Tā bija lieliskākā runa viņa mākslinieka mūžā, norunāta uz skatuves, uz kuras viņš nekad nebija kāpis; viņš bija iztērējis ikvienu prasmes un kaislības unci, kas bija viņa ķermeni, tā bija tiesa — bet vai viņam bija izdevies aizraut skatītājus? "Varbūt," viņš noraizējies nodomāja, "un varbūt — ne."
Suns Lācis un lācis Suns, aizvien vēl Zirgu Ķēniņa mugurā, viņu uzmundrināja, saukdami: "Sadod viņiem!" un tā tālāk, bet dievu klusēšana bija tik blīva, tiek nomācoša, ka beigu beigās pat Lācis pievaldīja mēli. Šausmīgais klusums sabiezēja vēl vairāk, kā migla, un tumšās debesis satumsa vēl vairāk, līdz vienīgā gaisma, ko Lūka spēja saskatīt, bija mirdzums Uguns Templī, un šajā trīsošajā mirdzumā viņš ieraudzīja lielas ēnas lēni kustamies ap viņu — ēnas, kas šķita spiežamies aizvien ciešāk ap Šausmu Koku un sagūstīto zēnu ar šumeru pērkondievu par sargu zem tā. Ēnas nāca aizvien tuvāk un tuvāk, sažņaudzās vienā milzīgā dūrē, kas savilkās ap Lūku un kuru katru brīdi izspiedīs no viņa dzīvību kā ūdeni no sūkļa. "Tā, beigas," viņš nodomāja. "Mana runa nenostrādāja, viņi neuzķērās, nu, tad visam beigas." Viņš vēlējās vēlreiz samiļot savu suni un lāci. Viņš vēlējās, kaut te būtu viņa mīļie cilvēki un turētu viņam roku. Viņš vēlējās, kaut varētu izvēlēties ārā no šīs ķezas. Viņš vēlējās...
Zinību Kalns sāka mežonīgi drebēt, it kā kādi neredzami kolosi lēkātu pa tā nogāzēm. Šausmu Koka stumbrs pāršķēlās no augšas līdz apakšai, un Koks sabruka zemē, tā lūstošie zari gandrīz aizķēra Lūku un pērkondievu. Viens krītošs zars trāpīja Galvai Mīmiram, kuram paspruka ievainots smilksts. No dievu un briesmoņu ierindas nāca kliedzieni, ciešanas, pārsteigums un bailes. Bet tad nāca visbaisākais notikums. Bija viens bridis, pavisam īss, sekundes daļa, kad viss pilnīgi pazuda, un Lūka, Lācis un Suns — trīs ciemiņi no Reālās Pasaules — palika kā pakarināti pretīgā bezkrāsu, bezskaņu, bezkustību, bezlikumu, bcznekā neesamībā. Tad Burvju Pasaule atkal atgriezās, bet tajā brīdī tur visus un visu sāka pārņemt šausmīga atklāsme: Burvju Pasaule bija briesmās. Tās dziļākie pamati drebēja, tās ģeogrāfija kļuva nesaprotama, un tās pastāvēšana nu bija saraustīta, ieslēgts/izslēgts pasākums. Ko tad, ja "izslēgtie" brīži kļūs garaki? Ja tie kļūs garāki par "ieslēgtajiem"? Ko tad, ja "ieslēgtie" brīži, Pasaules esības brīži, saruks līdz sekundes simtdaļām vai pazudīs pavisam? Ja nu viss Uguns Zagļa teiktais ir kaila patiesība, kurai viņi līdz šim atteikušies noticēt, tērpušies savas vecās dievišķās godības skrandās un lepnības atliekās? Vai šī būtu kailā, neizpušķotā realitāte: ka viņu izdzīvošana saistīta ar slima un mirstoša vira dziestošo dzīvību? Šie jautājumi nedeva mieru nevienam Burvju Pasaules iemītniekam, taču Lūkas pārbiedētajā, neapturamajā prātā bija vienkāršāks, daudz briesmīgāks vaicājums.
Vai Rašīds Halīfa tūliņ mirsi
Pērkondēmons Anžu nokrita ceļos un sāka lūgties Lūku klusā, skumjā, žēlīgā balsi: "©-А-ФФ-М»* 0*-*+>je<?
Ф->*
*★©*★ ★*#*©*#!! $©Ф ♦♦★Ф*ж«в **★ **©*☆
«©# ♦♦★Ф** Ф-+•■$•!!!!!! *★**★©©★!!" Ratatata bija tā pārbijusies, ka, tulkojot no šumeru valodas, viņas balss drebēja: "Glābiet mūs, kungs! Lūdzu, kungs, mēs negribam būt tikai pasakas. Mēs gribam, lai mūs atkal godā! Mēs gribam būt... dievišķi."
"Kungs — ko tu neteiksi?" Lūka nodomāja. "Toņkārta stipri mainījusies; kas to būtu domājis." Cerība uzplūda viņa augumā, cīnīdamās pret viņa izmisumu; viņš sakopoja visu spēku, lai vēl pēdējo reizi piepūlētos, un tad teica, cik stipri
spēdams: "Dariet, kā zināt, jūs visi. Labāku piedāvājumu jūs nesagaidīsit."
Tumsa vairs neslēdzās ap viņu,- dievu dusmas sasvārstījās; baiļu pievārētas, tās sašķīda gabalos un izklīda pavisam, tās nomainīja galējas šausmas. Dusmu mākoņi pašķīrās, un visi nu redzēja, ka plīsums debesīs, pa kuru dievu spiets bija ticis iekšā, kļuvis desmit reižu lielāks nekā pirmīt; ka tik tiešām debesis no viena apvāršņa līdz otram ir ieplaisājušas,- un ka mitoloģisko personu armija pati strauji nolietojās — novecoja, saplaisāja, izbaloja, vājinājās, mazinājās un zaudēja esības spēju. Afrodīte, Hatora, Venera un citas Dailes Dieves paskatījās uz roku sakrunkojušos ādu un iekliedzās: "Sadauziet visus spoguļus!" Un arī ēģiptiešu Visaugstākais Dievs ar piekuna galvu nokrita ceļos, tāpat kā Anžu, un viņa ķermenis sāka sadrupt kā sens piemineklis; un visi pārējie dievi sekoja Ra piemēram — vismaz tie, kuriem bija ceļi. Klusā, cieņpilnā, pārbiedētā balsi Visaugstais Ra sacīja:
"Ko viņš teica?" Lūka vaicāja Ratatatai, kura bija sākusi lēkāt viņam uz pleca, skaļi pīkstot.
"Viņš teica, ka pieņemšot, ē, tavu piedāvājumu," Rata-tata nopīkstēja; balss vienlaikus skanēja atviegloti un pārbiedēti. "Tu tagad vari ņemt Uguni. Pasteidzies! Ko tu gaidi? Glāb savu tēvu! Glāb mūs visus! Nu, ko tu tur stāvi! Kusties!"
Ēnas pārskrēja pār debesīm viņiem virs galvas. "Nu, tu tikai paskaties!" atskanēja Ūdrijas Sunītsultānes laipnā balss. "Es domāju, ka vadu savus uzticamos Ūdrijas Gaisa Spēkus neveiksmei lemtā, bet drošsirdīgā mēģinājumā izglābt nekompetentu, bet savādi simpātisku jaunekli, jo, par spīti tavai pārdrošībai, beigu beigās es nevarēju stāvēt malā un pamest tevi tavam liktenim, tikai mūsu Goda Ūdram Ratatatai pārstāvot mani; bet es redzu — man par ievērojamu pārsteigumu,
ņemot vērā to, kāds tu esi muļķa puika —, ka arī viens pats esi tīri labi ticis galā." Tur, no mākoņiem atbrīvotajās, bet arī sairstošajās debesīs virs Zinibu Kalna, bija visi ŪGS uz lidojošajiem paklājiem ar gana lieliem puvušu dārzeņu un niezam-pulvera lidmašīniņu krājumiem gatavībā, un Karaliene Soraija priekšgalā uz Rešama, Gudrā Ķēniņa Zālamana Lidojošā Paklāja, līdz ar māņu skrējēju Koijotu un Atmiņputniem — "Mēs arī atlidojām!" tie nokliedza no augšas. "Mēs gribam ne tikai visu ko atcerēties! Mēs gribam arī visu ko darītV Un vēl tur bija kāds vīrietis svešinieks, cienījama vecuma un neticama lieluma, kurš bija pilnīgi kails, stipri izrētotu vidukli.
Lūkam nebija laika nevienam atbildēt vai pavaicāt, kas tas plikais svešinieks tāds ir, vai pat apskaut Lāci un Suni, kuri bija nolēkuši no Zirgu Ķēniņa un atsteigušies pie viņa. "Man jādabū Uguns," viņš iesaucās. "Katra sekunde ir no svara." Lācis Suns reaģēja uzreiz un metās nāvīgā ātrumā Uguns Templī, lai jau pēc pāris sekundēm atgrieztos ar degošu koka pagali zobos,- tā dega ar visspožāko, vispriecīgāko, vispievilcīgāko, viscerīgāko liesmu, kādu Lūkam bija gadījies redzēt; un lācis Suns uzrāpās pa Uguns Tempļa kolonnām un ar vienu varenu ķepu no visa spēka ieblieza pa zelta lodi virs ieejas. Lūka izdzirdēja kluso, zīmīgo tinkšķ un ieraudzīja ka skaitlis viņa redzes lauka augšējā labajā stūrī aiztikšķina līdz 8, izrāva degošo koku Lācim no žokļiem un iemeta Ūdru Podā, kur sīkie Ūdru Tupenīši iedegās tikpat sirdi sildošā, optimistiskā jautrībā kā koks.