Mūsu vidū ir tādi, kuri iemācās dzīvot pilnīgi šajā mirklī. Šādiem cilvēkiem Pagātne pagaist un Nākotne zaudē nozīmi. Ir tikai Tagadne, kas nozīmē, ka divi no trim Ālimiem ir lieki. Un ir arī tādi, kuri iekrituši vakardienas slazdā, atmiņās par zudušu mīlu, bērnības mājām vai briesmīgu noziegumu. Un daži cilvēki dzīvo tikai labākai rītdienai-, viņiem Pagātne vairs nepastāv.
Es visu savu mūžu esmu stāstījis cilvēkiem, ka šī ir patiesība par Laiku un ka Ālimu pulksteņi melo. Tāpēc, dabiski, Ālimi ir mani nāvīgie ienaidnieki, un tas nekas, jo, starp citu, es savukārt esmu nāvīgs ienaidnieks viņiem."
Mainīgā Gjara-Džinna pārgāja auļos, tad soļos, līdz apstājās pavisam un sāka pārvērsties. Milzīgais astoņkājīgais zirgs sāka sarauties mazāks,- sarainā āda pazuda, to nomainīja spīdīga, gluda virsma,- zirga smaka pagaisa, un Lūkas nāsis tā vietā sāka pildīt vēl mazāk panesamās cūku aizgalda smakas. Beidzot astoņas kājas kļuva par četrām, un tā Lūka, Lācis un Suns izslīdēja no saitēm un nokrita atlikušo gabalu līdz, jāatzīst, akmeņainai zemei. Gjaras-Džinnas tikai reizi dzīvē iespējamā pārtapšana par Zirgu Ķēniņu bija galā, un viņa atkal bija skārda sivēnmāte. Taču Lūka nepievērsa ne mazāko uzmanību šīm dramatiskajām Pārmaiņām, jo viņš ieplestu muti vērās ainā, no kuras sirds gandrīz apstājās un kuras dēļ viņš bija veicis tik tālu ceļu. Viņš stāvēja milzīgā Zinību Kalna masīva pakājē, un tikai pāris pēdu attālumā Kalna pakājē viļņojās pats Gudrības Ezers — tā ūdens bija dzidrs, tīrs un caurspīdīgs bālajā, sudrabainajā Dienu Ausmas gaismā, kas nekad neizgaismojās rītā. Vēsas ēnas, kā aizvien, stiepās pār ūdeni, to glāstot un gludinot. Rēgaina aina, vienlaikus spocīga un spoku apsēsta, un bija viegli iedomāties atskanam mūziku, šķindošu, kristālisku melodiju — leģendāro sfēru mūziku, kas skanējusi, Pasaulei piedzimstot.
Melšašāha Ezera un tā iemītnieku apraksts, ko Lūka bija dzirdējis tik daudz reižu, ka zināja no galvas, izrādījās pārsteidzoši precīzs. Zem ūdens virsmas manīja mirdzošus mācekļzivju barus, un ari asprātes spožās krāsās, un nespodrākās dziļūdens pārgudreles. Zemu pār ūdens virsmu laidās medītājputni, pētnieces ar lielajiem pelikānu knābjiem, un plikgalvainie, bārdainie guru gariem knābjiem. Dziļumā varēja redzēt līgojamies Ezera dibena augu saprātības stīgas, un Lūka pazina ari Ezera mazās salu grupiņas — Teorijas, mežonīgi, neticami sazaļojušas; Filozofsalu meža biežņas un ziloņkaula torņus; un kailos Faktus. Tālumā bija tas, ko Lūka bija kārojis skatīt, — Vārdu Plūdi, brīnumu brīnums, varenais ūdenskritums, kas krita no mākoņiem un saistīja Burvības Pasauli ar Vareno Stāstu Jūras Mēnesi augšā.
Viņiem bija izdevies izbēgt medniekiem un sasniegt bēdīgi slaveno Zinību Dienvidu nogāzi nenotvertiem, taču virs Lūkas slējās šķērslis, kas bija daudz iespaidīgāks, nekā viņš to bija iedomājies, — Kalna kailā klints, raupja melna akmens siena, kurā nevienam augam nebija izdevies noturēties. "Ja augs to nespēj, kā gan es spēšu?" Lūka izbijies domāja. "Kas tas vispār ir par kalnu?"
Viņš zināja atbildi. Tas bija Burvju Kalns, un tas prata sevi pasargāt. "Zināšanas ir gan bauda un sprādzienbīstams mīnu lauks; gan brīvestība un slazds," Rašīds mēdza teikt. "Ceļš uz Zinībām pārbīdās un mainās tāpat, kā pasaule pārbīdās un mainās. Kādu dienu tas ir vaļā un visiem pieejams, bet jau nākamajā tas ir noslēgts un apsargāts. Daži palēkdamies uzskrien Kalnā, it kā tā būtu ar zāli apaugusi nogāze parkā. Citiem tas ir necaurejams Mūris." Lūka pakasīja galvvidu — tieši tā, kā viņa tēvam patika darīt. "Es laikam esmu no tiem otriem," viņš nodomāja, "jo tas neizskatās ne pēc vienas no manis redzētajām apzaļumotājām nogāzēm." Runājot pavisam skarbi, izskatījās, ka nevarēs Kalnā uzkāpt bez nopietna alpīnistu ekipējuma, par pienācīgu apmācību nemaz nerunājot, un Lūkam nebija ne viena, ne otra. Kaut kur virs viņa, šās akmens pasaules virsotnē, templī dega Dzīvības Uguns, un nebija ne mazākās iespējas uzzināt, kur šī ala varētu būt un kā to atrast. Arī Lūkas galvenie padomdevēji vairs nebija viņam līdzās. Ūdrijas Karaliene Soraija nešķērsoja Varavīksnes tiltu, un daudz mazāk uzticamais (bet iespaidīgi labi informētais) Netētuks acīmredzot bija nolēmis — kaut kāda iemesla dēļ, un, nē, ne tā iemesla! — savu atbalstu viņam liegt.
"Vai drīkstu tev atgādināt," Cigoriņa maigi sacīja, "ka tev joprojām ir pieejama palīdzība un ka ši palīdzība ir — vai drīkstu to norādīt? — spārnota?"
Cigoriņa, Badlo un Sara aizvien vēl bija pūķu izskatā, un arī Džinna ātri vien pārpūķojās. "Ar četriem straujiem pūķiem tavā rīcībā tev vajadzētu diezgan ātri sasniegt Uguns Templi," Cigoriņa sacīja. "It īpaši jau tāpēc, ka šie četri straujie pūķi, starp citu, zina, kur tieši virsotnē Templis atrodas."
"Aptuveni zina," Badlo pieticīgi izlaboja.
"Mēs vismaz tā domājam," Sara sacīja, un tas nu gan vairs neizklausījās pārliecinoši.
"Lai tur kā," Džinna cerīgāk piebilda, "pirms dodamies, varbūt nebūtu slikta doma, ja tu nospiestu... to."
Tas bija Dienvidu nogāzes akmens sienā iestrādāts sudraba kloķis. "Izskatās pēc Saglabāšanas Punkta," Lūka sacīja, "bet kāpēc sudraba, nevis zelta?"
"Zelta poga ir Templī," Cigoriņa sacīja. "Bet tu vismaz vari saglabāt progresu līdz šejienei. Esi uzmanīgs. Turpmāk katra kļūda var tev maksāt simts dzīvību."
Tas radīja nemieru. Lūka nodomāja, nospiezdams sudraba pogu. Tad jau viņš nedrīkstēja kļūdīties nemaz. Četri simti un sešdesmit piecas dzīvības atļāva viņam, augstākais, četrus misēkļus. Turklāt Cigoriņas piedāvājums uzlidināt viņu augšā pie mērķa bija patiešām dāsns un ari praktisks, bet Lūka skaidri atcerējās tēva teikto par Zinību Kalnu: "Ja tu gribi sasniegt Kalna virsotni un atklāt Dzīvības Uguni, tad pēdējā kāpienā tev jādodas vienam pašam. Zinību Augstumus var sasniegt tikai tad, ja esi nopelnījis tiesības to darīt. Bez smaga darba neiztikt. Ar šmaukšanos pašā Augšā netikt." Pēc tam viņš teica vēl kaut ko, un Lūka atcerējās, ka bija nodomājis, ka tā pēdējā dala ir patiešām svarīga, tomēr nespēja to atsaukt atmiņā. "Tur tā ķeza," viņš nodomāja, "ka visas šīs lietas tev stāsta vakarā, kad jau esi līdz nāvei noguris un pusaizmidzis."
"Liels paldies," Lūka sacīja Cigoriņai, "bet šķiet, ka man šī mīkla jāuzmin un tur jātiek vienam pašam. Lidot turp tavā mugurā... nu, tas vienkārši nebūtu īsti labi."
Kaut kāda iemesla dēļ šī doma par nebūtu labi neizgāja viņam no prāta. Vārdi skanēja atkal un atkal, it kā viņa domas būtu ieķērušās kā saskrāpēta plate vai ieķērušās kaut kādā cilpā. Nebūtu labi. Nebūtu labi. Kas ir tas, kas nav labs? Nu, jā, slikts, vairākums cilvēku tā teiktu, bet tikpat labi tas varētu būt —
"Kreisi," viņš skaļi sacīja. "Tā ir atbilde. Es devos pa labi un iekritu Burvestības Pasaulē. Ja es tagad kaut kādā veidā dotos pa kreisi, tad varbūt man izdosies atrast ceļu."
Lūka atcerējās, kā lielais brālis Hārūns mājās, Kahani, kas tieši tajā brīdī šķita esam patiesi tālu, bija daudzkārt, viņu apceļot, brīdinājis. Piesargies un neaizej pa Kreisi. Tā Hārūns bija teicis. "Bet man nepatīk, ka mani apceļ," Lūka sev atgādināja, "un varbūt tāpēc man vajadzētu rīkoties tieši pretēji viņa teiktajam. Jā! Tikai šoreiz es nepaklausīšu brāļa padomam, jo Labēji domājoši cilvēki patiesībā nespēj saprast, ko nozīmē būt pa Kreisi, un tā neredzamā Taka ir tieši tā Taka, kas aizvedīs mani turp, kur man jānokļūst."