garām Aga krekla apkaklei un gar pirāta šineļa manšetēm, un Lūka iedomājās visu kapteiņa augumu tikpat biezi apaugušu, it kā tas būtu ferma un mati — tā vienigā labība. Soraija, arī būdama ugunīgu matu īpašniece, iečukstēja Lūkam labajā ausī, ka Lielmeistara matu pārmērīgās audzelības dēļ varētu ciest visu rudmašu reputācija.
Mati bija Āga dusmu uzskatāmākais paudējs. Lūka to saprata pēc tā, kā tic viļņojās un kratījās uz visām pusēm, it kā būtu dūre. Par ko viņš tik dikti dusmojās? Nu, vispirms bija jāmin tas sīkums, ka Lūkas lāsts iznīcināja cirku — tik daudz bija skaidrs; taču tagad atklājās, ka cirks bijis tikai atkāpe, tikai tāda Burvestības Viduča Vartsarga spēlīte Reālajā Pasaulē un, tā kā viņa mati bija auguši ļoti, ļoti ilgi, tātad, saprotams, Kapteinis Āgs bijis nikns visu savu mūžu, vai, ja nu tā gadījies, ka viņš ir nemirstīgs, tad viņš dusmojas jau no Laiku sākumiem.
"Viņa īstais vārds bija Menoitijs," Netētuks iečukstēja Lūkam kreisajā ausī, "un viņš reiz bija Dusmu Titāns, kas līdz ar savu kauslīgumu izveda Dievu Ķēniņu no pacietības, un tas viņu nogalināja ar zibens šautru un iemeta pazemes pasaulē. Beigu beigās viņam atļāva atgriezties pie vienkārša darba — tagad viņš ir tikai šveicars —, un te viņš, protams, ir daudz ellīgākā noskaņojumā nekā jebkad, tā diemžēl ir."
Septiņas maitu lijas bija izkārtojušās gaisā virs Āga un pūķa kā banketa viesi dzīru gaidās. Taču Āgs uz brīdi bija rotaļīgā noskaņojumā. "Citviet, piemēram, Reālajā Pasaulē," sēdēdams pūķim mugurā, viņš sacīja — gandrīz tā, it kā sarunātos pats ar sevi, raudzīdamies tālumā un domīgu izteiksmi sejā, "gadās satikties ar tik šausmīgiem radījumiem, piemēram, Sniega cilvēku, Neciešami Negantu Bērnu, tos es saucu par briesmoņiem telpā. Tur viņi ir, bet tas arī viss, viņi ir nemainīgi, tāpēc vienmēr vieni un tie paši. Taču šeit, kur jums nav nekāda iemesla atrasties un kur jūs jau pavisam drīz
j
vairs nebūsit, mūsu briesmoņi var būt ari briesmoņi laikā; proti, viņi var būt viens briesmonis pēc cita. Piemēram, lūk, Cigoriņa patiesībā ir Džaldibadala, un viņa ir Maģiskā Hame-leone: vecā Džaldi, ja tik grib, pieprot ātro pārvērtību mākslu, bet lielāko tiesu viņa ir slinka, nekam nederīga radība. Parādi viņiem, Cigoriņ; vai varēsi? Nav jau nekāda steiga izcepināt viņus pūķa liesmās. Lai maitu lijas pagaida pusdienas."
Pūķe Cigoriņa — vai īstajā vārdā Džaldibadala Mainigā — izgrūda kaut ko nogurušas čūskas nopūtai līdzīgu, un tad pārvērtās — izskatījās, ka tas notika briesmīgā negribībā — vispirms par milzīgu, metālisku sivēnmāti un pēc tam citu pakaļ citam par milzīgu, noplukušu sievieti briesmoni ar skorpiona asti, par Briesmonīgo Karbunkulu (spoguļspožu radību, kam galvā mirdzēja dimants), un par milzīgu bruņurupuču mātīti, līdz, visbeidzot, kā šķita, īgnā rezignācijā atkal par pūķi. "Apsveicu, Cigoriņ," Kapteinis Ags sarkastiski noteica, un viņa melnās acis dusmās spīdēja, un kuplā bārda pletās viņam ap seju kā ļauni pieskaņota sērkociņa liesma. "Lieliska izrāde. Un tagad tu, slinkā radība, ķeries klāt un izcepini tos zagļus, pirms zaudēju pacietību."
"Ja māsas manas līdzās būtu, tik sprauna tava mēle nekļūtu," Cigoriņa lika pretī īsti saldā balsī un negaidītā ritmā, "lai kāda vara tev piemistu, uz Elli atpakaļ tu kristu."
"Kas ir viņas māsas? Kur viņas ir?" Lūka uzšņāca Ne-tētukam; bet tad Cigoriņa saspridzināja Argo, un visa pasaule bija vienās liesmās. "Dīvaina lieta tā dzīvības zaudēšana," Lūka nodomāja. "Kaut ko vajadzētu just, bet nekā." Tad viņš pamanīja, ka skaitītājs redzes lauka augšējā kreisajā stūrī nokrītas par piecdesmit dzīvībām. "Jādomā ātri," viņš saprata, "jo citādi šeit visas manas iespējas beigsies." Viņš bija atkal izveidojies tai pašā vietā, un Lācis un Suns tāpat. Burvju Pasaules iemītnieki bija neskarti, bet Soraija skaļi iebilda. "Ja es gribētu dabūt saules apdegumu," viņa sacīja, "tad es ietu un sēdētu saulē. Lūdzu, notēmē to liesmu metēju uz kādu citu pusi."
Netētuks pētīja savu panamu, kas izskatījās mazliet apsvilusi. "Tā nav lāgā," viņš kurnēja. "Man šī cepure patīk." TRRRATARATA! Atkal pūķuguns blieziens, atkal piecdesmit dzīvību zaudēts.
"Nē, nu, patiešām," Soraija kliedza. "Vai tu nezini, ka lidojošie paklāji darināti no trausla materiāla?"
Arī Ziloņputni bija ārkārtigi satraukti. "Atmiņa ir trausla puķe," Ziloņpīlis žēlojās. "Tai karstums īpaši netīk."
Viss strauji virzījās uz kritisko punktu. "Cigoriņas māsas," Netētuks nočukstēja, "Alimi iesprostoja ledus bluķos tur, uz to pusi, Šņaukhaimā, Ledus Zemē, lai Cigoriņa pildītu Āga pavēles."
TRRRATARATA!
"Simts un piecdesmit dzīvību vējā vienā mirklī, palikušas vairs tikai četri simti un sešdesmit piecas," Lūka nodomāja, atkal salipinoties kopā; un, kad viņš šoreiz aplaida skatienu apkārt, Soraija un lidojošais paklājs bija pazuduši pavisam. "Viņa mūs pametusi," viņš nodomāja. "Un tas nozīmē, ka ar mums ir cauri."
Tieši tajā brīdī lācis Suns uzdeva Džaldibadalai jautājumu. "Vai tu esi laimīga?" viņš noprasīja, un briesmone izskatījās pārsteigta.
"Kas tas par jautājumu?" Cigoriņa atbildēja ar pretjautājumu, savā apjukumā aizmirsusi par rīmēm. "Es te nodarbojos ar to, lai nodedzinātu jūs līdz nāvei, un tu man prasi kaut ko tādu. Kas tev par daļu! Pieņemsim, ka es esmu laimīga; vai tu par to priecātos? Un, ja es nebūtu laimīga, vai tu justu man līdzi?"
"Piemēram," lācis Suns neatkāpās, "vai tu dabū pietiekami daudz ēst? Jo es redzu, ka tev ribas izspiedušās cauri zvīņām."
"Tās nav manas ribas," Cigoriņa atbildēja, izskatīdamās viltīga. "Tic varētu būt manis pēdējo aprīto ļautiņu skeleti."
"Es zināju," lācis Suns sacīja. "Viņš tevi mērdē badā, tieši tāpat kā viņš kārtīgi nebaroja cirka zvērus. Kaulains pūķis izskatās vēl žēlīgāk par kārnu ziloni."
"Kāpēc tu šķied laiku?" Kapteinis Ags norēcās Cigoriņai aiz muguras. "Nu, ņem un piebeidz viņus!"
"Mēs Reālajā Pasaulē pret viņu sacēlāmies," suns Lācis sacīja, "un viņš tur neko nevarēja padarīt, tur tad ar viņu bija cauri."
"Izcep viņus!" Kapteinis Āgs kliedza. "Uzgrilē, uzšmorē, apsvilini, apgrauzdē! Lāča desas vakariņās! Suņa karbonāde! Puikas vaidziņi! Uzcep viņus, un ķeramies klāt!"
"Manas māsas," Cigoriņa sērīgi teica sunim Lācim. "Kamēr viņas ir ieslodzītas, man nav izvēles, man jāpilda viņa pavēles."
"Izvēle ir vienmēr," lācis Suns sacīja.
"Un varbūt," debesīs atskanēja kāda balss, "šīs ir tevis meklētās māsas?"
Visi uz Algo klāja paskatījās augšup; un tur, augstu virs viņiem, bija Ūdrijas Karaliene Soraija uz Ķēniņa Zālamana burvju paklāja Rešama, kas bija izaudzis gana liels, lai pārvadātu trīs lielas, drebošas briesmones, tikko kā atbrīvotas no ledus cietuma — vēl pārāk nosalušas, lai lidotu, pārāk vājas, lai pārvērstos, bet dzīvas un brīvas.
"Bahut-Sara! Badlo-Badlo! Gjara-Džinna!" Cigoriņa priecīgi sauca. Trīs izglābtās Mainīgās par atbildi vāri, bet laimīgi novaidējās. Kapteinis Āgs Cigoriņai aiz muguras sāka izskatīties nepārprotami pārbijies. "T-tagad saglabāsim mieru," viņš sacīja, nedaudz stostīdamies. "Lūdzu, atcerēsimies, ka es tikai pildīju pavēles; Ālimi, Uguns Sargātāji, iebāza šīs trīs lieliskās dāmas ledū un pavēlēja man strādāt ar tevi, Cigoriņ, sargāt Vārtus uz Viduci. Un tāpat arī ir jāsaprot, ka Drošība ir bargs uzraugs, kas reizēm pieprasa skarbus lēmums, kā rezultātā var gadīties tā, ka dažiem nevainīgi jācieš lielāka labuma dēļ, Cigoriņ, tu taču spēj to saprast, vai ne?"