastomījās, "tad darīsim to, kas nāks tālāk."
"Es tev teicu, ka paklājs nevar tikt cauri Varenajiem Liesmu Apļiem," Soraija sacīja. "Bet Burvestību Viducis un viss, ko tu meklē, atrodas viņpus tiem. Bezjēdzīgi. Mums paveicās, ka tikām tik tālu. Man vajadzētu vest tevi atpakaļ."