"Tikai mani draugi sauc mani par Cigoriņu," Cigoriņa atteica un, veikli pašķobījusies, nometa Kapteini Āgu nost no muguras. Viņš būkšķēdams piezemējās tieši viņai zem kūpošā deguna. "Un tu man neesi nekāds draugs," Cigoriņa piebilda, "tāpēc sauc mani par Džaldibadalu. Un man tev jāteic, ka es diemžēl nesaprotu."
Kapteinis Āgs piecēlās kājās, lai stātos savam liktenim pretī. Viņš, nudien, izskatījās pēc ļoti nožēlojama pirāta — mati vien, uguns ne cik. "Vai būs kāds pēdējais vārds?" Džal-dibadala mīlīgi apvaicājās. Kapteinis Āgs pakratīja pret viņu dūri. "Es atgriezīšos!" viņš aurēja.
Džaldibadala papurināja zvīņoto galvu. "Nē," viņa sacīja. "Baidos, ka neatgriezīsies." Un tad deva vaļu milzīgai liesmai, kas apvijās ap Kapteini Āgu, un, kad liesma izdzisa, Kapteiņa vairs nebija, bija tikai maza čupiņa dusmīga paskata pelnu.
"Patiesībā, protams," viņa piebilda pēc tam, kad Āgs bija, tā teikt, izdzēsts un viņa maitu liju trupa aizlaidusies kādās tālākās debesīs un vairs nekad netika manīta, "Viducī ir Spēki, kas varētu atgriezt viņu atpakaļ dzīvē, ja tā vēlētos. Bet šeit viņam nav daudz draugu, un es domāju, ka šī bija viņa pēdējā iespēja." Viņa stipri uzpūta mazajai pelnu čupiņai sev zem deguna, un tie izklīda pa visiem četriem vējiem. "Tā, jaunais ser," viņa sacīja, skatoties tieši uz Lūku, "un, man vajadzētu teikt, ser Suni un ser Lāci — kā varu jums palīdzēt?"
Viņas māsas uz lidojošā paklāja izmēģinot saplivinaja spārnus un, sev par lielu prieku, secināja, ka atkal var lidot. "Arī mēs jums palīdzēsim," sacīja Mainīgā Badlo-Badlo, un Bahut-Sara un Gjara-Džinna piekrītoši pamāja. Sunītsultāne Soraija sajūsmā sasita plaukstas. "Nu, tas jau ir labāk," viņa līksmoja. "Tagad mums ir armija."
Visā šajā satraukumā neviens nepamanīja mazu, ugunīgu knisli steidzamies prom no viņiem, cik vien ātri tas spēja palidot, tieši uz Burvestibas Viduci; tas laidās tik ātri kā meža ugunsgrēks pa priekšu izpalīdzīgam vējam.
Netētuks uzvedās dīvaini, Lūka nodomāja. Viņš dīdījās un visu laiku kasīja panamas apsvilušo malu. Viņš šķita viegli aizkaitināms, staigāja šurpu turpu un berzēja rokas, un runāja, ja vispār runāja, vienzilbīgos vārdos. Reizēm viņš šķita gandrīz caurspīdīgs, bet citreiz atkal gandrīz blīvs, tātad bija skaidrs, ka Rašīds Halifa mājās Kahani cīnījās par savu dzīvību un veselību, un varbūt šis cīniņš bojāja Netētukam omu. Bet Lūkam sāka rasties aizdomas par kaut ko citu. Varbūt Netētuks tikai viņam izpatika, spēlējās ar viņu, pats šķērmi uzjautrinādamies. Kas zina, kāda tādai radībai varētu būt greiza humora izjūta? Varbūt viņš nemaz nebija domājis, ka Lūka tiks tik tālu, un patiesībā viņam nepatika doma, ka viņi tagad lido uz pašu Dzīvības Uguni. Varbūt viņš nebija bijis godīgs un negribēja, ka viņi sasniedz meklēto. Viņš ir rūpīgi jāpieskata, Lūka nolēma, ja nu nolēmis pēdējā brīdī visu izgāzt. Viņš izskatās, iet un runā kā Melšašāhs, bet tāpēc jau viņš nav Lūkas tēvs. Varbūt Lācim un Sunim ir taisnība: Netētukam nedrīkst uzticēties i ne drusku. Vai varbūt viņā ceļas kāds strids, varbūt viņa uzsūktais rašīdiskums karo ar šo nāvei nolemto radību uzsūcēju. Varbūt miršana arvien ir tāda: ķilda starp dzīvību un nāvi.
"Gan kāda cita diena rādīs, kas šajā strīdā uzvarēs," Lūka nodomāja. "Tagad man jāpārstāj uztvert viņu kā manu tēti."
Soraijas lidojošais paklājs atkal bija pacēlies gaisā pēc īsas nosēšanās, lai uzņemtu visus ceļotājus un, protams, Argo uz klāja. Džaldi, Sara, Badlo un Džinna, četras Mainīgās pūķu apveidā, lidoja stingrā kaujas ierindā ap Rešamu, pa vienai pie katras no četrām paklāja malām, sargājot to pret jebkuru iespējamu uzbrukumu. Lūka paraudzījās lejup un ieraudzīja Laika Upi tur plūstam, tekot no tālā un neredzamā Gudrības Ezera Burvestību Viduča Viduci (kas vēl bija pārāk tālu, lai būtu saskatāms) — un ietekam, tad iztekam no milzīgā Apaļās Jūras Apļa, kuras dibenā, viņš zināja, gulēja milzīgais Tārps Pakaļgrauzis, izliecis visu augumu ap Apli tā, lai viņa galva varētu grauzt paša asti. Ārpus šā Apļa, tobrīd tieši zem lidojošā paklāja, bija Neuzvcdīgo Dievu teritorijas — dievu, kuru esamībai neviens vairs neticēja, izņemot kā stāstu personāžiem, kurus cilvēkiem reiz paticis stāstīt.
"Viņiem Reālajā Pasaulē vairs nav nekādas varas," Rašīds Halīfa mēdza teikt, sēdēdams savā mīļākajā, staignajā atzveltnes krēslā, kamēr Lūka bija ieritinājies viņam klēpī, "tāpēc viņi visi ir Burvju Pasaulē, senie ziemeļu dievi, Grieķijas un Romas dievi, un Dienvidamerikas dievi, un sensenie šumeru un Ēģiptes dievi. Tur viņi vada savu laiku, savu bezgalīgo, bezlaicīgo laiku, izlikdamies, ka aizvien vel ir dievišķi, spēlēdami vecās spēles, izcīnīdami savus senos karus atkal un atkal no jauna, un cenzdamies aizmirst, ka patiesībā mūsdienās viņi nevienam vairs nerūp un pat viņu vārdu neviens vairs neatceras."
"Diezgan skumji," Lūka sacīja tēvam. "Atklāti sakot, Burvestības Viducis izklausās kā sakautu supervaroņu veco ļaužu pansionāts."
"Tikai nesaki tā, viņiem dzirdot," Rašīds Halīfa atbildēja, "jo viņi visi izskatās lieliski un jauneklīgi, un mirdzoši, un, nu, nevainojami. Būt dievišķam vai pat būt bijušam dievišķam ir savi bonusi. Un Burvju Pasaulē viņi vēl aizvien var izmantot savas superspējas. Viņu zibens šautras un burvju vārdi vairs neiedarbojas tikai Reālajā Pasaulē."
"Viņi noteikti jūtas briesmīgi," Lūka noteica, "tik ilgi bijuši pielūgti un dievināti un tad tā izmesti kā pagājušā gada no modes izgājušās drēbes."
"It īpaši acteku dievības no Meksikas," Rašīds teica bailīgajā balsi. "Jo tās bija pieradušas pie cilvēku upuriem; dzīviem cilvēkiem pārgrieza rīkli, un viņu dzīvības asinis satecēja dievu akmens biķeros. Tagad šiem nelietotajiem dieviem vairs nav asiņu, ko dzert. Vai esi dzirdējis par vampīriem? Vairākums no viņiem ir asinis izslāpuši, garzobaini acteku dievu zombiji. Uicilopočtli! Teskatlipoka! Tlauiskalpantekutli! Makuilcoz-kakuauhtli! Itztlakoliukvi-lkskimili —"
"Beidz, beidz," Lūka lūdzās. "Kāds tur brīnums, ka cilvēki pārstāja viņus pielūgt. Neviens nespēja izrunāt viņu vārdus."
"Vai tāpēc, ka viņi visi tik neganti uzvedās," Rašīds minēja.
Tas piesaistīja Lūkas uzmanību. Doma par negantas uzvedības dieviem bija savāda. Vai tad dieviem nebija jārāda piemērs tām tautām, kuru dievi tie bija. "Vecajos Labajos
Laikos tā vis nebija," Rašīds sacīja. "Tic Vecajie dievi, tagad dievi Bezdarbnieki, uzvedās tikpat slikti kā cilvēki vai, patiesībā, daudz sliktāk, jo, būdami dievi, varēja atļauties lielāka mēroga sliktu uzvedību. Viņi bija savtīgi, rupji, kašķīgi, uzpū-tigi, izlaidīgi, vardarbīgi, ļauni, kārīgi, rijīgi, alkatīgi, slinki, negodīgi, viltīgi un stulbi, un visas šīs īpašības bija maksimāli pārspīlētas tiem piemītošo superspēju dēļ. Viņi bija tik alkatīgi, ka spēja norīt pilsētu, un sadusmojušies varēja noslīcināt pasauli. Kad iejaucās cilvēku dzīvē, tad salauza sirdi, nolaupīja sievietes un uzsāka karus. Kad apslinka, tad nogulēja tūkstoš gadu, un, kad izspēlēja sīkas viltības, citi cilvēki cieta un mira. Reizēm pat dievs nogalināja citu dievu, jo zināja tā vājo vietu un tēmēja uz to, tāpat kā vilks ķeras savam medījumam pie rīkles."
"Varbūt nemaz nav tik slikti, ka tie pagaisa," Lūka prātoja. "Bet tad jau Burvības Viducis ir savāda vieta."
"Savādāku neatrast," Rašīds atbildēja.
"Un kā ar tiem dieviem, kuriem cilvēki vēl tic?" Lūka vaicāja. "Vai arī tie ir Burvestības Viducī?"
"Ak vai, nē," Rašīds Halīfa atteica. "Tie aizvien vēl ir tepat pie mums."