"Brīnišķīgi. Liels paldies," Lūka sacīja.
“Nav par ko," Netētuks aukstā balsī cieti atteica. "Es tā kā atceros, ka tā bija tava doma. Es skaidri atminos tevi sakām “Aiziet". Vai varbūt es kļūdos?" Runātājs nemaz nebija Lūkas tēvs. Tā bija tā radība, kas centās izsūkt tēva dzīvību. Lūkam vēl vairāk pastiprinājās aizdomas, ka viss šis piedzīvojums Netētukam bijis laika nosišanas veids, kamēr tiek nodarīts viņa īstais darbs. Vienkārši kaut kāds laika kavēklis.
"Nē," Lūka sacīja. "Nē, tā nav kļūda."
Tieši tad viņš izdzirdēja skaļu troksni.
Skaļu, skaļu, SKAĻU troksni.
Patiesībā, saukt šo troksni par "skaļu" būtu tas pats, kas teikt, ka cunami ir tikai liels vilnis. Lai aprakstītu šo skaļumu, Lūka nodomāja, viņam vajadzētu sacīt, piemēram, ka, ja Himalaji būtu taisīti no skaņas, nevis no akmens un ledus, tad šis troksnis būtu Everesta kalns; vai, ja ne Everests, tad noteikti viena no Astoņtūkstoš metru virsotnēm. Lūka no Rašīda Halīfas, kurš bija visnealpīniskākais no cilvēkiem, bet kuram patika kārtīgi saraksti, bija uzzinājis, ka uz Zemes esot četrpadsmit Astoņtūkstoš metru virsotņu (dilstošā secībā): Everests, K2, Khančendžunga, Lodzc, Makalu, Čooju, Dhaulā-giri, Manaslu, Nangaparbats, Annapūrna, Gašerbrums I, Brod-pīks, Gašerbrums Iī un skaistais Šišabanma. Nemaz nebija tik viegli uzskaitīt savas Četrpadsmit Skaļākas Skaņas, Lūka nodomāja, bet viņš bija pavisam drošs, ka pirmajā trijniekā šī tiktu. Tātad tā bija Khančendžunga līmenī; vismaz.
Skaņa nebeidzās un nebeidzās, un nebeidzās, un Lūka aizspieda ausis. Visapkārt Burvības Viducī bija sācies baigais ļembasts. Pūļi skrēja uz visām pusēm, lidojošas radības metās gaisā, peldošie — ūdenī, jātnieki — pie zirgiem. Vispārēja mobilizācija, Lūka nodomāja, un tad viņš vienā mirklī saprata, kas tā par skaņu. Aicinājums ķerties pie ieročiem.
Spēle tikko mainījās, muchacho, Koijots atrikšoja iebrēkt Lūkam ausi. Tagad tev vajag palīdzību pa īstam. Te simtiem gadu to troksni neviens nebija dzirdējis. Tas ir Lielais Troksnis. Uguns Trauksme.
"Ugunsvabulis noteikti bija tas, kurš sacēla Trauksmi," Lūka uzreiz saprata, un viņš pats sev riebās, ka bija aizmirsis par sīko liesmiņu, Burvju Pasaules Drošības Dienestu šikāko, bet, šķiet, visbīstamāko darbinieku. "Tas lidinājās Kapteinim Āgam virs pleca un tad pazuda. Mēs tobrīd tam nepievērsām uzmanību, un tagad samaksāsim par savu nevērību."
Beidzot Uguns Trauksmes sirēna apklusa, bet histēriskā darbošanās ap viņiem kļuva vēl neprātīgāka. Soraija aizvilka Lūku aiz rododendru krūmiem. "Kad atskan Uguns Trauksme, tas nozīme divas lietas," viņa sacīja. "Tas nozīmē, ka Ālimi zina — kāds mēģina nozagt Dzīvības Uguni. Un vēl tas nozīmē, ka visiem Burvju Pasaules iemītniekiem tiek piešķirta spēja ieraudzīt iebrucējus līdz Trauksmes Atcelšanai, kas atskan tikai tad, kad zaglis ir noķerts."
"Tu gribi teikt, ka tagad visi var mani ieraudzīt?" Lūka šausmās vaicāja. "Un arī Lāci un Suni?" To izdzirdējuši, ari suns un lācis atskrēja un paslēpās aiz rododendriem. Soraija pamāja. "Jā," viņa sacīja. "Ir tikai viena iespēja rīkoties. Tev jāatsakās no sava plāna, jākāpj uz Rešama, un es lidošu tik augstu, cik augstu varēšu pacelties, un tik ātri, cik spēšu, un mēģināšu dabūt tevi atpakaļ Sākumpunktā, pirms tie tevi noķēruši, jo tādā gadījumā viņi varētu jums visiem trim turpat uz vietas piemērot neatgriezēšanu, nemaz neprasot, lai paskaidrojat savus ierašanās iemeslus, nedz ari pamatojot savu radikālo mēru izvēli. Vai arī: tiesa vispirms, neatgrie-zēšana — pēc tam. Piedzīvojums ir galā, Lūka Halīfa. Laiks doties mājup."
Lūka brīdi klusēja. Tad vienkārši pateica: "Nē."
Soraija iesita ar plaukstu pa pieri. "Un viņš vēl runās man pretī. "Nē," viņš saka. Nu, tad izstāsti man savu vareno plānu, varoņpuika. Nē, nē! Ļauj man minēt! Tu stāsies pretī visiem Burvestības Viduča dieviem un briesmoņiem ar suni, lāci un četriem pūķiem, kas ir visi tavi bruņotie spēki; un tu nozagsi to, kas nekad nav nozagts, ko simtiem gadu neviens nav mēģinājis nozagt, un tad tu atgriezīsies mājās? Kādā veidā? Vai
man vajadzētu te gaidīt un tad tevi aizvizināt, vai tā. Nu, lai notiek. Ej un dari! Meistariski nostrādātais plāns noteikti izdosies."
"Tev ir gandrīz taisnība," Lūka atbildēja. "Taču tu aizmirsti, ka man palīdzēs ari Koijota māņu skrējiens."
Piebremzē, chico, Koijots sacīja no skata satraucies. Brītiņu pagaidi. Vai es neteicu, ka spēle tikko mainījās. Tas piedāvājums vairs nav galdā.
"Paklau," Lūka iebilda. "Ko dara zagļi, kad atskan Uguns Trauksme?"
Laižas, dzīvību glābjot. Simtiem gadu to gan neviens nav darījis, bet tā viņi dara. Brīdināt nav jēg. Pat vecais Titāns tolaik; viņu piesēja pie klints, un veca maitu lija sāka gremot —"
"Ērglis," Lūka izlaboja. "Tu teici, ka ērglis."
Atšķirīgi viedokļi par putna sugu. Ne par gremošanu.
"Tātad," Lūka apņēmīgi sacīja," skriet nav nekādas jēgas, ja vien neskrien negaidītā virzienā. Un tagad, kad atskanējusi Uguns Trauksme, kurš ir tas virziens, kurā neviens negaida mūs bēgam?"
Uz Lūkas jautājumu atbildēja Netētuks. "Uz Dzīvības Uguns pusi," viņš sacīja. "Viduča Viducī. Briesmās. Tev taisnība."
"Tad," Lūka sacīja, "turp mēs dosimies."
7 Dzīvības Uguns
Visā Burvju Pasaulē bija izsludināta Augstākā Līmeņa Trauksme. Ēģiptiešu dievības šakāļu galvām, nikni skorpionvīri un jaguārcilvēki, milzīgi vienacaini cilvēkēdāji ciklopi, flautas spēlējoši kentauri, kuru stabules spēja ievilināt svešiniekus klinšu spraugās, kur viņi paliks sagūstīti uz mūžīgiem laikiem, asīriešu vērtīgās nimfas, darinātas no zelta un dārgakmeņiem, kuru dārgie ķermeņi spēja ievilināt zagļus to saindētajos pātagauklu tīklos, lidojoši grifi ar nāvīgām ķetnām, piezemēti baziliski, kas dusmīgi lūrēja uz visām pusēm savām nāvīgajām acīm, valkīras mākoņu zirgos, mīnotauri buļļa galvām, slīdošas čūsksievietes un milzīgas klintis — lielākas par to, kas aiznesa jūrnieku Sinbadu — mežonīgi lidinājās pāri zemei un cauri gaisam, atsaukdamies uz Uguns Trauksmi, medīdami, medīdami. Kad noskanēja Trauksmes signāls, tad Apaļajā Jūrā nāras iznira no ūdens, dziedādamas savas sirēnu dziesmas, lai ievilinātu negantos iebrucējus postā. Milzīgas, salas lieluma radības — krakeni, zaratāni un briesmīgās rajas — nekustīgi dreifēja uz Juras virsmas; ja iebrucējs piemestos kādam nezvēram uz muguras atpūsties, tas tad nirtu un to noslīcinātu vai apsviestos riņķī, atsegdams savu milzu muti un asos trīsstūrveida zobus, un norītu iebrucēju pa kumosam vien. Un visbriesmīgākais no visiem bija milzīgais Tārps Pakaļgrauzis, kurš akls un aurēdams izcēlās no Jūras parasti klusajām dzīlēm, noskaities apņēmies aprīt tos neliešus, kuru dēļ ieslēgusies Uguns Trauksme un iztraucējusi viņa divtūkstoš gadu garo miegu.
Šīs Pasaules haosam pa vidu Kara Dievi cēlās visā savā majestātiskumā aizsargāt Dardedzi — Vienīgo Tiltu uz Viduča Viduci, varavīksnes loku, kas šķērsoja Jūru un ļāva pāris izredzētajiem iekļūt Alimu zemē. Amaterasu, japāņu saules dieve, ar maģisko zobenu Kusangi rokā iznāca no alas, kur divas tūkstošgades bija īgusi pēc ķīviņa ar brāli vētras dievu, un saules stari atmirdzēja viņai no galvas kā šķēpi. Līdzās viņai bija liesmojošais bērns Kagucuči, kura liesmojošā piedzimšana bija nogalinājusi viņa māti, Dievišķo Idzanami. Un Surtrs ar ugunīgo zobenu,- elkoni viņam ieķērusies sievišķā sabiedrotā Sinmara, arī ar nāvīgu ugunīgu zobenu rokā. Un īru Belis. Un polinēziešu Mahuika degošiem nagiem. Un klibais Hēfaists, Olimpa kalējs, ar bālo romiešu atbalsi Vulkānu pie sāniem. Un inku Inti, Saule ar Cilvēka Seju, un acteku Tonatiu, bijušais Piektās Pasaules Valdnieks, kuram agrāk ik gadu upurēja divdesmit tūkstošus cilvēku. Un virs viņiem visiem kā milzīgs pīlārs debesīs slējās Ēģiptes Ra piekūna galva, viņa caururbjoši asās putna acis meklēja nākamos zagļus, un Bennu putns sēdēja viņam uz pleca, pelēkais gārnis, kas bija ēģiptiešu fēnikss, un viņa varenie ieroči, Нога acs un saules diski, bija gatavibā. Šie varenie kolosi sargāja tiltu un gaidīja — ar mākoņiem pie pieres un slepkavniecisku skatienu acis.