Lācis Suns pēkšņā apņēmībā panācās uz priekšu. "Tu ej," viņš teica Lūkam. "Tūlīt pat. Pazūdi, bhāgdžāo, — tinies, vācies, taisies, ka tiec! Ej un izdari, kas darāms. Mēs ar Lāci
viņus labu brīdi aizkavēsim."
/
"Kādā veidā?" Cigoriņa neticīgi noprasīja.
"Darot to, ko vislabāk pieprotam," lācis Suns sacīja. "Lāci, tu esi gatavs?"
"Gatavs," suns Lācis atbildēja.
Lūka zināja, ka nav laika to apspriest. Viņš pagriezās pa kreisi, sašķieba kreiso plecu drusku uz leju, pastiepa kreiso kāju uz priekšu un metās auļos, it kā viņa dzīvība būtu uz spēles. Kura, patiesību sakot, arī bija uz spēles.
Viņš skrēja, atpakaļ neskatīdamies. Aiz muguras viņš dzirdēja troksni tuvojamies, pieņemamies skaļumā un kļūstam apdullinošam, it kā tūkstoš reaktīvo dzinēju rēktu turpat pie bungādiņām,- viņš sajuta, ka zeme viņam zem kājām, kas līdz šim bija trīcējusi, nu sāk drebēt, it kā nevaldāmu baiļu pārņemta; viņš manīja debesis virs galvas satumstam, un balts zibens sāka durties cauri melnajiem mākoņiem. "Okei, tie dievi prot sarīkot izrādes," viņš sev teica, drošinādams sevi, "bet atceries, viņi vairs nekur un nevienam nav dievi. Tikai cirka zvēri vai būros ieslodzītas radības zvēru dārzā." Taču kāda ne tik pašpārliecināta balss tikmēr čukstēja viņam labajā ausī: "Tā jau varbūt ir, bet pat zvērudārzā tu nelēktu iekšā lauvu midzenī." Viņš atkratījās no šīs domas, nolieca galvu un skrēja ātrāk. Galvā bija tikai Cigoriņas padoms: Lieta ar Kreisās Rokas Taku ir tāda, ka tev jātie, ka tā tur ir. Tad šķita, ka visi trokšņi norimst, zeme vairs nedrebēja, un viņš jutās tā, it kā viņš nevis skrietu, bet lielā ātrumā lidotu, un tad viņš ieraudzīja bezdibeni.
"Otrpus Zinību Kalnam," Rašīds Halīfa mēdza sacīt, "ja tev nepaveiksies, tu uziesi Bezdibenīgu Bedri, ko dēvē arī par Laika Dzīlēm. Par to neviena vien rīme sacerēta, bet, ja tu iekritīsi tajā Bezdibenī, tad rīmēšana tev gan nebūs prātā."
Pa to laiku izbijušo dievu dārdošais bars bija sasniedzis Zinību Kalnu un sastapis tur Vareno Liesmu Apļu, nelaiķa Kapteiņa Āga cirka, divas spožākās zvaigznes, kas viņus tur mierīgi gaidīja, kā jau pieklājas pieredzējušiem artistiem, un pieklājīgiem žestiem aicināja savu brīvdabas publiku apsēsties. Lācis, dziedošais suns, un Suns, dejošais lācis, bija nostājušies izejas pozīcijās kopā ar savām fona dziedātājām Mainīgajām — milzīgu metālisku sivēnmāšu kvartetu. Aina bija gana neparasta, lai dievības apstātos uz līdzenas vietas. Visaugstākais no dieviem, Ra, pacēla roku, un bijušo dievu — ēģiptiešu, asīriešu, skandināvu, grieķu, romiešu, acteku, inku un visu pārējo — ierindas grabot neveikli sabremzējās kaucot, saduroties un lādējoties. Ciklopi nejauši iebakstīja cits citam acī, uguns dievu liesmojošie zobeni apsvilināja dārgumu nimfām matus, bazilisks uzmeta negantu skatienu grifam un to nejauši pārakmeņoja. Skaistuma dievietes — Afrodīte, Hatora govs ausīm un visas pārējās — žēlojās visskaļāk. Izrādījās, ka zemāku kārtu pārdabiskās būtnes izmantojot burzmu, lai nejauši ar nolūku iekniebtu Skaistulēm pēcpusē. Un kāpēc tieši mīnotauriem vajadzētu kāpt Daiļajām Dāmām uz kājām? Un, jā, Daiļavas nebija sajūsmā par to, ka čūskgalvainas dievības no konkurējošām mitoloģiskajām tradīcijām lūrot viņām togās. Viņas pieprasīja tikai sev pienākošos vietu un sev pienākošos cieņu. Un, kuš, starp citu, viņas nošņācās. Te ir mākslinieki, un viņi ir gatavi sākt.
"*♦© Ra sacīja, "Щ‘ 1фЩ.ПФе9
Х&Пфлщ. •25<^25^Г-1"
"Ко tas, sasodīts, nozīmēja?" lācis Suns noprasīja.
"Hierogilifiski runā," Cigoriņa paskaidroja, "un viņš teica, lūk, ko: "Nu tā, es ceru, ka izrāde būs laba.""
"Dejo," suns Lācis pačukstēja lācim Sunim. "Un dejo tā, kā vēl nekad neesi dejojis."
"Un tu dziedi," lācis Suns uzņurdēja sunim Lācim. "Dziedi tā, it kā tava dzīvība būtu uz spēles."
"Kā arī, starp citu, ir," Cigoriņa, Sara, Badlo un Džinna korī piebalsoja. "Un mūsējās arī, starp citu. Kaut gan — mēs neizdarām nekādu spiedienu. Ne asakas."
Tā nu lācis Suns sāka dejot — sākumā klusi pašļūkāja, tad jau klaudzināja ritmu sparīgāk, līdz laidās uz afrikāņu Gumijnieku Danci. Iesildījies viņš pārgāja uz Brodvejas stilu un tad uz savu īpašo numuru — karībiešu džūbu, vissparīgāko stepu no visiem. Skatītāji bija vai bez prāta. Viņš rīkojās ar tiem pēc savas patikas: kad viņa kājas sita ritmu, to pašu darīja arī izbijušo dievu kājas; kad viņš plaukšķināja ķepas, tad arī izgāztuves dievības sita plaukstas līdzi ar viņu; un, kad viņš uzgrieza džūbas virpuli, tad visi tie senie relikti saprata, ka arī var vēl doties uz deju placi un šīberēt! Visaugstais Ra plaukšķināja kopā ar visiem pārējiem. "€>♦ 023ИФ0 SIH&6-‘4-0 ♦§€^§€Щ.И лвгнпфпф viņš aurēja, un
Gjara-Džinna tulkoja: "Viņš saka: "Tu manām biksēm uzdzen dancot kāri.""
Lācis Suns brīnīdamies nogrozīja galvu. "Bet viņam jau nemaz nav bikšu kājās," viņš norādīja.
"Tikai kaut kas mazam gurnautam līdzīgs, kas neko tā īsti nepiesedz," suns Lācis piekrita, "bet nestrīdēsimies."
"Tagad tava kārta," lācis Suns sacīja sunim Lācim, un suns viņam atčukstēja: "Izmēģināsim drusciņ klajas glaimošanas. Galu galā, šie ļautiņi krietnu laiku nav piedzīvojuši kārtīgu pielūgsmi." Tad viņš nokāsējās un laida vaļā gaudīgu meldiņu, izdziedādams medainu odu virkni par godu Babilonas, Ēģiptes, Asgardas, Grieķijas un Romas dieviem, improvizēdams uz ne tik dievbijīgu melodiju pamata: "Tik Ištaras tumšaces dēļ", "Ak, teici man, daiļā Freija", "Mīlas spārni pie Nīlas mani ved" un tā tālāk. Šķita, ka izrāde norit labi, un metāla sivēnmātes ūjināja un grabēja viņam aiz muguras.
"Cik dievišķi jūs," suns Lācis dziedāja, un Šķindētājas piedziedāja: "Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."
"Devītais Līmenis jūs,” suns Lācis dziedāja. “Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."
“Mani varenie dievi,
Man šodien jāslavē jūs! jo apbrīna manī kāpj!
Man šodien jāslavē jūs!
No jūsu dailes sirds vai stāj!"
"Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."
"Mani daiļie dievi..."
“Ā (kling), ā (klang), ā (kling)."
"Ak, dievi jūs mani —"
Dusmīgs rēciens un zeltainas gaismas uzliesmojums pārtrauca Lāci. Visaugstais Ra pārtrauca mūzikas burvestību un pacēlās debesīs, nikni mirdzēdams, un kā lode aizšāvās uz Zinību Kalna virsotni. Visi pārējie dievi uzlaidās debesīs viņam lidzi, izskatīdamies kā varenākā uguņošana pasaules vēsturē. Taču suns Lācis bija bēdu pārņemts. "Es pazaudēju savus skatītājus," viņš bēdīgi teica.
Lācis Suns viņu mierināja. "Tā nebija tava vaina. Tur, augšā, kaut kas notika," viņš sacīja. "Varbūt kaut kas labs. Cerēsim, ka tā mēs ieguvām jaunajam Lūkam mazliet laika."
Milzīgs, balts, astoņkājīgs zirgs auļoja uz viņu pusi, dusmīgi sprauslādams. "Iesim paskatīsimies, vai jums izdevās vai ne," viņš sacīja. "Ar to es gribēju teikt, ka jūs abi esat arestēti." Tas bija īstais Cigulis, Zirgu Ķēniņš, kurš nebūt neizskatījās priecīgs, viņus redzot. "Kas attiecas uz tevi un tavām māsām," viņš teica Gjarai-Džinnai un pārējām Mainīgajām, "uzskatiet, ka ari jūs esat aizturētas. Mēs vēlāk izdomāsim, ko ar jums iesākt, bet es tikai atļaušos jums atgādināt, ka nodevība nav nenozīmīgs pārkāpums."
Kad Lūka savā priekšā ieraudzīja Laika Bezdibeņa Dzīles, viņš nemazināja ātrumu, jo tagad beidzot spocīgais spiediens uz kreisā pleca viņam vēstīja, ka Kreiļu Dimensija ir tepat, tepat līdzās, tāpēc viņš skrēja vēl ātrāk, un tad pie pašas Bezdibeņa malas viņš metās pa kreisi...