Viņš varēja sadzirdēt vēl nekad nedzirdētus trokšņus: pie-kūna ķērcienu, čūskas šņācienu, lauvas rēcienu, saules svili-nāšanu, visus viņpus iztēles un viņpus izturības palielinātos dievu kara saucienus. Mainīgā Gjara-Džinna Zirgu Ķēniņa veidolā grudzināja, zviedza, spēra pie zemes viņas (vai, vismaz tobrīd, viņa) astoņas kājas par atbildi, un starp viņas (vai, vismaz tobrīd, viņa) kājām paslēptie iebrucēji drebēja un bailēs sarāvās. Lūkam netikās iedomāties, kā jūtas Lācis un Suns. Zirga apakšā, iespiesti tam starp kājām — tādā vietā gan ne sunim, ne lācim neklājās būt. Tas noteikti aizskāra viņu lepnumu, un viņš pārdzīvoja, ka viņa dēļ tiem jāpārdzīvo tāds kauns. Tāpat arī viņš veda tos lielās briesmās, to viņš zināja, taču nedrīkstēja laist šo domu sev prātā, ja kaut cerēja izdarīt to, kas bija izdarāms. "Es izmantoju viņu mīlestību un uzticību," viņš pie sevis domāja. "Šķiet, ka nav nemaz tāda pilnīgi laba darba, pilnīgi pareizas rīcības. Pat šis uzdevums, kuru es uzņēmos, viskrietnāko apsvērumu vadīts, ir saistīts ar tādām izvēlēm, kuras nemaz nav tik "labas", izvēlēm, kuras pat varētu būt "sliktas"."
Iztēlē viņš atkal skatīja Karalienes Soraijas un Atmiņputnu sejas, kā tās izskatījās, viņam atvadoties. Tiem acis bija valgas no asarām, un viņš zināja — tāpēc ka tie baidījās, ka nekad vairs viņu neredzēs. Arī šo domu nedrīkstēja laist prātā. Viņš pierādīs, ka viņiem visiem nebija taisnība. Ja kaut kas vēl nekad agrāk nebija izdarīts, tas nozīmēja tikai to, ka tā lieta vēl gaidīja to, kas varētu to nostrādāt. "Paskat, cik šaurs es esmu kļuvis," viņš nodomāja. "Esmu pārvērtis sevi par kaut ko vienu, nenovēršamu. Esmu bulta, kas traucas uz mērķi. Nekas nedrīkst novirzīt mani no izvēlētā ceļa."
Kaut kur debesīs virs viņa savās pūķu inkarnācijās bija Cigoriņa, Badlo un Sara, lidodamas kaujas ierindā. Nu vairs atpakaļceļa nebija. Visi septiņi viņi bija iekļuvuši Ālimu iekšējā svētnīcā ar noziegumu sirdī. Zeme zem viņiem bija brīnumu pilna, bet nebija laika apskatei. Visu savu mūžu, kopš tā brīža, kad Rašīds Halīfa sāka stāstīt stātus, Lūka bija domājis par Vārdu Plūdiem, kas krīt uz Zemes no Stāstu ļūras, kas atradās augstu virs pasaules uz sava neredzamā, otrā mēness. Nez kā tas izskatās, kad tas ūdenskritums gāžas no kosmosa? Tam vajadzētu būt brīnišķīgam skatam. Tas noteikti šļakstītos kā sprādziens Gudrības Ezerā? Taču Rašīds aizvien sacīja, ka Gudrības Ezers esot rāms un mierīgs, jo Gudrība spējot uzņemt pat vislielākos Vārdu Plūdus, neliekoties ne traucēta. Tur, pie Ezera, aizvien ir Ausma. Pirmās Gaismiņas garie, bālie pirksti klusi skar ūdens virsmu, sidrabainā saule met skatienu pār apvārsni, bet neuzaust. Alimi, kas kontrolē Laiku, bija izvēlējušies mūžīgi dzīvot tā Sākotnē. Lūka spēja aizvērt acis un to visu iedomāties, joprojām spēja saklausīt un sadzirdēt tēva balsi, aprakstot šo ainu, bet tagad, kad viņš patiešām bija te nonācis, bija tik kaitinoši, ka nevarēja tai pat ne skatienu uzmest.
Un kur ir Netētuks? "Joprojām Nekur nav redzams," Lūka nodomāja, ar katru aizejošo minūti juzdamies pārliecinātāks par to, ka pagaisušajam rēgam, lai kur viņš ar' būtu, nekas labs padomā nebija. "Pirms pašām beigām man būs jāstājas viņam preti," viņš nodomāja, "un viegli tas nebūs, bet, ja viņš ir iedomājies, ka es viņam atdošu tēti bez cīņas, tad viņu gaida liels pārsteigums."
Bet tad viņu kā spēcīgas dūres sitiens ķēra visļaunākā doma pasaulē. "Vai Netētuks pazudis tāpēc, ka arī Rašīds Halīfa ir jau... jau... beigu beigās... pirms Lūka paspēja viņu izglābt...
pazudis? Vai rēgs, kurš uzsūca tēvu, pagaisis tāpēc, ka sasniedzis savu mērķi? Vai viss šis ir veltīgi?" To iedomājies, Lūka sāka drebēt, un acis kļuva slapjas un kniesošas, un bēdas skrēja viņam pāri lieliem, drebinošiem viļņiem.
Taču tad kaut kas notika. Lūka pamanīja sevi pārmaiņas. Viņš jutās tā, it kā kaut kas spēcīgāks par viņa paša dabu būtu pārņēmis viņu savā varā, kāda griba, stiprāka par viņējo, atteicās pieņemt ļaunāko. Nē, Rašīda dzīve nebija galā. Tā nevarēja būt, un tāpēc tā nebija. Griba, stiprāka-par-Lūkas-paša-gribu, noraidīja šo iespēju. Tāpat arī neļāva Lūkam padoties, izvairīties no briesmām vai sarauties, sastopoties ar šausmām. Šis viņu pārņēmušais jaunais spēks deva viņam drosmi, ko viņam vajadzēja, lai viņš izdarītu to, ko vajadzēja izdarīt. Šķita, ka šis kaut kas nebija no viņa, tas bija kaut kas no ārpuses, un tomēr viņš arī zināja, ka tas nāca no viņa, ka tas bija viņa paša spēks, viņa paša apņēmība, viņa paša sakāves noliegums, viņa paša stiprā griba. Arī tam viņu bija sagatavojuši Rašīda Halīfas stāsti, Melšašāha daudzās pasakas par jauniem varoņiem, kuri, atrodoties aci pret aci ar briesmīgu nelaimi, atklāj sevī papildu spēkus. "Mēs nezinām atbildes uz lielajiem jautājumiem, kas mēs esam un uz ko esam spējīgi," Rašīdam patika teikt, "iekams šie jautājumi nav uzdoti. Tad un tikai tad mēs zinām, vai varam uz tiem atbildēt vai ne."
Un virs un viņpus Rašīda stāstiem bija Lūka brāļa Hārūna piemērs, kurš reiz sensenos laikos, izmests Stāstu Jūrā, bija atradis šādu atbildi sevī. "Kaut mans brālis būtu šeit un varētu man palīdzēt," Lūka nodomāja, "bet viņa te nav, kaut arī lācis Suns runā viņa balsī un visu laiku cenšas parūpēties par mani. Tāpēc es rīkošos tā, kā viņš būtu rīkojies. Es nepalikšu zaudētajos." “Alimi ir iesīkstējuši savos paradumos, un viņiem nepatīk cilvēki, kas mēģina šūpot laivu," Rašīds Halīfa kādu vakaru stāstīja miegainajam Lūkam. " Viņu skatījums uz Laiku ir stingrs un nelokāms: vakardiena, tad šodiena, tad rītdiena, tik, tak, tik, tak. Viņi ir kā roboti, kas maršē izzūdošu sekunžu ritmā. Kas Bijis, Džo Hūa, dzīvo Pagātnē; Kas Ir, Džo Hē, vienkārši šobrīd ir; un Kas Nāks, Džo Aiga, pieder vietai, kurp mēs nevaram doties. Viņu Laiks ir cietums, viņi ir cietumsargi, un sekundes un minūtes ir tā mūri.
Sapņi ir Ālimu ienaidnieki, jo sapņos Laika Likumi pagaist. Mēs zinām — vai ne, Lūkai — ka Ālimu Likumi neatklāj patiesību par Laiku. Mūsu jūtu laiks nav pulksteņu laiks. To mēs zinām, kad esam sajūsmā par savu nodarbi. Laiks paātrinās, bet, kad garlaikojamies, tas palēninās. Mēs zinām, ka liela satraukuma vai gaidu brīžos, vai brīnišķīgos mirkļos, Laiks var apstāties.
Mūsu sapņi ir īstā patiesība — mūsu iedomas, mūsu sirds zināšanas. Mēs zinām, ka Laiks ir Upe, nevis pulkstenis, un tas var plūst pretējā virzienā, kad pasaule kļūst vairāk, ne mazāk atpakaļrāpuliska, un reizēm tas palecas sāņus, un vienā mirklī viss mainās. Mēs zinām, ka Laika Upe var mest lokus un vīties, un aizvest mūs atpakaļ vakardienā vai uz priekšu, parītdienā.
Pasaulē ir tādas vietas, kur nekad nekas nenotiek, un Laiks apstājas pavisam. Mūsu vidū ir tādi, kuriem visu mūžu ir septiņpadsmit gadu un kuri nekad nepieaug. Un ir citi, kuri ir nožēlojami, sabrukuši večuki, varbūt sešdesmit vai septiņdesmit gadu veci kopš piedzimšanas dienas.
Mēs zinām, ka tad, kad iemīlamies, Laiks vairs neeksistē, un tāpat arī zinām, ka Laiks var atkārtoties, un var gadīties uz visu mūžu iestrēgt vienā dienā.
Mēs zinām, ka Laiks ir ne tik vien Pats, bet arī Kustības un Telpas aspekts. Iedomāsimies divus zēnus, teiksim, tevi un Žurksūdu, kuri abi nēsā nevainojami sinhronizētus rokas pulksteņus, un tie abi perfekti rāda laiku. Tagad iedomāsimies, ka tas slinkais nelietis Žurksūds sēž vienā un tajā pašā vietā, teiksim, šeit, simts gadus, kamēr tu skrien bez apstājas visu ceļu uz skolu un atkal atpakaļ uz šejieni, atkal un atkal, arī simts gadus. Un tā gadsimta beigās jūsu abu pulksteņi būs perfekti rādījuši Laiku, bet tavs pulkstenis par sešām vai septiņām sekundēm atpaliks no viņējā.