...un iekrita Bezdibenīgajā Bedrē un, lidodams cauri tumsai, sašķida miljoniem sīkos gabaliņos. Kad viņš atguva samaņu, dzīvību skaitītājs bija atskaitījis simts dzivību, un viņš atkal skrēja uz Bezdibeni; un atkal metās pa kreisi maigā spiediena zonā; un atkal iekrita tumsā un sadalījās.
Un trešo reizi, un tas pats notika atkal. Šoreiz, kad viņa paša spožie gabaliņi atkal salikās kopā un viņš ieraudzīja, ka šajos dažos mirkļos kopā pagaisušas trīs simti dzīvību, atstājot viņam tikai 165, viņš zaudēja savaldīšanos. "Nožēlojami,
k.
Lūka Halīfa, atklāti sakot," viņš pats sevi rāja. "Ja nevari tagad būt nopietns, kad esi ticis tik tālu, tad esi pelnījis Galīgo Neatgriezēšanu, ko tūlīt arī dabūsi."
Tieši tajā brīdī viņam priekšā pie pašas Bezdibeņa malas ceļam no labās puses uz kreiso pārskrēja vāvere un vienkārši pazuda zilā gaisā. "Ak tu dieniņ," Lūka nodomāja. "Es nemaz nezināju, ka ir tādas kreiles vāveres kreilkājes, bet, ja tādas ir, tad šī te noteikti bija viena no tām — cik viņa apbrīnojami viegli pārlēca pāri Kreiļu Takā, bez īpašas piepūles. Acīmredzot, ja tu patiešām un no tiesas tici, tad vari aizcilpot uz turieni bez jebkādām grūtībām, kad vien to vēlies." Un tad, sekojot vāveres piemēram, Lūka Halīfa vienkārši pagriezās pa kreisi un paspēra soli — pat paklupt nevajadzēja — un iekāpa iekšā Burvju Pasaules kreiliskajā versijā...
...kurā Kalns bija pavisam citāds! Patiesībā tas vairs nemaz nebija Kalns, bet gan zaļa, zema nogāze, ozolu un gobu, un platānkoku izraibināta, un papeļu audžu, un ziedošu krūmu, ap kurām dūca bites, kolibri sanēja, un cīruļi melodiski trallināja, kur pupuķi oranžiem cekuliem lepni soļoja pa zāli kā prinči; un skaista taciņa apvija to, griezdamās pa kreisi, un izskatījās, ka tā varētu uzvest Lūku pašā virsotnē.
"Es vienmēr zināju, ka Kreiļu Pasaulē man būs daudz vieglāk tikt galā nekā Labroču, ja tikai atradīšu ieeju tajā," Lūka laimīgs nodomāja. "Varu saderēt, ja te kaut kur tuvumā būtu kāds durvju rokturis, tad tas būtu jāgriež uz kreiso pusi. Un šķiet, ka arī pašas Zinības nav tāds milzīgs, biedējošs Kalns, ja pasaule, pārmaiņas pēc, ir sakārtota tā, kā mums, kreilīšiem, ērtāk."
Sarkanā vāvere viņu gaidīja uz zema celma, grauzdama zīli. "Sveicieni no Karalienes Soraijas," viņa teica, oficiāli palocījusies. "Ratatata, tā mani sauc. Ā, jā. Viņas Majestāte Sunītsultānc domāja, ka tev varētu noderēt kāds pavadonis."
"Viņai gan visur ir draugi," Lūka brīnījās.
"Mēs, rudmates, turamies kopā," Ratatata sacīja un no prieka sabozās. "Un daži no mums (es negribu lielīties, bet tā tas ir) ir jau pieredzējuši Goda Ūdri — o, jā — no augstākā mērā konfidenciālās Ūdru Listes, kurā ietilpst Sunitsultānes pagrīdes vienības biedri ārkārtas situācijām jeb, tā teikt, gulošie aģenti, kas slapstās savos slepenajos ŪDRslēpņos un ir pieejami visu diennakti, sazinoties pa viņas personisko ŪDRlīniju, ja viņai radusies nepieciešamība mūs aktivizēt. Bet, lai kā arī man patiktu pasēdēt un patriekt par šiem udriskajiem tematiem, man šķiet, ka tu tā kā steidzies. Tad nu," viņa, pamanījusi, ka Lūka pavēris muti atbildei, steigšus turpināja, tādējādi piespiezdama to atkal aizvērt, "nu tad ŪDRāpies šajā tā dēvētajā Kalnā, kamēr vēl varam."
Lūka teju vai palēkdamies devās augšā kalnā — tik liela bija viņa apņēmība un prieks. Viņš bija Aizlēcis pa Kreisi — no Grūtību Kalna uz Viegluma Pakalni —, un Dzīvības Uguns bija viņam aizsniedzama. Drīz vien viņš steigsies mājās, cik ātri spēdams, lai ielietu Uguni tēvam mutē, un Rašīds Halīfa noteikti Pamodīsies, un tad būs jauni stāsti stāstāmi, un Soraija, viņa māte, dziedās —
"Tu taču zini," vāvere Ratatata sacīja, "ka tur būs sargi?"
"Sargi?" Lūka apstājās kā iemiets un gandrīz izkliedza šo vārdu, jo nezin kādēļ viņš vairs negaidīja nekādus šķēršļus — ne jau šeit, Rreilības Dimensijā, taču nē! Laimes sajūta iztecēja no viņa kā asinis no brūces.
"Tu taču nedomāji, ka Dzīvības Uguni atstās bez uzraudzības?" Ratatata stingri noteica, it kā norādama aprobežotu skolēnu.
"Un arī šajā Burvju Pasaulē ir Uguns Dievi?" Lūka pavaicāja un tad jutās tik muļķīgi, ka patiešām piesarka. "Nu, jā, laikam taču jābūt, bet vai viņi visi šobrīd nav kaut kur citur — sargā Varavīksnes Tiltu vai meklē... nu, mani laikam?"
"Ir gan Uguns Dievi," Ratatata sacīja, "gan Uguns Sargi. O, jā."
Mūsdienās, vāvere paskaidroja, Dzīvības Uguns sargāšana esot uzticēta visspēcīgākajiem Sargātājgaricm no pasaules mirušajām reliģijām, pazīstamām ari kā mitoloģijām. Raibajam Cerberam, grieķu piecdcsmitgalvainajam sunim un bijušajam Pazemes Pasaules sargātājam; Anžu, šumeru dēmonam ar lauvas seju un ķepām un ērgļa nagiem un spārniem; nocirstajai, bet aizvien vēl dzīvajai ziemeļu milža Mīmira galvai — tā Uguni sargājot jau tik ilgi, ka esot saaugusi ar Zinību Kalnu un kļuvusi par tā daļu; Fāfniram, super-pūķim, kas esot tik liels kā četras Mainīgās, kopā ņemtas, un simtreiz stiprāks; un Visredzim Argam, simtacim govju ganam, kas redzot visu un nepalaižot garām neko. Tie visi esot iecelti par sargiem, būdami cits par citu negantāki.
"Ā," Lūka sacīja, noskaities pats uz sevi. "Jā, to man vajadzēja paredzēt. Nu, tā kā tu visu zini, vai tu vari man pateikt, ka lai es tieku tam baram garām?"
"Ar viltību," Ratatata atbildēja. "Vai tā tev ir? Jo tiek ieteikta viltība, lielos daudzumos. Hermejs, piemēram, reiz piemuļķoja Argu, dziedot tam šūpuļdziesmas, līdz visas simts acis aizvērās un viņš aizmiga. O, jā. Lai nozagtu Dzīvības Uguni, jābūt viltīgam, blēdīgam, slīpētam, glumam, izmanīgam tipam. Vai tu, starp citu, esi no tiem tipiem?"
"Nē," Lūka sabēdājies noteica un apsēdās zaļajā nogāzē. "Es diemžēl neesmu no tiem."
Kamēr viņš runāja, debesis satumsa; virs galvas sabiezēja vētras mākoņi, melni un zibens izgaismoti. "/©*KD ♦*•!♦©«* TfrCiW' baisa balss, kas nāca no mākoņu viduča, sacīja, ©★# ★©♦!•©☆*★# ***
$★©©*+©* ♦*->¥#!!"
"Tādā gadījumā," mazā Ratatata tulkoja caur bailēs klabošiem zobiem, "tev šis pēdējais solis var izrādīties biškucīt grūts."
Un, dieviem ka lapseņu baram paceļoties uz Zinību Kalna virsotni, Uguns Trauksme nodārdināja trauksmes atcelšanu, pavēstot visai Burvju Pasaulei par Uguns Zagļa notveršanu. Suns Lācis un lācis Suns, kurus Zirgu Ķēniņa mugurā veda uz virsotni, sadzirdēja sirēnas uzvarošās skaņas un pagalam sadrūma. Cigoriņa un viņas māsas lidoja tiem līdzās, asti stipri vien kājstarpē iežmiegušas. "Ballīte beigusies, man diemžēl jāsaka," Cigoriņa teica Lācim un Sunim, apstiprinādama viņu bailes. "Laiks aizmaksāt stabulniekam."
Tajā brīdī viss dievu spiets asi pagriezās pa kreisi — un, Lācim un Sunim par izbrīnu, izskrēja cauri pašām zilajām debesīm, it kā tās būtu taisītas no papīra, un ieskrēja citās, vētras mākoņu piepildītās debesīs. Zirgu Ķēniņš un viņa gūstekņi sekoja spietam cauri milzīgajam plīsumam Kreiliskajā Pasaulē, un Lācis un Suns pirmo reizi ieraudzīja Zinību Kalna pārveidotu versiju, un tas viņiem abiem uzreiz šķita esam visskaistākais no zaļajiem pakalniem, kaut arī debesis bija tumšas un draudīgas, un tobrīd tik pamestas. Zinību virsotnē bija puķu piekaisīta pļava, kuru rotāja skaists, kupls osis. Par spīti tā skaistumam, to sauca par Šausmu Koku, un zem tā zariem stāvēja Lūka Halīfa ar sarkanu vāveri uz pleca un Ūdru Podu pakārtu kaklā, viņa sagūstītāja Anžu, šumeru pērkona dēmona ar lauvas seju un ērgļa ķermeni, apsargāts, un izskatījās, ka tas knapi valdās, lai ar milzīgajiem nagiem nesaraustītu zēnu gabalos. Arī pārējie Uguns Sargi — daudzgalvainais Cerbers, MIrmirs, galva bez ķermeņa, Fāfnirs, superpūķis, un simtacis Visredzis Args — bija dusmīgi turpat. Un līdzās lielajam kokam bija mazs marmora templis slaidām kolonnām, tikai nedaudz lielāks par pieticīgu dārza šķūnīti. Templī iekšā dega kāda gaisma, gandrīz satriecoši spoži, piepildot gaisu ap Templi ar siltumu, spozmi un enerģijas sprakšķiem pat šajā neveiksmes, gūsta un tuvā sprieduma brīdī; un virs Tempļa ieejas pīlāriem bija zelta lode, šā neiespējamā Līmeņa beigu Saglabāšanas Punkts. "Tā mirdz Dzīvības Uguns," lācis Suns klusītēm norūca sunim Lācim. "Cik tai ir vienkāršs nams tik varena ceļojuma galā; un cik mēs bijām tuvu, un cik žēl, ka mēs ne —"