Atmiņas par Rašīdu izbaloja, un Lūka attapās, ka lido pāri fantasmagoriskai ainavai, ko izraibināja salauztas kolonnas un skulptūras, un starp tām staigāja, skrēja vai lidoja no fabulām un leģendām nākušas radibas. Tur — tur tālāk! — bija divas milzīgas bezķermeņa kājas, pēdējās Ozimandija, ķēniņu ķēniņa, atbalsis. Un tur, uz viņu pusi, sakumpis klunkuroja milzīgs, rupjš zvērs, Sfinksai līdzīgs, tikai tēviņš un plankumains, un arī kāds vīrs ar hiēnas augumu un pretīgiem smiekliem, kurš ikvienu namu vai templi, pakalnu vai koku, kam gāja garām, iznīcināja ar savu ekstātisko, postošo smieklu spēku vien. Un tur! — jā, tur gan! — pati Sfinksa! Jā, patiešām, tā bija viņa! Lauva ar Sievietes Galvu! Skat, kā viņa aptur svešiniekus un uzstāj, lai ar viņu sarunājas... "Pavisam čābiski," Soraija sacīja. "Viņa nemitīgi visiem uzdod vienu un
to pašu veco mīklu, un neviens vairs neapgrūtina sevi ar atbildēšanu, tā jau veselu mūžību visiem zināma. Viņai tiešām jāizdomā jauns numurs."
Apakšā zem viņiem pastaigājās milzīga ola uz garām dzeltenuma krāsas kājām. Garām palidoja spārnots vienradzis. Un savāda trīsdaļīga radība — krokodila, lauvas un nīlzirga apvienojums — šļūca uz Apaļās Jūras pusi. Lācis satraucās, ieraudzījis mazu dievu suņa izskatā. "Tas ir Solotls," Soraija brīdināja. "Turieties no viņa pa gabalu. Viņš nes neveiksmi." Suns Lācis bija tādēļ gauži vīlies. "Kāpēc Neveiksme vienmēr izrādās suns?" viņš žēlojās. "Reālajā Pasaulē uzticams suns savam saimniekam nes gana veiksmes. Nav jābrīnās, ka tie neveiksmes suņi ir norakstīti."
Lūka nevarēja nepamanīt, ka Burvestības Viducis nebija uzturēts labā kārtībā. Ēģiptiešu piramīda bija drupās, un skandināvu kvartāla milzīgais osis bija sagāzies uz sāniem, tā lielās saknes ķērās debesīs. Un vai tās pļavas tur, uz to pusi, patiešām bija Elisija lauki, kur mūžīgi mīt dižo varoņu dvēseles, kāpēc zāle tur tā nobrūnējusi? "Te gan viss ir briesmīgi nolaists," Lūka sacīja, un Soraija skumji pamāja.
"Burvestības izgaist no Visuma," viņa sacīja. "Mēs vairs neesam īpaši vajadzīgi vai vismaz tā jūs visi ar savu Augsto Izšķirtspēju un Zemajām Prasībām domājat. Bet kādu dienu jūs pamodīsities, un mūsu vairs nebūs, un tad jūs redzēsit, kāda ir dzīve, kurā nav pat sajēgas par burvestībām. Taču Laiks nestāv uz vietas, un mēs tur neko nevaram padarīt. Vai tu gribētu," viņa sacīja, mazliet atplaukdama, "noskatīties Daiļavu kauju? Man šķiet, ka esam tieši laikā."
Paklājs sāka laisties lejā uz liela paviljona pusi, kuru noslēdza septiņi sīpolveidīgi kupoli, kas visi mirdzēja rīta saulē. "Vai mums tomēr nevajadzētu turēties tālāk no šiem "dieviem" un "dievietēm"?" Lūka iebilda. "Mēs taču negribam, ka viņi mūs ierauga, uzzina, ka esam šeit. Galu galā, mēs esam zagļi."
"Viņi tevi neredz," Soraija atbildēja. "Ja tu esi no Reālās Pasaules, tad viņi ir akli pret tavu esību. Tu viņiem neeksistē,
tāpat kā viņi vairs nepastāv tev. Tu vari pieiet klāt nezin cik dieviem vai dievietēm un pateikt "bū", un iekniebt degunā, un viņi uzvedīsies tā, it kā nekas nebūtu bijis vai it kā viņiem uzmāktos muša. Kas attiecas uz personām no tuvākās apkārtnes, piemēram, mani, viņiem mēs esam vienaldzigi. Mēs neesam no viņu stāstiem, tāpēc viņi domā, ka mēs neskaitāmies. Dumji, bet tādi viņi ir."
"Tad jau tā ir tāda kā spoku pilsēta," Lūka pie sevis prātoja, "kur šie it kā visvarenie ir tādi kā mēnessērdzīgie, paši savas atbalsis. Mitoloģiskais atrakciju parks — to varētu saukt par Dievīblendu —, tikai te, ja neskaita mūs, nav apmeklētāju, un mēs esam atnākuši nočiept viņu visvērtīgāko īpašumu." Soraijai viņš sacīja: "Bet, ja viņi mus neredz, vai tad nebūs viegli nozagt Dzīvības Uguni? Un tādā gadījumā, vai mums nevajadzētu pasteigties un to izdarīt?"
"Viduča Viducī, proti, Apaļajā Jūrā, kur Gudrības Ezeru ieskauj Mūžīgā Ausma," Soraija sacīja, "viss ir daudz citādāk. Tur nav neviena no šiem mēnessērdzīgajiem, atlaistajiem dieviem. Tā ir Ālimu — Treju Džo — zeme, kuri uzrauga visu Laiku. Viņi ir Uguns Beidzamie Sargātāji, un viņiem nekas nepaliek nepamanīts.
"Treji Džo?" Lūka pārvaicāja.
"Džo Hūa, Džo Hē un Džo Aiga," Soraija atbildēja un pieklusināja balsi. "Kas Bijis, Kas Ir un Kas Nāks. Pagātne, Tagadne un Nākotne. Visu Zinību Turētāji. Alimi: Laika Trīsvienība."
Tagad zeltītie sīpolveida kupoli bija tieši zem viņiem, bet Lūka domāja tikai par Dzīvības Uguni. "Tad kā mēs tiksim garām tiem Džo?" viņš atčukstēja Soraijai, bet viņa, paraustījusi plecus un skumīgi pasmaidījusi, papleta rokas. "Tu no paša sākuma zināji," viņa sacija, "ka to neviens nekad nav izdarījis. Bet ir viens tāds, kas parasti slapstās te tuvumā un varētu mums palīdzēt. Parasti viņš turas nomaļus, bet šī ir vislabākā vieta, kur viņu meklēt. Viņam patīk noskatīties Daiļavu kaujās."
Viņa piezemēja lidojošo paklāju aiz sakuplojušiem rododendru krūmiem, kas bija gana lieli, lai paslēptu Argo. "Tikai retā burvju radība tuvojas rododendriem," viņa pastāstīja Lūkam, "jo uzskata tos par indīgiem. Ja te tuvumā būtu kādi Sniega cilvēki, tad tie tos, protams, apritu, bet šī jau nav Sniega cilvēka zeme, tāpēc kādu brīdi Argo te būs pietiekamā drošībā." Tad viņa salocīja paklāju, iebāza kabatā un soļoja uz sīpolkupolotās ēkas pusi. Četras Mainīgās pārvērtās par metāla sivēnmātēm un, pamatīgi grabēdamas, tecēja līdzi Soraijai, Netētukam, Lūkam, Atmiņputniem, sunim Lācim un lācim Sunim uz Kaujas paviljonu, no kura skanēja skaļi, dusmīgi trokšņi: dieviešu kara skaņas.
"Cik idiotiski," Soraija sacīja. "Viņas cīnās par to, kura esot skaistākā, it kā tam būtu kāda nozīme. Dailes dieves ir vissliktākās. Viņām gadu tūkstošiem glaimots, viņas ir lutinātas, mirstīgie un nemirstīgie viņu dēļ upurējuši savu dzīvību, un, beigu beigās, tu nenoticēsi, ko viņas iedomājušās, kas viss viņām pienākas. Viņām der tikai vislabākais, un — kas par to, ja tas pieder kādam citam? Viņas to noteikti ir pelnījušas vairāk nekā tā īpašnieks, vienalga, vai tas būtu dārgakmens vai pils, vai vīrietis. Bet tagad, nonākušas savas varas izgāztuvē, kur viņu skaistums vairs neraida ceļā karakuģus un nedzen vīriešus nāvē mīlas dēļ, viņām nekas cits neatliek kā cīnities savā starpā par tukšu kroni, par bezjēdzīgu titulu: visskaistākā no viņām visām."
"Bet tā esi tu — tu esi visskaistākā no viņām visām," Lūka gribēja viņai teikt. "Paskaties, kā tavi rudie mati plīvo vējā, un tavām acīm, tavai sejai piemīt tāda pilnība, ka es to baudu pat tad, kad tu sunī cilvēkus, un man nepatīk, kad tu izklausies noskumusi." Diemžēl viņš bija pārāk kautrīgs, lai pateiktu tik mulsinošus vārdus skaļi, turklāt tobrīd atskanēja gaviles, kas aizvien pieņēmās spēkā, tā ka viņa tik un tā nebūtu neko sadzirdējusi.
Paviljonā bija sapulcējušās tādas fantastiskas fabulu un leģendu radības, kuras ieraugot Lūka vēl pirms pāris dienām justos pilnīgi satriekts, bet tagad viņš jau gandrīz to bija gaidījis. "O, paskat, re, kur fauni — ragaini, ar āža ausīm un āža kājām, un arī lepnie kentauri mīņājas," viņš nodomāja un nobrīnījās, cik ļoti vairs nebrīnījās par Burvju Pasauli. "Un spārnoti vīrieši — vai tie būtu eņģeļi7. — eņģeļi, kas noskatās sieviešu cīņās? — nešķiet īsti pareizi. Un, jādomā, visi tie pārējie cīņas fani ir dažādu dievu bandu zemāko kārtu pārstāvji, dievu kalpotāji un bērni, un mājdzīvnieki, atnākuši rīta cēlienā izklaidēties."
Un tieši tad pirmā dieviete izlidoja no cīniņa. Viņa augšpēdu krita pa gaisu, tieši Lūkam pār galvu, no dusmām kliegdama, palidoja garām un pārvērtās no bālgani pūderētas, geišai līdzīgas skaistules par pretīgu, garzobainu veceni un pēc tam — atkal par geišu. Viņa iztriecās cauri zāles virpuļ-durvīm un pazuda. "Man šķiet, ka tā bija japāņu iasecu, Kišimodžina," Netētuks sacīja, gluži kā labs dieviešu cīņu pazinējs. (Cīņas vērošana bija acīm redzami uzlabojusi viņa omu.) "Rasecu ir vairāk dēmons, nevis dieviete, kā jau tu tikko redzēji no viņas pārtapšanas. Šķiet, ka viņa īsti neiederas šajā sabiedrībā, tāpēc nav brīnums, ka viņu nokautēja pirmo."